Ja es būtu iepriekš to zinājusi, iespējams, es nebūtu lasījusi Prometeja izdoto Vārnu sešinieks (2015), kuru sarakstījusi Lī Bardugo (Leigh Bardugo, 1975). Precīzēju, nebūtu lasījusi šobrīd, bet ja jau izrāvu divās dienās, būs vien jāgaida turpinājums. Šī ir duoloģija un tas nav nemaz tik slikti. Bija gana spraigi, lai man gribētos gaidīt turpinājumu un tomēr ceru, ka tas nebūs jādara ilgi.
Kazs Brekers ir viena kārtīga pulvermuca. Mucās uzradies no sazin kurienes un ir viens no talantīgākajiem zagļiem visā apkaimē. Par tādu slava skrien jūdzēm tālu un nav ilgi jāgaida diena, kad tiek piedāvāts pamatīgs, bet bīstams darbs. Kazs ir pārāk alkatīgs, lai teiktu nē. Par spīti tam, ka uzdevums ir teju neiespējams – nolaupīt cilvēku, jā, bet ne jau Ledus galmā, kas ir armijas cietoksnis un kur neviens nekad nav ielauzies un nenomiris. Savācis talantīgākos neliešus, Kazs dodas ceļā.
Vispār esmu piefiksējusi, ka pēdējā laikā lasu diezgan daudz šādu un līdzīgu literatūru, laikam esmu nogurusi no nopietnajām, bet kaut kad jau atgriezīšos arī pie tās. Mazliet jāatpūšas un šis darbs ļauj to darīt. Ļāvu sev klejot pa Mucu, Piekto ostu, Ledus galmu un visu vērot ar saspringušu skatu, jo nekad nevarēja zināt, kas gaida aiz nākamā pagrieziena un ko Kazs atkal būs sadomājis. Kazs kā literārs tēls ir ļoti interesants – gados jauns, bet jau šķiet dzīves pieredzējis, vairums no viņa baidās, viņam ir savi nākotnes un atriebes plāni. Ķieģeli pa ķieģelim.
Kaut kā šķiet, ka citādākā stāstījumā es nebūtu pavilkusies, bet šis sākas jau diezgan jaudīgi no pirmajām lapām. Notikumi, kuriem gribas rast skaidrojumu un pamazām attopies ierauts vienā labi blēdīgā, meistarīgi sarakstītā laupīšanas trillerī, kurā šauj un blēdās gandrīz katrā lapā. Visus darba varoņus kaut kādā mērā virza alkatība – vienam naudas, citam varas, vēl kādam alkatība alkatības pēc. Bez mērķa (laba vai slikta) un labiem rīkuļrāvējiem tai pasaulē neizdzīvot. Un kad uz spēles tiek likta formula, kura varētu mainīt visu pasauli, neviens nevēlas palikt malā.
Pasaule, kuru autore piedāvā, šķiet pazīstama un tomēr tā ir maģijas pilna. Lasīju, ka par iedvesmas pilsētu ņemta Amsterdama ap 18.,19. gadsimtu un tas ir labs laiks, lai tajā dzīvotu grišas, plūdneši, brāzmneši un pārējie. Man gribētos redzēt darinātājus, apbrīnot to smalko mākslu, bez apdraudējumiem vērot visus maģiskos cilvēkus, kad viņu dzīslās rit jurda parem. Autore visu apraksta pietiekami tēlaini, lai es spētu visu iztēloties un tomēr… Laba režisora rokās šī būtu skaista filma.
Nezinu, ko vēl piebilst. Gaidu turpinājumu, jo nekas nav beidzies. Kazs Brekers mums vēl parādīs, uz ko ir spējīgs!
thestoryofelza 