Melnbaltais Braiena koncerts. Ja sākotnēji biju nobažījusies par stāvvietas ņemšanu (neesmu jau pārākā fane, vienkārši patīk), tad pēc tam šīs bažas izkūpēja mūzikas skaņās. Bija tik labi! Un tik skaisti parādīts, ka šis ir 30 gadu jubilejas koncerts albumam Reckless – iesākās melnbalti, lai kaut kur pusē pārietu uz krāsām. Elektrizēta! Un, jā – Braiena akustiskā daļa bija tik burvīga. Mani tā fascinē tumsa, kurā mirdz simtiem gaismiņu… Un viņam ir brīnišķīga humora izjūta. 🙂
Mana dienas mūzika. Pink Floyd – Us and Them. Apgulties un iegrimt magnetificējošajos skaņu viļņos. Apturēt laiku un nedomāt neko. Ielaist tukšumu un piepildīties no jauna.
Visapkārt tumīga migla. Tā aprij cilvēkus, mašīnas un pat gaismu. Tāda savāda noskaņa.
Mūzika: Apocalyptica – Peace
Man ir mazliet bail.
Iespējams, varētu arī kādu asaru nobirdināt.
Vēl iespējams, ka tieši tā izpaužas pārmaiņas un neziņa.
Sagruzījusies. Par visu. Man vajag izlādēties (ja būtu nauda, taisītu tetovējumu). Cik bezgalīgi daudz var krāties cilvēkā? Kur ir tā robeža, kad viss jūk un brūk?
Man šķiet, ka Mežaparks Rīgai ir īpaša vieta. Tās zaļums un mežu smarža vienmēr mani apbur un ļauj radīt sajūtu, ka neatrodos pilsētā. Un ja šo vietu saliek kopā ar saules svētkiem – saulgriežiem? Sanāk… kaut kas interesants. Kaut kā to svētku sajūtu īsti nenoķēru. Patiesībā, man Mežaparks daudz labāk patīk, kad tur ir maz cilvēku. Staigājot gar amatnieku būdiņām un dzirdot apkārt čalojošo pūli, bija sajūta, ka esmu aizceļojusi uz citu valsti, jo visapkārt runāja gandrīz tikai krieviski. Koncentrējos uz dzirdamajām skaņām no estrādes un centos sevī radīt svētkus. Bet vispār jau šķiet, ka šodien no tirdziņa tik tādas atskaņas vien bija. Un vēl – man prasījās, lai tas būtu vairāk orientēts uz saulgriežiem.
Šiem keramiķiem ar humora izjūtu viss kārtībā. Tik omulīgas un mīlīgas būtnes. 🙂
Latviešu spēka zīmes ir redzamas itin visur. Un es vēl spēcīgāk nekā jebkad, vēlos tās iegravēt sevī. Latvietis manī šogad raujas uz āru.
Daba. Tev ir iespēja to ienest arī savā mājā.
Daudz, daudz kreļļu un košuma.
Šarmantās rudzupuķes. Tās šogad mani uzrunā īpaši.
Mūzika: Līvi – Vairogi (1991.g., live)
Krīze. Prātā. Dvēselē. Un blogā. Gluži kā sprosts, no kura neizkļūt.
Kurš var man izskaidrot šo fenomenu – pārgurums līdz bezmiegam? Loģiski spriežot, vajadzētu aizmigt līdzko galva skar spilvenu…
Absolūti nav ne mazākās sajūtas, ka nesen man laika bija tik daudz kā jūras. Atgriežoties ierastajās gaitās, izbalo tā sajūta, ka ir iespējams teju viss.
2.maijs. Liepājas mols. Kaijas, vējš un pārdomas
Mūzika: Apocalyptica – Farewell
Ak, mani muzikālie favorīti! Beidzot, beidzot, beidzot! Bija jāgaida tikai pieci gadi, līdz Apocalyptica atkal mūs apciemoja! Bet gaidīšana bija to vērta, jo koncerts bija vienkārši fantastisks! Avanti!simfonskais orķestris viņus tik lieliski papildināja. Eiforija. Joprojām. 🙂
thestoryofelza 