Ursula Le Gvina: Jūrzeme

Reizēm ir interesanti vērot, kā grāmatas pie manis nonāk. Konkrēti šo – Ursulas Le Gvinas (Ursula Kroeber Le Guin, 1929.-2018.) ciklu Jūrzeme (1968-2001) – es ieguvu šādi: pētīju jau n-to reizi drauga mammas grāmatplauktu. Pienāk Viņš un taujā, vai esmu šo lasījusi. Saku, ka nē. “Ņem un izlasi!”. Nē, nu labi. Ja jau paķēru uz pārsteigumu, ka neesmu lasījusi, tad ķēros tai lietai klāt. Izlasīju tikai pirmās četras, jo nezināju, ka ir turpinājumi – Jūrzemes burvis, Atuānas kapenes, Vistālākais krasts, Tehanu. Vēl ir Cits vējš, Jūrzemes stāsti. 2018. gadā visas daļas ir apvienotas vienā grāmatā The Books of Earthsea: The Complete Illustrated Edition (šis varētu būt vērtīgi).

Tātad. Ir daudzsološs puisis Zvirbuļvanags, kuram ir spējas maģijas mākslās. Stāsts ir plašs, līdz ar to īsumā varu teikt, ka apguvis zinības Roukā, viņš devās tālos, plašos ceļojumos pa visu Jūrzemi, lai cīnītos ar ļauniem spēkiem un savu tumšo pusi.

Lasot pirmo grāmatu, centos saprast, kur esmu dzirdējusi šo autori. Un tad man pielēca! Lasīju viņas Tumsas kreiso roku. Tai laikā man nepatika. Tagad varbūt patiktu, kas zina. Nākamais, par ko es brīnījos, bija fantāzijas darbs, bet tik plāns. Skaidroju to ar sarakstīšanas gadu. Lasījās ļoti, ļoti viegli un ātri. Pirmais darbs likās lielisks, tomēr pārējās daļās prasījās jau  dziļāks, pamatīgāks, mūsdienīgāks izvērsums vienai vai otrai darbībai. Patiesībā mani mazliet pārsteidza šis fakts, cik ļoti atšķiras fantāzijas darbi tad un tagad. Tai pašā laikā Le Gvina neraksta vienkārši, jo savā fantāzijā viņa iepin daudz dažādu tematu, kas velk uz filozofisko pusi – nāves iepazīšana, nāves uztvere, sievietes un vīrieša attiecības, seksuālitāte, cīņa ar saviem dēmoniem, brīvības jēdziens, sievietes loma vīriešu pasaulē utt.

Ja runājam par darbu kā tādu, tad man prasītos, lai šis darbs tiktu pārizdots. Un tulkots no jauna, jo mani ļoti tracināja daži termini, bet visvairāk jau laikam “burvība”. Es ar šo vārdu apzīmēju ko citu, nevis burvestību, maģiju. Pietrūka arī maģiskuma, bet Geds mācīja ko citu – ja vari, cīnies tāpat un taupi savus maģiskos spēkus. Darbā parādās arī pūķi – tie gan ir aprakstīti burvīgi! Vispār Jūrzeme kā arhipelāgs tiek raksturots diezgan skaidri un saprotami un reizēm jau varēju kuģot varoņiem līdzi neskatoties kartē.

Viegla fantāzija, man tīri labi patika!

Augšupceļš

9142Jau pirms krietna laiciņa biju dzirdējusi par darbu, ko Dens Dimiņš tulkošot no bulgāru valodas. Jāatzīst, ka es to biju aizmirsusi. Kad manās rokās nonāca 2018.gadā iztulkotais Milena Ruskova darbs Augšupceļš, šo faktu atminējos. Šis nu pēc ilgiem laikiem bija viens sulīgs gabals!

1872.gads, Bulgārija. Tā atrodas Osmāņu impērijā. Pa labi un pa kreisi tiek dibinātas revolucionarās komitejas, lai Bulgāriju atbrīvotu no turku jūga. Šajā Lietā iesaistījušies arī divi draugi, Gičo un Asenčs. Dodoties no vienas vietas uz otru viņi pārrunā dažādas lietas – valstiskumu, tautas jēdzienu, brīvību un daudz citu lietu.

Sākot šo lasīt, aizrauties ir pavisam viegli. Lasās raiti un ne gluži sižetiskās līdzības, bet nedaudz noskaņā man šis darbs atgādināja Servantesa Donu Kihotu. Visi tie viņu gājieni uzbrukumos, aplaupot turkus talkā ņemot bruņurupučus… 😀 Un ja nebija turku un viņu kases, ko zagt, tad cieta bulgāri. Kā Gičo teica, cēla mērķa vārdā, kur laupījums tika sadalīts godīgi – puse pašu kabatās, otra puse Lietai. Autors šo darbu ir rakstījis ļoti ironiskā un asprātīgā manierē. Visas vietas es varbūt neizpratu, bet ārkārtīgi patika vieta, kurā Gičo raksta vēstuli un aizsākas strīds par vārdu pareizrakstību. Strīds nonāk līdz vietai, kur tiek salīdzināta klosteru un mūku rakstība un:

Te sarunā iejaucās mūsu Totko un teica:
– M-m-mūku tur nav, ir tikai maukas. /266.lpp./

Es ļoti atvainojos, ja kādu aizskaru, bet šeit es nudien smējos! Tieši tāpat kā vietā, kurā Gičo zog kartupeļus, tiek pieķerts un tad tādu ar karstiem kartupeļiem biksēs viņu arī aizved. 😀 Darbā ir daudz šādu humorīgu vietu un tas šo darbu padara vieglu. Jo būsim taču godīgi, revolūcijas gatavošana, noskaņojums un viss pārējais nav no vieglā gala.

Šo laiku dēvē par Bulgāru renesanci, jo ļaudis sākuši vairāk lasīt grāmatas, Bulgārijā ieklejo sprancūzis, sāk ieviestis Eiropas paražas kā, piemēram, roku mazgāšana pirms ēšanas. Asenčs visu laiku lasa savu bulgāru “Ābeci”, savukārt Gičo runā par Rakovski. Visā šajā grāmatu un gudrību runāšanā mani pārsteidza Gičo, jo viņam bija viedoklis par visu. Pareizi, nepareizi, tas nebija no svara, bet teikt viņam bija ko!

Kaut kur lasīju, ka šis esot netulkojams darbs, tomēr Dimiņš ir ticis galā lieliski! Man bija tā valodiskā sajūta, ka esmu 19.gadsimtā 🙂 Darbā bija atstāti turku vārdi (kuriem darba beigās dots atšifrējums), par kuru pareizu izrunu Dimiņš arī ir parūpējies, ievietojot izrunas tabulu. Kā vienīgo mīnusu laikam minēšu kartes neesamību. Man ir ļoti vāja ģeogrāfija un būtu gribējies ar pirkstu izvilkt līdzi viņu līkločiem. It kā jau tas nemaina darba vērtību utt., bet man pietrūka izsekojamība. Ja šo es atskaitu, tad darbu patiešām izbaudīju – valodu, asprātības un divu draugu sarunas.

Ja reiz ziemas naktī ceļinieks

imagesGandrīz jau neērti, bet… šai atsauksmei bija jātop jau pirms mēnešiem diviem. Italo Kalvīno darbs Ja reiz ziemas naktī ceļinieks, kurš šobrīd ir nominēts arī LaLiGaBa balvai kategorijā “Labākais tulkojums” bija tik… atļaušos teikt īpatnējs, ka es joprojām nesaprotu, vai es maz esmu sapratusi šo darbu. Nepārprotiet! Darbs man patika, lasījās raiti, bet nezinu, vai sapratu pareizi autora domas.

Anotāciju īsti nevaru sniegt, bet apmēram tā – lasītājs lasa grāmatu un tajā pēkšņi ir iegadījies tipogrāfisks misēklis. Viņš steidz uz grāmatnīcu, lai šo eksemplāru samainītu. Šeku reku, izrādās, ka šis ir cits darbs. Nekas! Krietni interesantāks, krietni spraigāks! Un atkal misēklis un tā mēs izsoļojam cauri stāstam, kurš sastāv no 10 sižetiem – cits par citu spraigāks.

Pirmais, kur es riktīgi uzsēdos – valoda. Brīnišķa! Labi, es uz beigām nedaudz noguru, bet, cik skaisti var izteikties par dažādām lietām! Piemēram:

Tu vēl uzmeti apjukuma pilnu skatienu grāmatām visapkārt (jeb, pareizāk sakot, grāmatas apjukušas noraudzījās tevī kā suņi no patversmes būriem, redzot, kā bijušo biedru pie pavadas aizved saimnieks, kurš ieradies to izglābt) un izgāji no veikala. /11.lpp./

Tātad, valoda. Tā tiešām ir pērle. Diezgan bieži bija sajūta, ka autors sarunājas tieši ar mani, ka viss, ko viņš stāsta ir tikai man paredzēts. Īpaši spēcīga šī sajūta bija pašā sākumā. Nākamais, uz ko es paķēros (bet pēc tam noguru) bija stāstu mainīgums. Viens stāsts – ātrs ieskicējums par notiekošo, tāds kā stāsta pacēlums un tad pēkšņi apraujas. Lasītājs raujas vaiga sviedros, lai atrastu turpinājumu. Atrod. Atkal iegrimstu stāstā, aizraujos un tad autors mani atkal no tā izmet. Visa šī dēļ neesmu pārliecināta, vai sapratu beigas un par ko tad bija vispār stāsts? Sadrumstalots stāsts, kur viss tikai iesākas un vienlaicīgi vienots stāsts, kurā galvenais ir lasītājs un viņa literārie meklējumi.

Kamēr es lasīju, paralēli centos visu likt pa plauktiņiem, bet vairāk sanāca jautājumi, kuriem centos rast atbildes:

  • grāmatu medības – vai jūs kādreiz esiet medījuši grāmatas un beigās uzzinājuši, ka tā radusies īstenībā šitā un autors ir vēl cits? Ilgi domāju, vai tā ir tā patiesā grāmatmīlestība vai tas vairāk zīmējas uz apsēstību. Un tas, kā caur šo faktu autors spēlējas arī ar mums. Viss jau top gana skaidrs, lai beigās manuskripts nebūtu īsts, autors nebūtu īsts un mudžeklis var sākties no jauna.
  • kas ir lasītājs – gan tas lasītājs, kas darbojas grāmatā, gan tas lasītājs ārpus grāmatu vākiem. Ko nozīmē būt lasītājam? Izlasīt no vāka līdz vākam un ņemt nākamo darbu? Vai būt kā Lasītājas māsai un urķēties vienā darbā līdz pašiem dziļumiem, līdz runa ir jau par kaut ko citu nekā sākot “izmeklēšanas” darbus? Cik ļoti lasītājam ir jābūt saistītam ar autora darbu?
  • kas ir lasīšana – tas par procesu, par dziļumu.

(Sākt. Tā biju tu, kas to pateica, Lasītāj. Bet kā noteikt precīzu brīdi, kad aizsākas romāns? Viss vienmēr ir aizsācies jau iepriekš, katra romāna pirmās lappuses pirmā rindiņa atsaucas uz kaut ko, kas jau noticis ārpus grāmatas. .. /168.lpp./

Lai nu kā, beigās jutos apčakarēta. Autors mani vienkārši apveda ap stūri, jo nekas no lasītā nebija īsts!

*Grāmata lasīta sadarbībā ar apgādu Jānis Roze