Mežonīgais prāts

300x0_mezonigaisprats_978-9934-0-8638-0Šis pavasaris ir bijis psiholoģiski smags. Cenšoties pārāk nenomaldīties no sevis, pasāku darīt vairākas lietas (kuras pēc tam pārtraucu, jo neredzēju jēgu). Tā es biju uzdūrusies patiešām brīnišķīgai Terzena intervijai ar Bilu Plotkinu (Bill Plotkin), par to, kā viņš ir bijis Latvijā un organizējis mežonīgo sevis atrašanu. Tas viss mani tik ļoti uzrunāja, ka tiešām priecājos, ka arī latviski būs pieejams viņa darbs Mežonīgais prāts (2013).

Plotkins ir dzīļu psihologs un jau gandrīz 40 gadus vada cilvēkus ceļojumos uz neskartām vietām dabā un dvēseles dziļumos. Man šķiet, ka tas ir patiešām brīnišķīgs veids, kā sakārtot un patiešām atrast sevi. Jāatzīst, ka es biju cerējusi šajā grāmatā palasīties iedvesmas stāstus, metodes vai ko tādu. Šī ir vistiešākajā nozīmē psiholoģijas grāmata un šādas nav mana ikdiena, līdz ar to man bija grūti to visu saprast. Lasīju pa dažām lapām dienā, vairāk nespēju. Tā informācija tomēr ir kaut kā jāapstrādā.

Kāpēc tieši došanās dabā, ja stresus un citas “galvas lietas” ir pieņemts izrunāt kabinetā sēžot vai guļot dīvāniņā?  Plotkins uzskata, ka tradicionālā Rietumu psiholoģija pārāk daudz uzmanības pievērš problēmām, simptomiem, diagnozēm un ārstēšanai, bet pārāk maz pilnam cilvēktapšanas procesam. Tas ir, ar šīm metodēm un visu pārējo nav iespējams tā pa īstam sevi saprast, neļauj piedzīvot dvēseles veselumu un pilnīgu briedumu, atraisīt katra potenciālu un vēlmi darīt pasauli labāku (ir jāsāk ar sevi, bet saskaņā ar dabas likumiem). Lai to izdarītu, ir jāapvieno savas patības šķautnes (ziemeļi un domāšana; dienvidi un emocijas; austrumi un maņas; rietumi un iztēle). Tātad, grāmata piedāvā atbildes ne tikai savu patības šķautņu izprašanai, bet arī palīdz iepazīt aizsargmehānismus, kas liedz pilnībā apgūt savas dvēseles dzīles un dzīvot tik pilnvērtīgi, cik vien iespējams. Šai sakarībā viņš vairākas reizes uzsver, ka nepietiek ar seku/simptomu apspiešanu, stresa mazināšanu, bet ir pilnībā jāizdzīvo prāta mežonīgums.

Šī ir patiešām sarežģīta grāmata (vismaz man), bet tiem, kas praktizē vai interesējas par psiholoģiju, šī grāmata noderēs. Tajā ir sīki un smalki aprakstītas visas patības puses, tām piemītošās īpašības un kā nozaudēšanās gadījumā atkal to visu atrast. Ir arī karte un tas palīdz mazliet labāk saprast, par ko tieši viņš runā. Pašās beigās ir arī nelieli padomi, kā to visu praktizēt. Jāsaka, ka tas viss ir milzīgs darbs pašam ar sevi un sākumā varbūt var justies muļķīgi runājoties pašam ar sevi, bet patiesībā ar dabu. Daba – tie esam mēs paši un tas ir galvenais iemesls, kāpēc nevajag darīt dabai pāri, bet dzīvot saskaņā ar to (mēs šeit runājam par psiholoģiju, nevis atgriešanos pie sentēvu dzīvesveida).

*Grāmata lasīta sadarbībā ar apgādu Zvaigzne ABC

Rabarberu zefīri

IMG_0660Ak, šis skaistais rabarberu laiks! Šogad esmu tikusi pie tik daudz rabarberiem, ka glābju tos likdama arī saldētavā. Vēl gribu uztapināt ievārījumu, kūku kolēģēm un jāpadomā, kur vēl radoši tos pielietot.

Kaut kad klejojot pa FB dzīlēm, manīju aicinājumu uz rabarberu zefīru meistarklasi. Nodarbību apmeklēt mani tas neierosināja, bet domu par zefīriem gan iedvesa. Parakājos neta dzīlēs, pāris receptes manīju, bet kaut kas tajās mani neuzrunāja. Tā kā domām ir spēks kosmosā (bieži par šo darbā smejamies), bet šeku reku Našķoties Zane arī ir pagatavojusi šo gardumu! Tā nu mācījos no viņas 🙂 Iedvesmu smēlos šeit, našķoties blogā. Recepti nepārpublicēšu, bet pa soļiem pastāstīšu, kā man gāja.

Tā kā šo darīju pirmo reizi un man nav “kulinārās” domāšanas, tad parasti visu daru precīzi. Šoreiz es atļāvos ignorēt cukura daudzumu – cukurs man bija kādi 250g, bet sīrups – 150g. Domāju, ka nākamajā reizē pamēģināšu vairāk rabarberus, bet cukuru vēl nedaudz mazāk (man nav īsti skaidrs, kāda tieši šeit ir cukura loma un kas mainās to samazinot, bet tad jau manīs). Man prasās rabarberīgāka garša. Visādi citādi patiešām garšo pēc zefīriem 🙂

Tātad, vispirms ir jāsāk ar rabarberu IMG_0643masas iegūšanu. Uzreiz jāsaka – ja izdomāsiet šo gatavot, paredziet tam daudz laika. Masas iegūšana man prasīja stundu ar astīti (man ir elektriskā plīts, tāpēc reizēm ir grūti saprast, kas būtu “vidēja liesma”; iespējams var arī uz lielākas liesmas, bet tad rabarberi dikti spļaudās 😀 ). Plus, jo gatavāka tā nāk, jo biežāk jāmaisa. Citādi piedegušu pļocku vien dabūsiet.
Ar želatīnu un karameļu masu lielas klapatas nav. Vienīgi, man nav tā termometra un es nezinu, vai trāpīju uz pareizo temperatūru. Internets stāstīja, ka tas ir apmēram tajā brīdī, kad topošo karameli iepilina aukstā, aukstā ūdenī vai uzpilina uz ledus klucīša. Pilienam būtu jākļūst par mīkstu, veļamu bumbiņu. Šeit gan ir jāatceras fakts, ka vārošā sīrupā neko nedrīkst mērkt, citādi izmainās visa vārīšanās gaita un tas bija vienīgais, kas mani patiešām nedaudz satrauca. Vai spēšu paķeksēt no maliņas neko neizjaucot cukura kristālu sastāvā? Apmēram 20 minūtes?
Tālākais liekas pavisam viegli. Uzmanīgi tam visam pievieno karstu karameli un mikserē. Šeit ir divi varianti. Vai nu manam mikserim nav tik daudz jaudas vai arī es par ātru beidzu mikserēšanas procesu (man šķita, ka masa sāk jau sastingt, tāpēc pārtraucu). Pēc tekstūras tie zefīri varētu būt gaisīgāki. Manējie ir mīksti, bet… saturīgi? Gatavā masa atgādina stingri sakultu putukrējumu, tikai vēl pamatīgāk. Man nav arī tās konditorejas tūtas, tāpēc liku ar karoti 🙂

Kaut kā tā! Jā, šis ir kā ēst skaisti safasētu cukuru, bet ņemot vērā, ka ikdienā to nelietoju (tikai tik, cik tas dabīgi kaut kur ir), tad pāris zefīri dienā nav nekas! Un man ļooti garšo zefīri!

Sarkanā adrešu grāmatiņa

300x0_sarkanaadresugramatina_978-9934-0-8644-1Sofijas Lundberjas darbu Sarkanā adrešu grāmatiņa es biju plānojusi izlasīt jau labu laiciņu atpakaļ, bet šim gadam ir tendence izmainīt plānus un domas par 180 grādiem. Taisnības labad gan jāsaka, ka arī izlasījusi es esmu laiciņu atpakaļ…

Dorisa ir tik veca, ka pie viņas nāk aprūpētājas. Labākas un sliktākas, bet nāk. Tā nu viņa sāk īsināt sev laiku šķirstot savu adrešu gramatiņu, kurā ir sarakstīti visi viņas mūžā satiktie cilvēki. Liela daļa vārdu gan ir pārsvītroti, jo miruši. Par šiem cilvēkiem arī ir stāsts. Par viņu lomu Dorisas dzīvē, visas nejaušās satikšanās, palīdzības un mīlestības. Tas ir Dorisas atmiņu manuskripts viņas māsasmeitai.

Man ārkārtīgi patika. Tiešām. Tāda dzīvesgudra, sirsnīga un cilvēcīga grāmata. Ja tas būtu rakstīs kā citādāk, visticamāk, es to ierindotu sieviešu romānu galā, bet šādā formātā – grāmata=dzīve. Sākot ar Dorisas bēdīgo bērnību, nogurdinošo un vienlaicīgi bezrūpīgo jaunību un saspringto dzīves cīņu ārzemēs. Tik daudz pārdzīvojumu, ciešanu un sāpju. Neuztraucieties, šī nav depresīva grāmata. Tam visam cauri vienmēr bija cerība, mirkļu prieki un mīlestība. Katrā ziņā, es katram novēlu tādu Dorisas māsasmeitu, kas spēja traukties pāri puspasaulei, lai palīdzētu un vienkārši būtu līdzās.

Man prieks, ka autore ir uzraksījusi šo darbu. Šis bija arī ceļojums 20.gadsimtā. Iepazinu gan Stokholmu, gan Parīzi un Ņujorku. Dorisa kā jauna dāma nonāca Parīzē un tur viņa izbaudīja smagu, bet bezrūpīgu dzīvi kā modele. Nē, ne jau mūsdienu izpratnē, bet smagāk. Tomēr Dorisa bija ārkārtīgi skaista un šis posms ir slavas dziesma skaistumam. Ja ta nebūtu, vai viņai klātos tāpat? Bez skaistuma bija arī mīlestība un draudzības uzturēšana visa mūža garumā. Man šķiet, ka šīs izpausmes bija tās, kas ļāva viņai nodzīvot tik garu mūžu un mesties spontānos lēmumos, neapdomājot sekas.

Patiešām skaists, dzīvs un emocionāls stāstījums par sievieti dzīves līkločos dažādās valstīs un dažādos vēsturiskos notikumos. Talantīga debija autorei 🙂

Runa ir par personību, nevis dzimumu, Dorisa. Dzimums nav svarīgs. Pievilkšanās rodas, kad satiekas radniecīgas dvēseles un kļūst par vienu. Mīlestībai ir nospļauties par dzimumu, un cilvēkiem vajadzētu darīt tāpat. /261.lpp./

* Grāmata lasīta sadarbībā ar apgādu Zvaigzne ABC