Apburošās masu pašnāvības

Arto Pāsilinna man asociējas ar pasen tulkoto darbu Zaķa gads, kurš nupat ir arī iznācis jaunos, skaistos vākos. Tā nu nolēmu, ka nepieciešams ielūkoties arī viņa Apburošās masu pašnāvības. Protams, arī tāpēc, ka soms 😀 Skandināvu rakstnieki raksta kaut kā citādāk, nezinu. Darbs lasījās ļoti raiti un viegli, jo autoram ir patīkama valoda un ļoti savdabīga humorizjūta.

Šīs grāmatas darbības aizsācējs nonācis tik lielās dzīves sprukās, ka izejas vienkārši nav. Priekšā tikai tumsa un nolemtība. Tāpēc viņš ņem ieroci un dodas uz nomaļu šķūni. Viņam īstenot nodomu neizdodas, jo tur priekšā cits, ar tādu pašu domu. Tā nu vārdu pa vārdam un viņi nolemj palīdzēt citiem tādiem dzīves grūtdieņiem.

Hmm. Ko uzreiz varu teikt – ļoti labi, ka uz priekšējā vāka ir teikums: “Ironisks romāns”. Ja šī grāmata būtu jāraksturo vienā teikumā, tad teiktu, ka sižets ir nedaudz absurds, tomēr ar realitātes piesitienu. Lai arī joprojām nespēju sev šo darbu plašāk noformulēt, tomēr mēģināšu.

Kad lasīju autora otru latviskoto darbu Zaķa gads, arī tas man šķita savāds, jo virspusēji tur viens cilvēks klejo cauru gadu ar zaķi. Tomēr apakšā tam visam es spēju uztaustīt cilvēka iekšējās izmaiņās gada laikā. Lasot šo darbu, es varbūt šīs izmaiņas tik ļoti nejutu, jo personāžu daudz. Kopā tie ir pāri 600, bet – kuš, kuš – viņi visi tur nepiedalās. Aktīvi ir ap 30-40, bet arī no šiem autors visus neiesaista. Tie ir tie trakie, kas dodas ceļojumā, kas pieminēts grāmatas anotācijā. Lai kā tur būtu ar tāda ceļa realitāti, tomēr kaut kas tajā bija.

Man patika, ka autors, soms būdams, par savu valsti un tautiešiem izsakās tik precīzi, dažbrīd pat ar sarkasmu. Tas šim romānam iedeva “odziņu”. Piemēram, tekstā tiek iepīts teikums, ka Somija ir tik dārga, jo visiem vajag aizvien vairāk un vairāk naudas un kur daudz, daudz naudas, tur blakus mantrausība un alkatība. Es, protams, autora apgalvojumus neesmu pārbaudījusi, bet šajā romānā tie strādā un paralēli sižeta līnijai iedveš realitāti. Vai, iedomātu realitāti. Tiešām nezinu.

Lai nu kā, viņi visi dodas ceļā, jo dzīvot nav vērts. Laikam manā dzīvē viss kārtībā (lai gan dažbrīd tā itin nemaz nešķiet), tomēr lielākā daļa iemeslu man nešķita tik bezcerīgi, lai teiktu: “Nu viss! Jāņem virve un ziepes.” Dažiem iemesli patiešām varēja būt, bet pārējiem… Nebojāšu lasīšanu ar spamiem, bet šis arguments katru reizi tika mazliet apklusināts, kad izlasīju “ironisks romāns”. Tieši tai ceļojumā ir romāna atslēga. Tajā notiek tik ļoti daudz kā, ka arī cilvēks bez tādām nosliecēm kaut kā iekšēji mainītos. Vienīgi man žēl, ka to personāžu daudz, līdz ar to šo personību izmaiņas nebija skaidri izjūtamas.

* Grāmata lasīta sadarbībā ar apgādu Zvaigzne ABC