Botāniskais dārzs – LV vs. EST.

Bilžu ieraksts 🙂 Un vēl tāds, uz kuru var attiecināt kas lēni nāk, tas labi nāk. Precīzāk gan laikam būs labāk vēlu nekā nekad… Un tātad – raksts, kuru biju ieplānojusi jau augusta sākumā, bet slinkums dara savu. Diemžēl. Bet varbūt labi ka tā. Var atsaukt atmiņā nupat aizgājušo vasaru, kura bija tiešām laba 🙂

Tā nu bija sanācis, ka nekad nebiju bijusi botāniskajā dārzā. Un tad pēkšņi sanāca būt veselos divos – vienā, kas ir LU īpašumā un otrā – Tartu. Rīgas dārzā biju Amazoņu ballītes ietvaros (tā skan labāk nekā vecmeitu ballīte), bet Tartu sanāca ģimenes izbraucienā. Un esot kaimiņzemē kaut kā nevilšus sanāca šos abus dārzus salīdzināt. Manā skatījumā, igauņi atkal ir mums priekšā, jo tas dārzs man patika labāk. Pat nezinu kāpēc. Tas šķita lielāks, krāšņāks un daudzveidīgāks. Brīvāks. Un nekāš naudu par pastaigu pa āru (ok, mēs maksājām, jo gribējām redzēt arī palmu māju).

Novērojums no abiem dārziem – kāzeniekiem fotosesiju rīkošana šķiet pievilcīga tieši tur. Rezultātā Rīgā redzējām piecas vai sešas kāzas, vienas kristības un vienu 8-gadnieka dzimšanas dienu. Tartu, diemžēl, bija tikai vienas kāzas un daudz, daudz pāru un pensionāru. Laikam trāpījām nepareizā dienā. 😀 Bija skaisti, zaļi un brīvi. Laiks bildēm.

IMG_7337Rīgas palma. Šeit palmas bija augstākas, bet pati palmu māja maza un pieblīvēta. Igauņu bija liela, izstaigājami divstāvīga un…

IMG_7537…ainaviski iekārtotāka. Un vairākās vietās mitinājās rupucīši 🙂 Onkolis, kurš uzrauga māju, ļāva vienu rupuci arī samīļot.

IMG_7554IMG_7557

Kadri no igauņu palmu mājas. Tur otrajā stāvā bija iemitināti arī kaktusi – tik daudz un dažādi, ka ne saskaitīt. Nospriedām, ka otrajā bildē redzamie kaktusi varētu būt kāda liela pilsēta – ar parastām mājām un daudzstāvenēm.

IMG_7352Principā vienīgā vieta, kurā man Rīgas dārzā bija mazā sajūsma. Aleja. Ne tik varena un drūma kā tā viena nekurienē, kurā reiz gadījās iemaldīties, bet arī iespaidīga. Protams, jauka vieta fotosesijai.

IMG_7568Tartu dārzs no Rīgas atšķiras ar to, ka tas ir ainaviski iekārtotāks. Ir vietas, kuras rada sajūtu par mežu, jo apkārt ir vareni koki, ir vietas, kuras asociējas ar akmens dārzu utt. Ļoti patika turienes takas no koka, kāpnes, ložņāšanas iespējas…

IMG_7373Rīgas pluss – Tauriņu māja. Mīnuss – atsevišķi jāmaksā. Tur bija karsti ne tikai man, bet arī manam fotoaparātam. Aizsvīdis minūtes desmit. Tropi! Šis zilais skaistulis man vislabāk gāja pie sirds.

IMG_7397   IMG_7549

Filigrāni ziedi. Vairs īsti neatminos, bet šķiet, ka pirmais ir no Rīgas, otrais – Tartu.

IMG_7584Rozes kā tādas mani neuzrunā, bet šīs izskatās tik īpašas 🙂 Rhapsody in Blue. Tartu

IMG_7591Kā dabā var būt kaut kas tik liegs un netverams? Tāds vieglums. Stipa joannis. Tartu

ESTJau atkal Tartu. Palmu māja bija tik milzīga, ka atlika vietas arī daudz un dažādām orhidejām. Vislabāk man patika tās baltās, jo atgādina dūjas.

Mūzika: Korpiklaani – Beer, Beer

Čūsku vārdi

Šogad sanāk kaut kā tā, ka es netieku ne uz vienu festivālu (varbūt augusts būs tas laimīgais mēnesis :D), jo ir citi pasākumi. Bet! Šogad es pirmo reizi apmeklēju festivālu Baltica 2015. Kad programmā izlasīju šī koncerta nosaukumu – Čūsku vārdi, – tas uzreiz uzrunāja. Koncerts/uzvedums notika Koka ēku renovācijas centrā (starpcitu – skaista vieta!).

Baltica ir starptautisks folkloras festivāls un šī gada tēma bija Mantojums. Festivāla mērķis ir demonstrēt tradicionālās kultūras vērtības – dziesmas, instrumentālo mūziku, stāstījumus, rotaļas, dejas, kā arī tautas lietišķo mākslu, amatniecību, un citas tradicionālās kultūras vai mākslas izpausmes formas. Šis festivāls ir ar dziļām saknēm – notiek jau kopš 1987.gada. Latvijā, tas notika 10.reizi.

Sākotnēji biju plānojusi apmeklēt vēl divus koncertus, bet negaiss visu izjauca. Nu neko. Labi, ka vakarā noskaidrojās laiks un es vismaz tiku uz šo pasākumu. Tiku, bet ar stundas nokavēšanos 😀 Tā atlikusī stunda, ko es redzēju/dzirdēju, man patika. Varbūt bija grūti saprast pašu stāstu, bet atmosfēru noķēru. Čūska cauri laikiem un dažādiem dzīves posmiem. Brīžiem bija tāds ļoti nesamēģināts un amatierisks skats, bet tas vienalga bija sirsnīgi. Izpildītie rituāli piedeva pasākumam tādu maģisku auru. Nedaudz senču mistiskuma.

Vienīgais mazais mīnusiņš varbūt bija apmeklētāju neorganizētība. Man traucēja tas, ka visu laiku kāds spraucas garām. Rūmes par maz 😀 Arī tikko ienākot telpā likās, ka gaisa tur nav, bet nebija tik traki. Tā teikt, pierod.

Baltica 2015 Koka ēku renovācijas centrā

Baltica 2015 Koka ēku renovācijas centrā

Baltica 2015 Koka ēku renovācijas centrā

Bildes no ogresbalss.lv (laikam)

Mūzika: Skyforger – Zirgi zviedza (tik ļoti prasījās, lai koncertā folkloras vīri šo dziesmu izpilda enerģiskāk!)

Baznīcu nakts

Vakar bija pasākums, kuru noteikti nekad neiedomātos savā pasākumu sarakstā – Baznīcu nakts. Par spīti tam, ka man bija gara darba diena, ātri samainīju darba somu pret mazo un devāmies naktī pretim baznīcu plaši atvērtajām durvīm. Šis noteikti ir pasākums, kuru atzīmēšu arī nākamajam gadam, tikai ar noteikumu – brīvdiena vai krietni īsāka darba diena, jo viss foršais lielākoties notika līdz 20 (un man tikai tad darbs beidzās). Bet nekas – ieskatu esmu guvusi un no tā vien jau varu secināt, ka ir labi un jāiet vēl.

Citējot i-netā ievietoto informāciju, tad: “Baznīcu nakts ir kultūras notikums, kas kristīgo draudžu baznīcās notiek vasaras sākumā, jūnijā. Tas ir laiks, kad baznīcā ienākt citādi un iepazīt kultūras un garīgās vērtības.

Vakarnakt bijām 6 baznīcās. Visās nebija interesanti (vai nu nokavēts, vai nebija programmas). Iegājām un gandrīz uzreiz izgājām no Pēterbaznīcas, Sāpju Dievmātes Romas katoļu baznīcas, Reformātu baznīcas. Mazliet ilgāk uzkavējāmies Doma, Anglikāņu un Magdalēnas baznīcās. Un tagad foto.

IMG_7138Anglikāņu baznīca. Iegriezāmies tur brīdī, kad notika koncerts un ar ģitāru uzstājās Ratmirs Petrofs. Tās vizualizācijas uz sienām nepārtraukti mainījās. Bija forši izdomāts, ka viss zīmējas uz sienas un vēlāk tā vietā radās jauns attēls. Piemēram, tur, kur ir tie viļņi, sākotnēji bija krītoša zvaigzne un mākoņi, bet tur, kur ir kalni, vēlāk tapa zivtiņas un uzraksts. Ļoti saderēja ar skanošajām dziesmām.

IMG_7143Magdalēnas baznīca, kurā uzkavējāmies visilgāk. Ieejam iekšā un tur dziedājumi. Paceļu acis uz augšu un ieraugu šos ļoti skaistos griestus. Fantastiski!

IMG_7144Un tad bija iespēja uzkāpt tornītī. Patiešām klusums un ļoti klusināti dziedājumi. Visapkārt sveces… Sajūtas? Rāmums!

IMG_7146Tās pašas baznīcas pagrabs. Nu, tāda maza, iekšēja vilšanās. Es savā prātā biju iztēlojusies citādu ainu, bet lai nu būtu. Viens gan – pirmais, ko jūt ieejot pagrabā ir sveču smarža. Ļoti spēcīga!

Mūzika: Gregorian – Now We Are Free

Baltijas zelts

Laiks vēl vienai dzintara izstādei 🙂 Šķiet, ka pagājušā gada Rīga2014 tematiskā ādere Dzintara ceļš ir dzintaram atnesis tādu kā otro elpu. Tik tiešām ir sajūta, ka dzintars ir atkal aktualizējies ne tikai kā mūsu pagātnes mantojums, bet arī materiālās vērtības ziņā un sabiedrības novērtējumā. Domāju, ka mums ir jānovērtē dzintars ne tikai tāpēc, ka sen senos laikos tā bija mūsu vērtīgākā prece, bet arī tāpēc, ka mūsdienās nav vairs to apstākļu, lai dzintars varētu rasties no jauna. Tā teikt – cik ir, tik ir.

Bet nu pie izstādes. Ir divas lietas, kas mani samulsināja. Viens ir datums. Es šo izstādi atklāju nejauši kaut kādā rakstā un tur bija rakstīts, ka no 18.maija tā ir apskatāma. Cik labi, ka man uzreiz nebija laika to apmeklēt, jo afišā (Pēterbaznīcā) lasāms, ka apmeklējama no 20. maija (līdz 16.06.; laika vairs nav daudz, izmantojiet izdevību to apskatīt). Otrs, kas mani nomulsināja – nosaukums. It kā jau nekas, bet tomēr – es izlasu Krievijas dzintara krasts, tomēr afišā lasāms Baltijas zelts. Vai tā tomēr nav maldināšana?

Kaut kāds sakars ar Krieviju šai izstādei ir. Visi apskatāmie smukumi ir nākuši no Kaļiņingradas apgabala Dzintara muzeja krājumiem. Kā vēsta brošūra, tad izstādē ir apskatāma muzeja zinātniskā fonda kolekcija – dažādi dzintara gabali gan pēc formas, gan krāsas (žēl, ka nebija zaļais, tas ir debešķīgs!), iedzintarojumi, 17. – 18.gs. dzintaru izstrādājumu kopijas un to mūsdienu rekonstrukcijas un mūsdienu juvelierizstrādājumi. Rekonstrukcijas pēc pasūtījuma ir veikuši Sanktpēterburgas meistari, kuri balstījās uz arhīvu materiāliem un senajām darba metodēm.

IMG_7105V. Ļitviņenko, A. Makuškins. Četri evanģēlisti (lādīte, 2011). Ja godīgi, tad nestādos priekšā, kura daļa tur ir atverama.

IMG_7109J. Lopatkins. Kamīna pulkstenis. Šis ir tik skaists, ka sagribējās tādu savā īpašumā. Tas nekas, ka man nav kamīna 🙂

IMG_7115L. Serebrjakova. Sienas panno Senā Kēnigsberga, 2011. Šis bija brīdis, kad visvairāk piktojos par tiem baznīcas logiem. Nu nekādi varēju nofotogrāfēt bez sevis. Tāpēc tikai fragments. Ļoti uzrunāja šī glezniņa.

IMG_7116J. Zubakovs. Pokāls Jūras, 2003.

IMG_7128O. Šorohova. Kompozīcija Valsis tumsā, 2008. Sērija Pastardiena. Šis ar spuldzītēm uzreiz uzrunāja. Sākumā dzintaru noturēju par vasku, bet dzintars taču! Ļoti patīk ideja, oriģināli 🙂

Ja runājam par izstādi kopumā, tad uz to ir vērts aiziet. Tik daudz skaistu lietu! Dzintars apbrīnojami labi pakļaujas apstrādei un no tā var pagatavot tik filigrānas lietas. Par to ieejas maksu man bija mazuma piegarša, gribējās skatīties vēl un vēl. Vienīgais mīnuss ir tas, ka baznīca nav ļoti draudzīga fotogrāfēšanai, jo stiklos atspīd visi iespējamie logi un gaismas. Piedodiet par kvalitāti 🙂

Mūzika: Korpiklaani – Lempo

East Midlands, part III – Leicester

Pavisam īsi, jo pēdējais 🙂 Lai arī man nepatīk iepirkties, tomēr šad un tad kaut kas iekšās notiek un man uznāk vēlme to darīt (tas, ka man ātri apnīk, ir jau cits stāsts). Tātad – apciemojām Leicester ar vienu mērķi – iepirkties. Šķiet, ka sanāca neslikti un, protams, es nespēju palaist garām viņu brīnišķīgo mūzikas veikalu HMV. Tur bija tik burvīga atmosfēra un sajūta kā citā pasaulē (tagad es saprotu, ka mūsu Randoms ir tiiik mazs). Un kā tik ļoti var atšķirties cenas? Prātā jau esmu sastādījusi nākamo cd sarakstu 😀 Bet labi, ne par to. Vispirms iepirkšanās un tad jau fantastisks dārzs/parks.

Ja runājam par pašu pilsētu, tad es no tās esmu redzējusi tikai mazu daļiņu, centru, jo tā ir viena no lielākajām pilsētām UK. Kamēr stāvējām un pētījām Jewry Wall, bija tā savādi apzināties, ka sensenos laikos pa šiem pašiem ceļiem ir soļojuši senie romieši. Man tas šķiet pat ļoti pozitīvi, ka pilsēta ir saglabājusi tik daudz seno ēku/vietu un teju vai gandrīz pie katra staba saliktas informatīvās plāksnes. Šī ir arī viena no vecākajām pilsētām Anglijā, jo pilsētas statuss tai ir piešķirts jau 670.gadā! Pirmoreiz, jo otrreiz to piešķīra tikai 1919.g.

IMG_7026Pilsētas centrs ar daudziem, daudziem veikaliem un daudzām dažādām tautībām. Kas mani reāli pārsteidza – veikalā nebija mana izmēra krekliņa, bet tā nebija problēma. Attēlu uzprintēja uz vajadzīgā izmēra trīs minūšu laikā.

IMG_7029Kā man stāstīja, viņiem šis pulkstenis ir gandrīz kā mūsu Laima Vecrīgā. Ja sarunāta tikšanās, tad 90% gadījumu tā notiks tur. Un pēc skata tāds, ka ir kur aci ”piesiet”.

IMG_7054Nezinu, kas šajā dārzā/parkā bija tik īpašs, bet tas šķita tik fantastisks! Varbūt biju noilgojusies pēc dabas sajūtas pilsētā vai arī nogurusi no iepirkšanās tūres, bet dārzs mani patiešām apbūra.

IMG_7073Ir tik jauka sajūta, ka līdz ar mani jaunas vietas apgūst arī draudzene, kas tur dzīvo. Ieliņa ar veclaicīgu sajūtu un aristokrātisku skatu.

IMG_7076Šie ir tikai divi no tiem kādiem divdesmit, kas tur sapeldēja uz vakariņām. Tur es atminējos, ka jau ļoti sen nebiju barojusi gulbjus/kaijas un bija piemirsies, ka tas ir tik jauki un nomierinoši. Piedod dzīvnieku aizstāvji par manu vaļību.

Mūzika: Skyforger – Zem Lietuvas karogiem (joprojām uz viņu viļņa 🙂 )

Zviedru literatūras vakars

Es tā cerēju, ka pa šodienu kāds kaut kur ieliks kādu bildi, bet nu labi (jā, jā – es aizmirsu fotoaparātu). Tātad, vakar, 12.maijā, JR apgāds sadarbībā ar Zvaigzni ABC, Lauku Avīzi, Ziemeļu Ministru padomes biroju Latvijā un Zviedrijas vēstniecību aicināja uz literāro vakaru. Vakara tēma/diskusija – humora un novecošanas tēmas fenomens zviedru autoru romānos. Konkrētāk, runa bija tieši par 4 grāmatām (būsim precīzi, tikai par trijām, jo Analfabēte īsti netika apspriesta un es arī nesaprotu, kāpēc tā vispār ir šeit pieminēta, jo tematiski īsti neatbilst) – Frēdriks Bakmans Vīrs, vārdā Ūve (Jāņa Rozes apgāds), Jūnass Jūnasons Simtgadnieks, kas izkāpa pa logu un pazuda un Analfabēte, kas prata rēķināt (apgāds Zvaigzne ABC) un Katarina Ingelmane-Sundberja Lāceņu liķieris, kafija un laupīšana (izdevniecība Lauku Avīze). Tā kā esmu lasījusi visas, atskaitot Liķieri (kas blogssteidzami jālabo, jo izklausījās interesanta), tad nolēmu izmantot šo iespēju. Nenožēloju, bija interesanti.

Kas tad mums bija tie diskutētāji? Renāte Punka un Ineta Balode no JR, Vija Kilbloka un Rute Lediņa no Zvaigznes un Evija Veide ar Daci Andžāni no Lauku Avīzes. Prieks, ka diskusija bija diezgan saturīga un dažas domas arī piefiksēju. Diskusiju mērķis bija noskaidrot, kas raksturīgs zviedru mūsdienu humoram literatūrā un kāpēc tas aizrauj arī mūs, latviešu lasītājus. Protams, netika aizmirsts fakts, ka lielākoties šajos darbos figurē jau padzīvojuši literārie tēli.

Cenšoties apkopot dzirdēto, tad tika secināts, ka zviedru literatūrā aktualizējas veci cilvēki – tie ir parādīti diezgan dzīvelīgi, nedaudz sentimentāli un tie pamanās iekulties dažādās ķibelēs. Kā izteicās D. Andžāne, tad “skandināviem humors ir situāciju atpazīšanā, labsirdīgos un lasītājam simpātiskos tēlos.” Es tam varu tikai piekrist. Piemēram, lasot Ūvi man nebija grūti iedomāties visas tās nedienas, kurās viņš nokļuva. Varbūt mazliet grūtāk ir ar 100-gadnieku, tomēr nav grūti iedomāties spriganu večuku, kurš sparīgi soļo pa ielu un pēkšņu iekāpj kaut kādā transportā.

Ko mūsdienās nozīmē novecot? Šādu jautājumu uzdeva I. Balode. Un tiešām vecumdienas toreiz un tagad ir citādākas (kaut vai tāpēc, ka ir mainījusies situācija). Turpinot citēt: “Ir mainījusies izpratne par vecu cilvēku – agrāk bija lakatiņš, cope, viss nopogāts, taču tagad tā vairs nav.” Ja paveras apkārt, tad tiešām aizvien vairāk ir manāmas omītes ar interesantām matu krāsām (visbiežāk viegli violeto) un atpogātu pirmo krekliņa pogu. Secinājums ir viens: romānos vērojama reakcija uz sabiedrības norisēm un attieksme pret novecošanu.

E. Veide piebilst, ka ”vecie cilvēki varbūt jūtas aizmirsti un ar savām rīcībām atgādina par savu eksistenci” un viņu papildina R. Lediņa: “”Lēni un neatlaidīgi beidzas nost pansionātā” – agrākā tendence, bet tagad literatūrā ienāk dzīvelīgi tēli kā Alans Karlsons. Pensionāru romāni rāda to, ka dzīve nebeidzas. Skandināvi nedomā, kā varēja dzīvot, viņi vienkārši dzīvo un to bauda (atšķirībā no amerikāņiem)”.

Šos romānus noteikti ir vērts izlasīt, jo no vienas puses tie piedāvā izklaidi ar krietnu devu humora, taču no otras puses tie liek aizdomāties par pensionāriem un viņu ikdienu – cik tā viegla/grūta, viņu velēšanos joprojām būt par sabiedrības daļu, ar kuru var rēķināties. Paldies par jauko vakaru un ceru, ka šis taps par jaukas tradīcijas aizsākumu. 🙂

East Midlands, part II – Stratford-Upon-Avon un Warwick

Ceļojums turpinās! Nākamā diena iesākās diezgan laiski, tomēr vienalga uzspējām uz divām pilsētām. Mūsu plāna galvenais ”objekts” bija Stretforda, ciemošanās Šekspīra pilsētiņā un ja uzspējam, tad aizlaist uz salīdzinoši netālo Vorikas pili.

Ja Stretfordā nebūtu dzimis V. Šekspīrs, pilsēta nebūtu diez ko ievērības cienīga. Reāli tur nekā īpaša nav. Vienkārša, maza pilsētiņa ar daudzām senlaicīgām ēkām. Bet tā kā vēsturē ir noticis tā kā ir noticis, tad uz šo vietu katru gadu ieplūst gandrīz 5 miljoni tūristu. Vispār, man ir mazliet žēl, ka mums nebija kartes vai vispār kāds info (visur šāvām uz dullo), jo dažas ēkas es būtu gribējusi apskatīt. Piemēram, Karalisko Šekspīra teātri un pili. Kā nu ir, tā ir.

IMG_6905Šī bija tāda nejaušība, cik vien nejaušība liela var būt. Apstāties tieši pie Šekspīra viesnīciņas 🙂 Un atkal iejaukties mazā cilvēku burzmiņā (bail domāt, kas tur notiek sezonas laikā) un iekulties kārtējā veikalu rajonā. Mans skats lielākoties bija vērsts krietni augstāk par degunu, jo veikali mani neaizrāva.

IMG_6909Šī vecā, filigrānā koka ēkas daļa pieder pēc skata senlaicīgam krodziņam. Sākotnēji bija doma šeit vēlāk iegriezties, bet daudzo mazo ieliņu jūklī mazliet sajukām un piemirsām par šīs iestādes eksistenci. Tā vietā apmeklējām citu.

IMG_6914Pulksteņa tornis. Šāda veida pulksteņus es redzēju visās pilsētās, tāpēc pieņemu, kas tas angļiem ir kaut kāds raksturīgais izskats. Personīgi man, šāds veidojums sazin kāpēc asociējas ar Indiju. Labi, tur šīs tautības netrūkst, bet… Labi, tas par pulksteni. Šajā vietā es sajutos mazliet lepna par izcelsmi, jo vienam saldumu tirgotājam aiz letes bija karte. Ar košiem punktiņiem. Izrādās, viņš īpašā veidā atzīmē valstis, no kurām cilvēki pie viņa ir iepirkušies. Es biju pirmā no Latvijas un man bija tas gods uzlīmēt uzlīmīti. Tas bija tāds foršs moments. 🙂

IMG_6942Kafejnīca, kurā bija savāktas daudzas lietas, kuras ir raksturīgas vai kuras asociējas ar Lielbritāniju. Vai jums ir tādas pašas asociācijas kā man?

IMG_6960Mazais bēglis. Nekādi negribēja fotografēties 😀 Man tas bija tāds pretstats no Somijas vāverēm. Tās jau bez maz klāt līda, lai palūkotos, kas somā, taču šīs: “Cilvēks nāk! Mūkam!”. Bet vienalga mīļas.

Izstaigājuši Stretfordu, beidzot devāmies uz Voriku. Tur paredzēts bija tikai pils parks, jo pati pils apskate bija padārga (nu ja, tendēta uz tūristiem!). Vorika ir sen apdzīvota vieta, jau no neolīta laikiem. Lielākā daļa ēku, kam būtu bijis jāsaglabāja no viduslaikiem, cieta Lielajā ugunsgrēkā, kurš notika 1694.gadā. Pati pilsētiņa izskatās salīdzinoši jauna, tomēr pāris veclaicīgāka skata ēkas varēja manīt, piemēram, St. Mary’s Church un Lord Leycester Hospital.

IMG_6976Un ko jūs domājat? Mēs pie parka vārtiņiem ieradāmies tieši sešos. Un tieši sešos parks tiek slēgts. Mazliet riskējām un paklīdām pa parku. Mūs uzmanīja tikai dusmīgs pāvs. Šis skats ir pie parka ārsienas un tas manī atdzīvināja kaut kur redzētus filmu kadrus, tikai nespēju atminēt kādus. Protams, no upes puses apskatījām arī pašus pils torņus, bet kā tā izskatās, var atrast arī internetā.

IMG_6997Šis mani vienkārši fascinēja, bet atbildi tā arī īsti nedabūju (tikai humorīgo versiju par to, kā tādās ieiet) – kāpēc viņiem māju durvis ir tik šauras?

Mūzika: System Of A Down – Pictures

East Midlands, part I – Coventry

Viena maza turku pupa ceļoja uz Angliju. Anglija bija aizslēgta, atslēga bija nolauzta…

Šādu pantiņu man iemācīja bērnībā un tagad tā tika atsaukta atmiņā. Man Anglija nebija aizslēgta, es tajā tiku un pavadīju burvīgu nedēļu. Un vēl – sen nav bijuši īsti fotostāsti 🙂 Tad nu piedāvāju šo. Tas bija mans ilgais klusēšanas iemesls – izlēmu pavadīt mazliet citadāku atvaļinājuma pirmo daļu. Aizlidoju pie savas senas draudzenes un apskatījām dažādas pilsētas. Šoreiz tā lokāli, bet ir jau mazi nākotnes plāniņi.

IMG_6812Pirmajā dienā, protams, neko īpašu nedarījām, tikai pastaigājām pa viņas dzīvesvietas pilsētu. Nākamajā rītā tiku pieēdināta ar tradicionālajām angļu brokastīm (goda vārds – tās tiešām ir brokastis? Man tās bija krietnas pusdienas) un tad jau laidām uz Coventry.

A, kamēr vēl neesam aizlaiduši, viens foto no Hollycroft Park, kurš bija tik burvīgs un kurā ievēroju angļiem raksturīgu lietu – teju vai katrā parkā viens stūrītis atvēlēts savvaļas augiem un kokiem. Tiesa, mani tas nepārsteidza, jo izskatījās pēc mūsu vietējās pļavas.

IMG_6822Savukārt šis brīnišķīgais objekts ir mūsu pašu Zeme ar visām planētām. Pētījām kontinentu izvietojumus un secinājām, ka tā darinātājam ir kaut kas mazliet misējies – Lielbritānijai nebija jābūt tik tuvu Eiropai un ka Skandināvija izskatās dikti izstiepa. Nu jā, šeit arī nav heliocentriskais skatījums, jo centrā ir Zeme. Bet neskatoties uz to – visu cieņu, izskatās pat ļoti labi. Vai varat nosaukt visas planētas? 🙂

Coventry ir bijusi Anglijas galvaspilsēta 15.gs., kad tur tika “sēdināta” valdība. Tā ir 10. lielākā pilsēta Anglijā un senāka par Birmingemu un Lečesteru. Šobrīd tā ir studentu pilsēta un ļoti multikulturāla. Tik daudz tautību vienkop es nudien nebiju redzējusi.

IMG_6845Pilsēta patiešām izskatās sena, taču tāds īsts apskates objekts, manuprāt, tur ir tikai šis – Coventry Cathedral, – kura ir izpostīta 1940.gada 14.novembrī, kad tai pāri laidās vācu spēki un nometa bumbas. Tur bija pielikta arī informatīva plāksne ar rekonstruētu attēlu, kā tā ir izskatījusies 14.gadsimtā. Ļoti angliska un grezna, gotiskā stilā, ar tieksmi ietiekties debesīs. Vienīgais, kas no tā skaistuma ir palicis, ir šīs sienas, krusts un kolonnu pamatnes.

IMG_6863IMG_6866

Vienkāršas pilsētas detaļas. Šādu “sīkumu” tur ir daudz, tikai ne jau visu var pamanīt un iemūžināt. Katrā ziņā pilsēta atstāja patīkamu iespaidu gan vizuāli, gan arī ar savu dažādību – ne tikai cilvēkos, bet arī trokšņu līmeņos.

IMG_6876Kamēr pētījām pilsētu, ieklīdām Motormuzejā. Tik daudz dažādu velosipēdu un automašīnu dažādās to attīstības stadijās! Šis bija kaut kas patiešām interesants. Jāpiebilst, ka Coventry dažādie “motoruzņēmumi” ir krietni veicinājuši britu automobiļu ražošanas nozares attīstību.

IMG_7354Viens no tradicionālajiem ēku veidiem. Atšķirībā no vecajām ēkām, šī izskatās stabila. Šāda tipa vecās ēkas izskatās ļoti saliekušās uz priekšu un šķiet, ka tās vien gaida savu pēdējo stundiņu, lai apgultos. Otrs raksturīgais stils ir sarkano ķieģeļu ēkas, kas visām mājām liek izskatīties vienādām. Nu, manā skatījumā. Man tur būtu ļoti viegli apmaldīties. 😀

Mūzika: Apocalyptica – Sea Song (You Waded Out)

Senā Ēģipte. Tutanhamona dzintars

Dzintars savu aktualitāti nezaudē. Šķiet, ka tā vērtība tikai ceļas, jo kā salīdzinoši nesen lasīju – Vecrīgā no veikala izzagti dzintara izstrādājumi 4000 eiro vērtībā. Bet ne jau par to būs šis ieraksts. Tas būs par izstādi Rīgas Biržā, kas aplūkojama no 15.novembra līdz 25.janvārim – Tutanhamona dzintars. Senā Ēģipte/Dzintara ceļš. Nosaukums un tēma mani patiešām uzrunāja, taču kaut kā nemanīju to, ko vēstīja nosaukums. Un tas man lika mazliet, mazliet vilties. Lai arī izstādes veidotāji uzsver, ka nosaukums vairāk ir kā metafora, tomēr es patiešām biju cerējusi ieraudzīt ko vairāk no dzintara. Un puse no visa bija vietējā, no Sārnates. Kas tad ierosināja veidot šādu izstādi? “Tā ir leģenda par Baltijas dzintaru uz Tutanhamona krūtīm kapeņu pustumsā. Pēc baltiešu domām, tas varētu būt Baltijas dzintars, Saules akmens, kas sargā faraona ķermeni.” Vēl man nepatika, ka visa izstāde nav apskatāma vienkopus. Tā ir iekārtota pirmā stāva izstāžu telpās (Lielā zāle, Boses zāle, Jūgenda salons) un trešajā stāvā Austrumu galerijā. Diemžēl es nespēju sajust visas izstādes veidotāju idejas (ne senos dzintara ceļus, ne ceļu uz trešo stāvu kā uz kapenēm).

Izstādes kodols ir latviešu ēģiptologa Franča Baloža (1882-1947) radītā LU bijušā Austrumu kabineta priekšmeti, Sergeja Kovlera (1881-1960) privātkolekcija, Kurzemes Provinces un Doma muzeja uzkrātās Ēģiptes senlietas. Vēl ar priekšmetiem dalās lietuviešu, igauņu, Varšavas, Stohkolmas muzeji. “Dzintara sadaļa” veidota sadarbībā ar Bazilikātas Nacionālo Arheoloģijas muzeju no Dienviditālijas un Latvijas Nacionālo vēstures muzeju, iezīmējot saikni ar Kairas muzeja dārgumiem Ēģiptē.

Izstādes atklāšanā tika prezentētas arī divas grāmatas – izstādes katalogs un LNMM Senās Ēģiptes kolekcijas katalogs, kura zinātniskā redakcija tapusi kopdarbā ar Luvras Senās Ēģiptes antikvitāšu departamenta vadošajiem pētniekiem .Izstādes komplektu veido Senās Ēģiptes aizkapa kulta priekšmeti, kas mirušajiem tika doti līdz pilnvērtīgai dzīvei viņā saulē.

Info: delfi, lnmm

IMG_6577Grāmatas fragmenta kopija palielinājumā. Diemžēl, neatceros kādas (mirušo?). Šis ir patiešām efektīvs sienas noformējums, jo tas staru kūlis nepārtraukti kustas, visu pārējo atstājot tumsā.

IMG_6580Sirds skarabejs. Vēlais periods
Es sazin kāpēc skarabejus biju iedomājusies mazliet citādus (filmu iespaidā?), bet sajūta tāda diezgan… bijīga.

IMG_6591Merira skulptūra. Jaunā valsts, XVIII dinastija
Hieroglifi visās malās. Es patiešām apbrīnoju visus tos pētniekus, kuri ir spējuši šitās zīmes atkost.

IMG_6595Josta. Kjaromonte. 7. – 4.gs. pr.Kr.
Šāda un vēl dažas rotas. Tas arī ir viss, ko var redzēt no dzintara.

Kopumā izstāde ir redzēšanas vērta, jo šaubos, ka tuvākajā laikā būs redzams kaut kas tik pat ievērības cienīgs. Taču viens gan jāsaka: šajā izstādē aizmirstiet par dzintaru. Iegrimstiet Ēģiptes kultūrā.

Mūzika: Kingston Wall – Shine On Me

Neparastās mežģīnes

Vēl mazliet, mazliet un es šo izstādi būtu palaidusi garām. Īsumā – neparasti skaista: gan tas izkārtojums, gan mežģīņu daudzveidība (formā un meteriālos).

Sensenos laikos dzīvoja nāra, mīlestības dieviete Venera. Viņa katru dienu iznāca no jūras, lai zemes ļaudīm mācītu skaistuma mākslas un mīlestības tikumus. Katru vakaru pirms saules rieta viņa ienira jūrā, iemirdzēdamās kā spoža zvaigzne. Pamazām mežģīņu darinātājas iemācījās ziedus ielikt rakstā, veicinot arī skaistuma izpratni un skumjas pēc tā. Dieviete nebija iedomājusies, ka tīklu darināšanas amatas ar savu vienkāršību un skaistumu aizkustinās cilvēku dvēseles un radīs viņos vēlmi rotāties. Tā tīkls kļuva par pirmo mežģīni.

Man ļoti, ļoti patīk mežģīnes. Nezinu, kas šajā audumā tāds ir, bet šķiet, ka tas piešķir eleganci visam. Mūsdienās mežģīnes uzskata par dekoratīvu elementu, taču senāk tā bija modes lieta. 16. – 18.gs. mežģīnes tika vērtētas augstāk par dārgakmeņiem un tas šķiet pat paradoksāli (saļīdzinot pagātni ar tagadni). Katra ziņā mūsdienās vairs nav iespējams atdarināt senatnes fantastiskās mežģīnes.

Mežģīnes tiek uzskatītas arī par audumu pasaules hameleonu. Tās var radīt gan askētisku iespaidu, gan arī tieši pretēju – pievilcīgu. Mežģīņu darināšanas un nēsāšanas tradīcijas ir iesakņojušās tradīcijās, kultūrā un reliģijā. Šobrīd mežģīnes atkal ir atgriezušās modē, tāpēc dīvaini šķiet, ka tās tomēr skaitās apdraudētas. Senās darināšanas prasmes ir ierakstītas UNESCO nemateriālās kultūras mantojuma sarakstā. Tomēr ņemot vērā faktu, ka šobrīd vairāk ir amatnieki-viendarītāji nevis lietišķās mākslas pulciņi, nebūtu jābrīnās, ka senās prasmes netiek nodotas tālāk.

IMG_6638Stanka Blatnika, Maja Svetlika, Zdenka Bogataja (Slovēija). Eleganti baltais
Man nepatīk baltā krāsa, tomēr šajā kombinācijā tā izskatās tik eleganta un skaista! Ļoti, ļoti patīk šī kleita.

IMG_6645Mežģīņu taurenis, ko agrāk lika pie tērpa. Diemžēl nepiefiksēju meistara/u vārdu/s.

IMG_6646Rolands Krutovs. Koronācija I, II
Ne jausmas, kas tas ir domāts, taču uz baltā fona izskatās efektīvi. Un viss griezts papīrā!

IMG_6656Linda Biele. Septiņi keramikas ragi
Arī mālā var iegūt mežģīnes.

IMG_6664Līga Skariņa. Gaismas mežģīnes
Tā patīk tā gaisma! Es sev noteikti kādreiz šādu gribētu, tikai ne lampas, bet sienas daļas izskatā.

IMG_6676

Arvīds Endziņš. Uztvērēji (fragments)
Šādi skatoties varbūt nav mežģīņu sajūtas, tomēr kopainā tā ir.

Aizmirsu piebilst, ka izstāde apskatāma Pēterbaznīca no 11.11.2014 līdz 18.01.2015. Noteikti aizejiet!