Piparkūku – siera kūka ar granātaboliem

Šo gardo kūku gatavoju par godu svētkiem. Tie vēl kādu laiciņu turpināsies, tāpēc ir vērts to radīt arī savā virtuvē. Nedaudz laiku paņemoša, kamēr visu sagatavo, bet rezultāts ir tā vērts (recepte no interneta dzīlēm).

Kūkai nepieciešams:

  • 500g piparkūku mīklas IMAG0144(te ir divi varianti, jo man bija kg, lai sanāk tas puscentimetrs biezuma, bet labāk ir plānākas un tad nepieciešams ap 700g)
  • 500g maskarpone siera
  • 3 olas
  • 200g pūdercukura
  • 1/3 tējk. sāls
  • Laims
  • Granātābols
  • 150g lazdu riekstu
  • 130 g cukura
  • ap 20g kanēļa
  • 130g margarīna

Pagatavošana:

  • Uzkarsētā cepeškrāsnī grauzdē riekstus līdz zeltainumam. Noliek atdzesēties. Sagatavo arī granātābolu – pārgriež uz pusēm un izloba bļodiņā visas sēkliņas.
  • Mīkla: piparkūku mīklu sadala četrās vienādās daļās un izrullē apmēram četros vienādos apļos (~20 cm diametrā). Liek cepties 8 – 10 minūtes un atdzesē uz līdzenas virsmas.
  • Siera krēms: atdala olu baltumus no dzeltenumiem. Dzeltenumus samaisa ar pūdercukuru, līdz masa kļūst balta un ļoti bieza. Tad pievieno ceturto daļu laima un maskarpones sieru. Visu kārtīgi samaisa. Kad tas ir izdarīts, pievieno saputoto olu baltumu ar sāli un iecilā dzeltenuma un siera masā. Rezultātam jābūt gaisīgam, bet biezam!
  • Kārtas: uz piparkūku cepuma uzspiež ¼ laima sulas, izkliedēti izliek ¼ daļu grauzdēto riekstu un ¼ daļu granātābolu sēklu. Pārklāj ar 1/3 daļu krēma un liek nākamo kārtu. Turpina to pašu līdz beidzamai kārtai.
  • Karamele: pannā karsē cukuru, līdz tas kļūst šķidrs un zeltaini brūns. Pievieno margarīnu, kanēli un maisa, līdz masa sasniedz karameles konsistenci. Atdzesē, līdz karamele nedaudz sabiezē, bet vēl labi klājas, līst. Tad to pārlej pār gatavo kūku, dekorē ar atlikušajiem riekstiem un granātābolu. Liek ledusskapī uz nakti vai vismaz 1-2h.

Lai izdodas un labi garšo!

Advertisements

Grāmatstatistika III

Aiz loga spīd pilnmēness un laiks nelielam atskatam uz manu grāmatu gadu. Šogad nemaz nepūlējos nospraust sev kaut kādu izlasīto skaitu, jo man svarīga ir lasāmā kvalitāte ne kvantitāte. Ir taču stulbi nospraust mērķi izlasīt simts un saprast, ka nedaudz pietrūkst, un tāpēc steidzīgi izlasīto kārtā ieskaitīt arī bikibuk grāmatiņas vai ko tamlīdzīgu. Bet nu tās ir tikai manas domas. Man jau kuro gadu neapzināts cipars ir 70. Nu tā viegli, no sērijas būs – forši, nebūs – arī labi. Izskatās, ka šogad krietni intensīvāk esmu izmantojusi iespējas lasīt transportā, pusdienu pauzēs, gaidot kaut ko, sēžot parkā, virtuvē, uz palodzes un citur. Tā rezultātā esmu sasniegusi 72! Lai arī tūlīt, tūlīt pabeigšu Dreižes jaunāko veikumu, skaitīšu to pie nākamā gada.

Tieši tāpat kā pagājušajā gadā, savu topu neveidoju pēc spēcīguma, bet izlasīšanas secības. Un tātad, mans labākais, spēcīgākais, atmiņā paliekošākais un visādi citādi sirdi priecējošais TOP 13:

  1. R. Flanagans. Šaurais ceļš uz tālajiem ziemeļiem
  2. L. Kota. Mierielas vilkme
  3. F. Sagāna. Esiet sveicinātas, skumjas
  4. Dž. Klementa. Lūgšanas par nolaupītajām
  5. G. Berelis. Vārdiem nebija vietas
  6. L. Kota. Istaba
  7. J. Lejiņš. Vīrieša sirds
  8. R. Šepetis. Jūras sāļums
  9. A. Bariko. Stikla pilis
  10. M. Bērziņš. Titāna skrūves
  11. B. Simsone. Monstri un metaforas
  12. J. Vodolazkins. Aviators
  13. M. Bulgakovs. Meistars un Margarita

Skumji, ka ”aiz borta” paliek vēl dažas labas, bet tāds ir šis tops – nežēlīgs. Ja es šo rakstītu pēc jaunā gada, ļoti iespējams, ka dažu nosaukumu vietā būtu citi, bet paliksim pie šī varianta 🙂

Gada atklājums (autors) – Kota, Sagāna, Fermīns, Atvuda, Hammesfāra, Meijere, Kapote, Jursenāra, Vodolazkins. Tā palielam šogad esmu turējusies pie pazīstamiem autoriem un nepazīstamajiem izlasījusi to vienu konkrēto darbu un vairs neesmu centusies no viņu veikuma meklēt vēl kaut ko. Bet priecē, ka katru gadu pāris jaunu uzvārdu nāk klāt!

Gada neuzrunājošākās/lasīt var:

  1. F. Beigbeders. Mīlestība ilgst trīs gadus – slikts viņa darbs un lasot man bija sajūta, ka autors vienkārši ir vērpis vārdus virtenē. Gala rezultāts – neizsakošs, jo zinu, ka viņš  spēj raksīt krietni labāk.
  2. G. Buijē. Viss par mani – šī ir vienīgā no šogad lasītajām gramatām, kuru neatceros. Ne to, par ko ir sižets, ne to, kāpēc esmu lasījusi.
  3. P. U. Enkvists. Kapteiņa Nemo bibliotēka – kad tikko sāku lasīt, likās ka patīk, bet nē. Grūta valoda, samudžināts sižets (ar ko parasti man nav problēmas).

 Skaistu nākamo lasīšanas gadu!

Trauksmainie

300x0_trauksmainie_978-9934-0-7166-9Es neesmu lasījusi nevienu Linnas Ullmannas (Linn Ullmann, 1966) darbu, bet šo man gribējās. Pat īsti nezinu, kāpēc. Pēc anotācijas izlasīšanas, nodomāju, ka darbs ir kā atmiņu fragmenti un dzīves salikšana pēc tām un šī tēma literatūrā man patīk. Pāršķirstot Trauksmainie (2015) lapas, sazin kāpēc radās arī asociācijas ar Stouneru, taču šis darbs ne tuvu nelīdzinās iepriekšminētajam.

Redzēt, atcerēties, saprast. Viss atkarīgs no skatpunkta. /9/lpp./

Ar šādiem vārdiem sākas šis darbs, kuru nekādi nevar dēvēt par romānu. Reiz Linnas tēvam radās ideja – uzrakstīt grāmatu par novecošanu. Kamēr viss tika saplānots un izkārtots, notika nenovēršmais – Ingmars Bergmans jau bija novecojis, kļuvis par grūti saprotamu sarunu biedru un reizēm pat neatpazina savu jaunāko meitu. Linnai bija palicis pats grūtākais – kā no sešiem sarunu ierakstiem uzrakstīt labu darbu, tādu, kas būtu paticis arī viņa slavenajam tēvam un kā tikt galā pašai ar savām zaudējuma sāpēm?

Es nezinu, kas man toreiz lika izlemt nelasīt Ingmara Bergmana biogrāfiju, taču nejūtos neko zaudējusi. Izlasot šo darbu var tik daudz uzzināt ne tikai par slaveno režisoru, bet arī par neapprecēto sievieti Līvu Ullmannu, kura bija viņa mūza starp ceturto un piekto sievu  un par pašu darba autori. Tādā veidā, kādā autore raksta par sevi un vecākiem, man paliek skumja pēcgarša. Viņa ir radījusi sajūtu, ka nevienam no viņiem nav bijis viegli – viņas tēvs ir bijis punktuāls un vienmēr aizņemts ar savu darbu, bet laikā, kad viņu nomāca vecums un slimība, viņš daudz ko neatcerējās un radīja kaprīza veča iespaidu. Viņas mammai bija kaudze neveiksmīgu mīlestību, bet laba aktrises karjera, tāpēc meita pamazām izslīdēja no audzināšanas grožiem un kļuva par dumpīgu pusaudzi. Bija nedaudz jocīgi lasīt autores pārdzīvojumus par kopīgu ģimenes bilžu neesamību. Kadrs ar tēti, kadrs ar mammu, bet ne tāds, kurā ir visi trīs. Ir tik savādi to lasīt, jo Ullmanna bija Bergmana mūza, bet bērns viņu sarunās tikpat kā neeksistē. Un vecumam tuvojoties, viņš bija izlēmis savu ideju par grāmatu uzticēt tieši Linnai, savai jaunākajai meitai. Kāpēc?

Gadi krājās, nāca virsū vecums, un viņš teica, ka lietas pagaist.
– Kādas lietas?
– Vārdi. Atmiņas /39.lpp./

Grāmatai, kuru jūs, iespējams, turat/turēsiet savās rokās nebija skaidras satura ievirzes, bija tikai tēma. Kāpēc bija jātop grāmatai tieši par novecošanu es nezinu, taču tā beigās ir sanākusi kā atmiņu mozaīka, zaudējuma pārvarēšana un cenšanās saprast savas attiecības ar vecākiem, varbūt pat vairāk par tēvu un viņa pēdējo vasaru. Caur šo darbu vijas skumjas un psiholoģiski grūti dzīves periodi. Patiesībā, mums ir ārkārtīgi maz darbu par novecošanas tēmu. Iemeslu var būt daudz – bailes no tā, ”tas jau vēl tālu” u.c., tomēr reizēm tādas ir jālasa. Bergmans par novecošanu ir izteicies vairākkārt, piemēram, ”..novecošana ir grūts, smags, netīkams ikdienas darbs ar ļoti gariem cēlieniem. /111.lpp./” un ”Es novecošanu redzu kā smagu, mokpilnu, skaudru darbu daudzas garas stundas dienu no dienas. /305.lpp./” Pat esot slimības novārdzināts, viņš spēja domāt par darbu un man tas sķiet apbrīnojami, jo arī grāmatas rakstīšanu viņš sauca par darbu. Manuprāt, autore ir labi tikusi galā ar šo uzdevumu, grāmatas uzrakstīšanu. Viņai bija tikai seši ieraksti, kurus nespēja gadiem ilgi noklausīties, kaudze paplūdušu atmiņu un vēstules, kuras vecāki ir rakstījuši viens otram. Lai arī izlasītais atstāja skumju pēcgaršu, man patika.

Vai, būdami miruši, mēs joprojām esam mēs paši? Ja tā, tad tas neturpinās visai ilgi. /307.lpp./

*Grāmata lasīta sadarbībā ar apgādu Zvaigzne ABC