Mēs, XX gadsimts: Jundze un Akmentiņš

Tas nu beidzot būtu izdarīts! Varu sevi apsveikt ar visas šīs sērijas grāmatu izlasīšanu 🙂 Par visām gan nav atsauksmes, jo ne visas man patika. Tā, no visas sirds man patika tikai 3 darbi no 13. Tālāk varētu darbus iedalīt – labi darbi un tādi, kas īsti nepatika. Es gan ne to gribēju ar šo visu teikt. Gribas pāris teikumus veltīt pēdējiem diviem lasītajiem darbiem.

9789934546440_260Kota savā romānā Istaba atsedza mazu daļiņu no 90-to gadu dzīves, tomēr Arno Jundze Sarkanais dzīvsudrabs to dara citādāk – ar plašāku vērienu un daudzpusīgāk. Autors ir ieguldījis daudz darba, lai spētu uzrakstīt tik niansētu, daudzšķautņainu romānu par neseno vēsturi – deviņdesmitajiem – un aprakstītajā desmitgadē (no Gorbačova uzrunas līdz millenium sagaidīšanai) parādījis gan “mafijas” un uzpircējus, izsitējus, vienkāršos ļaudis. Viņus pavada cenšanās izdzīvot, jaunu dzīvju veidošana, kažoka apmešana varas maiņas apstākļos utt. Jauni cilvēki iestājas par Latvijas neatkarību un riskē ar dzīvībām barikādēs, pensionāri, kas laukos klausās ziņas par valsts veidošanos un izbijušajiem VDK aģentiem un spiegiem nekas netraucē strādāt Saeimā, jo nav likuma par lustrāciju. Jāatzīst, ka lasīju ilgi. It kā ielasījos, sāka nepatikt, noliku malā. Un tā kādu laiciņu. Nespēju saprast, kāpēc no varoņiem neviens savā starpā nav saistīts. Beigās izrādījās, ka tur tas suns aprakts – viņi visi dzīvo līdzās, bet kļuvuši neredzami, garāmskrejoši. Ja barikādes viņus vienoja vienam mērķim, tad pēc mērķa sasniegšanas katrs cīnījās par savu labumu un tas pamatīgi sašķēla sabiedrību, ko joprojām var novērot, vēl pēc 20 gadiem.

Cwg6vPE-229j_400x600_2mRPEZPfAndra Akmentiņa darbu Skolotāji es medīju tik ilgi, ka jau aizmirsu par sērijas eksistenci. Un tad man uzsmaidīja veiksme! Pēc izlasīšanas es daudz domāju par omi un izdomāju, ka es viņai šo arī uzdāvināšu. Sapratu, ka es nekad neesmu viņai prasījusi par skolotājas darbu. Tik vien cik dzirdējusi par daudz paklausīgākiem skolēniem un dažādus klases ekskursiju stāstus. Darbs ir par kādu skolotāju dzimtu Latvijas nomalē, par personību veidošanos, kas saduras ar varas diktētām normām. Kā būt pietiekošam darbā ne tikai darba dēļ, bet arī pēc tam – kad skolēni atbrauc ciemos tāpat vien vai iegriežas pēc kāda padoma. Kā nebūt skolotājam mājās un kā iemācīt dzīves vērtības. Laikā, kad prasības tik ātri mainās, tas nav tik viegli. Ir miris Staļins un no tevis prasa būt bēdīgam, bet sirdī tu tāds nejūties, jo beidzot ir parādījies saulesstariņš uz palikšanu. Vislabāk man patika Sarmītes stāsts. Tas bija tik izjusts, ka radās sajūta, ka atrodamies vienā telpā. Pārējie stāsti arī bija labi, bet man radās sajūta, ka tie tikai papildināja stāstu un visu salika pa vietām.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s