Baltijas zelts

Laiks vēl vienai dzintara izstādei 🙂 Šķiet, ka pagājušā gada Rīga2014 tematiskā ādere Dzintara ceļš ir dzintaram atnesis tādu kā otro elpu. Tik tiešām ir sajūta, ka dzintars ir atkal aktualizējies ne tikai kā mūsu pagātnes mantojums, bet arī materiālās vērtības ziņā un sabiedrības novērtējumā. Domāju, ka mums ir jānovērtē dzintars ne tikai tāpēc, ka sen senos laikos tā bija mūsu vērtīgākā prece, bet arī tāpēc, ka mūsdienās nav vairs to apstākļu, lai dzintars varētu rasties no jauna. Tā teikt – cik ir, tik ir.

Bet nu pie izstādes. Ir divas lietas, kas mani samulsināja. Viens ir datums. Es šo izstādi atklāju nejauši kaut kādā rakstā un tur bija rakstīts, ka no 18.maija tā ir apskatāma. Cik labi, ka man uzreiz nebija laika to apmeklēt, jo afišā (Pēterbaznīcā) lasāms, ka apmeklējama no 20. maija (līdz 16.06.; laika vairs nav daudz, izmantojiet izdevību to apskatīt). Otrs, kas mani nomulsināja – nosaukums. It kā jau nekas, bet tomēr – es izlasu Krievijas dzintara krasts, tomēr afišā lasāms Baltijas zelts. Vai tā tomēr nav maldināšana?

Kaut kāds sakars ar Krieviju šai izstādei ir. Visi apskatāmie smukumi ir nākuši no Kaļiņingradas apgabala Dzintara muzeja krājumiem. Kā vēsta brošūra, tad izstādē ir apskatāma muzeja zinātniskā fonda kolekcija – dažādi dzintara gabali gan pēc formas, gan krāsas (žēl, ka nebija zaļais, tas ir debešķīgs!), iedzintarojumi, 17. – 18.gs. dzintaru izstrādājumu kopijas un to mūsdienu rekonstrukcijas un mūsdienu juvelierizstrādājumi. Rekonstrukcijas pēc pasūtījuma ir veikuši Sanktpēterburgas meistari, kuri balstījās uz arhīvu materiāliem un senajām darba metodēm.

IMG_7105V. Ļitviņenko, A. Makuškins. Četri evanģēlisti (lādīte, 2011). Ja godīgi, tad nestādos priekšā, kura daļa tur ir atverama.

IMG_7109J. Lopatkins. Kamīna pulkstenis. Šis ir tik skaists, ka sagribējās tādu savā īpašumā. Tas nekas, ka man nav kamīna 🙂

IMG_7115L. Serebrjakova. Sienas panno Senā Kēnigsberga, 2011. Šis bija brīdis, kad visvairāk piktojos par tiem baznīcas logiem. Nu nekādi varēju nofotogrāfēt bez sevis. Tāpēc tikai fragments. Ļoti uzrunāja šī glezniņa.

IMG_7116J. Zubakovs. Pokāls Jūras, 2003.

IMG_7128O. Šorohova. Kompozīcija Valsis tumsā, 2008. Sērija Pastardiena. Šis ar spuldzītēm uzreiz uzrunāja. Sākumā dzintaru noturēju par vasku, bet dzintars taču! Ļoti patīk ideja, oriģināli 🙂

Ja runājam par izstādi kopumā, tad uz to ir vērts aiziet. Tik daudz skaistu lietu! Dzintars apbrīnojami labi pakļaujas apstrādei un no tā var pagatavot tik filigrānas lietas. Par to ieejas maksu man bija mazuma piegarša, gribējās skatīties vēl un vēl. Vienīgais mīnuss ir tas, ka baznīca nav ļoti draudzīga fotogrāfēšanai, jo stiklos atspīd visi iespējamie logi un gaismas. Piedodiet par kvalitāti 🙂

Mūzika: Korpiklaani – Lempo

East Midlands, part III – Leicester

Pavisam īsi, jo pēdējais 🙂 Lai arī man nepatīk iepirkties, tomēr šad un tad kaut kas iekšās notiek un man uznāk vēlme to darīt (tas, ka man ātri apnīk, ir jau cits stāsts). Tātad – apciemojām Leicester ar vienu mērķi – iepirkties. Šķiet, ka sanāca neslikti un, protams, es nespēju palaist garām viņu brīnišķīgo mūzikas veikalu HMV. Tur bija tik burvīga atmosfēra un sajūta kā citā pasaulē (tagad es saprotu, ka mūsu Randoms ir tiiik mazs). Un kā tik ļoti var atšķirties cenas? Prātā jau esmu sastādījusi nākamo cd sarakstu 😀 Bet labi, ne par to. Vispirms iepirkšanās un tad jau fantastisks dārzs/parks.

Ja runājam par pašu pilsētu, tad es no tās esmu redzējusi tikai mazu daļiņu, centru, jo tā ir viena no lielākajām pilsētām UK. Kamēr stāvējām un pētījām Jewry Wall, bija tā savādi apzināties, ka sensenos laikos pa šiem pašiem ceļiem ir soļojuši senie romieši. Man tas šķiet pat ļoti pozitīvi, ka pilsēta ir saglabājusi tik daudz seno ēku/vietu un teju vai gandrīz pie katra staba saliktas informatīvās plāksnes. Šī ir arī viena no vecākajām pilsētām Anglijā, jo pilsētas statuss tai ir piešķirts jau 670.gadā! Pirmoreiz, jo otrreiz to piešķīra tikai 1919.g.

IMG_7026Pilsētas centrs ar daudziem, daudziem veikaliem un daudzām dažādām tautībām. Kas mani reāli pārsteidza – veikalā nebija mana izmēra krekliņa, bet tā nebija problēma. Attēlu uzprintēja uz vajadzīgā izmēra trīs minūšu laikā.

IMG_7029Kā man stāstīja, viņiem šis pulkstenis ir gandrīz kā mūsu Laima Vecrīgā. Ja sarunāta tikšanās, tad 90% gadījumu tā notiks tur. Un pēc skata tāds, ka ir kur aci ”piesiet”.

IMG_7054Nezinu, kas šajā dārzā/parkā bija tik īpašs, bet tas šķita tik fantastisks! Varbūt biju noilgojusies pēc dabas sajūtas pilsētā vai arī nogurusi no iepirkšanās tūres, bet dārzs mani patiešām apbūra.

IMG_7073Ir tik jauka sajūta, ka līdz ar mani jaunas vietas apgūst arī draudzene, kas tur dzīvo. Ieliņa ar veclaicīgu sajūtu un aristokrātisku skatu.

IMG_7076Šie ir tikai divi no tiem kādiem divdesmit, kas tur sapeldēja uz vakariņām. Tur es atminējos, ka jau ļoti sen nebiju barojusi gulbjus/kaijas un bija piemirsies, ka tas ir tik jauki un nomierinoši. Piedod dzīvnieku aizstāvji par manu vaļību.

Mūzika: Skyforger – Zem Lietuvas karogiem (joprojām uz viņu viļņa 🙂 )

East Midlands, part II – Stratford-Upon-Avon un Warwick

Ceļojums turpinās! Nākamā diena iesākās diezgan laiski, tomēr vienalga uzspējām uz divām pilsētām. Mūsu plāna galvenais ”objekts” bija Stretforda, ciemošanās Šekspīra pilsētiņā un ja uzspējam, tad aizlaist uz salīdzinoši netālo Vorikas pili.

Ja Stretfordā nebūtu dzimis V. Šekspīrs, pilsēta nebūtu diez ko ievērības cienīga. Reāli tur nekā īpaša nav. Vienkārša, maza pilsētiņa ar daudzām senlaicīgām ēkām. Bet tā kā vēsturē ir noticis tā kā ir noticis, tad uz šo vietu katru gadu ieplūst gandrīz 5 miljoni tūristu. Vispār, man ir mazliet žēl, ka mums nebija kartes vai vispār kāds info (visur šāvām uz dullo), jo dažas ēkas es būtu gribējusi apskatīt. Piemēram, Karalisko Šekspīra teātri un pili. Kā nu ir, tā ir.

IMG_6905Šī bija tāda nejaušība, cik vien nejaušība liela var būt. Apstāties tieši pie Šekspīra viesnīciņas 🙂 Un atkal iejaukties mazā cilvēku burzmiņā (bail domāt, kas tur notiek sezonas laikā) un iekulties kārtējā veikalu rajonā. Mans skats lielākoties bija vērsts krietni augstāk par degunu, jo veikali mani neaizrāva.

IMG_6909Šī vecā, filigrānā koka ēkas daļa pieder pēc skata senlaicīgam krodziņam. Sākotnēji bija doma šeit vēlāk iegriezties, bet daudzo mazo ieliņu jūklī mazliet sajukām un piemirsām par šīs iestādes eksistenci. Tā vietā apmeklējām citu.

IMG_6914Pulksteņa tornis. Šāda veida pulksteņus es redzēju visās pilsētās, tāpēc pieņemu, kas tas angļiem ir kaut kāds raksturīgais izskats. Personīgi man, šāds veidojums sazin kāpēc asociējas ar Indiju. Labi, tur šīs tautības netrūkst, bet… Labi, tas par pulksteni. Šajā vietā es sajutos mazliet lepna par izcelsmi, jo vienam saldumu tirgotājam aiz letes bija karte. Ar košiem punktiņiem. Izrādās, viņš īpašā veidā atzīmē valstis, no kurām cilvēki pie viņa ir iepirkušies. Es biju pirmā no Latvijas un man bija tas gods uzlīmēt uzlīmīti. Tas bija tāds foršs moments. 🙂

IMG_6942Kafejnīca, kurā bija savāktas daudzas lietas, kuras ir raksturīgas vai kuras asociējas ar Lielbritāniju. Vai jums ir tādas pašas asociācijas kā man?

IMG_6960Mazais bēglis. Nekādi negribēja fotografēties 😀 Man tas bija tāds pretstats no Somijas vāverēm. Tās jau bez maz klāt līda, lai palūkotos, kas somā, taču šīs: “Cilvēks nāk! Mūkam!”. Bet vienalga mīļas.

Izstaigājuši Stretfordu, beidzot devāmies uz Voriku. Tur paredzēts bija tikai pils parks, jo pati pils apskate bija padārga (nu ja, tendēta uz tūristiem!). Vorika ir sen apdzīvota vieta, jau no neolīta laikiem. Lielākā daļa ēku, kam būtu bijis jāsaglabāja no viduslaikiem, cieta Lielajā ugunsgrēkā, kurš notika 1694.gadā. Pati pilsētiņa izskatās salīdzinoši jauna, tomēr pāris veclaicīgāka skata ēkas varēja manīt, piemēram, St. Mary’s Church un Lord Leycester Hospital.

IMG_6976Un ko jūs domājat? Mēs pie parka vārtiņiem ieradāmies tieši sešos. Un tieši sešos parks tiek slēgts. Mazliet riskējām un paklīdām pa parku. Mūs uzmanīja tikai dusmīgs pāvs. Šis skats ir pie parka ārsienas un tas manī atdzīvināja kaut kur redzētus filmu kadrus, tikai nespēju atminēt kādus. Protams, no upes puses apskatījām arī pašus pils torņus, bet kā tā izskatās, var atrast arī internetā.

IMG_6997Šis mani vienkārši fascinēja, bet atbildi tā arī īsti nedabūju (tikai humorīgo versiju par to, kā tādās ieiet) – kāpēc viņiem māju durvis ir tik šauras?

Mūzika: System Of A Down – Pictures

East Midlands, part I – Coventry

Viena maza turku pupa ceļoja uz Angliju. Anglija bija aizslēgta, atslēga bija nolauzta…

Šādu pantiņu man iemācīja bērnībā un tagad tā tika atsaukta atmiņā. Man Anglija nebija aizslēgta, es tajā tiku un pavadīju burvīgu nedēļu. Un vēl – sen nav bijuši īsti fotostāsti 🙂 Tad nu piedāvāju šo. Tas bija mans ilgais klusēšanas iemesls – izlēmu pavadīt mazliet citadāku atvaļinājuma pirmo daļu. Aizlidoju pie savas senas draudzenes un apskatījām dažādas pilsētas. Šoreiz tā lokāli, bet ir jau mazi nākotnes plāniņi.

IMG_6812Pirmajā dienā, protams, neko īpašu nedarījām, tikai pastaigājām pa viņas dzīvesvietas pilsētu. Nākamajā rītā tiku pieēdināta ar tradicionālajām angļu brokastīm (goda vārds – tās tiešām ir brokastis? Man tās bija krietnas pusdienas) un tad jau laidām uz Coventry.

A, kamēr vēl neesam aizlaiduši, viens foto no Hollycroft Park, kurš bija tik burvīgs un kurā ievēroju angļiem raksturīgu lietu – teju vai katrā parkā viens stūrītis atvēlēts savvaļas augiem un kokiem. Tiesa, mani tas nepārsteidza, jo izskatījās pēc mūsu vietējās pļavas.

IMG_6822Savukārt šis brīnišķīgais objekts ir mūsu pašu Zeme ar visām planētām. Pētījām kontinentu izvietojumus un secinājām, ka tā darinātājam ir kaut kas mazliet misējies – Lielbritānijai nebija jābūt tik tuvu Eiropai un ka Skandināvija izskatās dikti izstiepa. Nu jā, šeit arī nav heliocentriskais skatījums, jo centrā ir Zeme. Bet neskatoties uz to – visu cieņu, izskatās pat ļoti labi. Vai varat nosaukt visas planētas? 🙂

Coventry ir bijusi Anglijas galvaspilsēta 15.gs., kad tur tika “sēdināta” valdība. Tā ir 10. lielākā pilsēta Anglijā un senāka par Birmingemu un Lečesteru. Šobrīd tā ir studentu pilsēta un ļoti multikulturāla. Tik daudz tautību vienkop es nudien nebiju redzējusi.

IMG_6845Pilsēta patiešām izskatās sena, taču tāds īsts apskates objekts, manuprāt, tur ir tikai šis – Coventry Cathedral, – kura ir izpostīta 1940.gada 14.novembrī, kad tai pāri laidās vācu spēki un nometa bumbas. Tur bija pielikta arī informatīva plāksne ar rekonstruētu attēlu, kā tā ir izskatījusies 14.gadsimtā. Ļoti angliska un grezna, gotiskā stilā, ar tieksmi ietiekties debesīs. Vienīgais, kas no tā skaistuma ir palicis, ir šīs sienas, krusts un kolonnu pamatnes.

IMG_6863IMG_6866

Vienkāršas pilsētas detaļas. Šādu “sīkumu” tur ir daudz, tikai ne jau visu var pamanīt un iemūžināt. Katrā ziņā pilsēta atstāja patīkamu iespaidu gan vizuāli, gan arī ar savu dažādību – ne tikai cilvēkos, bet arī trokšņu līmeņos.

IMG_6876Kamēr pētījām pilsētu, ieklīdām Motormuzejā. Tik daudz dažādu velosipēdu un automašīnu dažādās to attīstības stadijās! Šis bija kaut kas patiešām interesants. Jāpiebilst, ka Coventry dažādie “motoruzņēmumi” ir krietni veicinājuši britu automobiļu ražošanas nozares attīstību.

IMG_7354Viens no tradicionālajiem ēku veidiem. Atšķirībā no vecajām ēkām, šī izskatās stabila. Šāda tipa vecās ēkas izskatās ļoti saliekušās uz priekšu un šķiet, ka tās vien gaida savu pēdējo stundiņu, lai apgultos. Otrs raksturīgais stils ir sarkano ķieģeļu ēkas, kas visām mājām liek izskatīties vienādām. Nu, manā skatījumā. Man tur būtu ļoti viegli apmaldīties. 😀

Mūzika: Apocalyptica – Sea Song (You Waded Out)

Grāmatplaukta smagumi

No vienas akcijas līdz otrai parasti paiet krietns laiciņš. Savukārt no pēdējās – rokrakstu – akcijas ir pagājušas labi ja divas nedēļas. Tempi! Tātad, kā noprotu, akciju ir aizsākusi Līga, bet caur dažādu cilvēku blogiem, arī man tika nodots stafetes kociņš. Paldies, Anete! 🙂 Noteikumi ir pavisam vienkārši – parādi savu grāmatplauktu un nedaudz pastāsti par tur redzamo.

Laikam jāsāk ar to, ka man tāda īsta grāmatplaukta nemaz nav. Mājās man ir iedalīts viens sekcijas plaukts, bet tas ir tā pārstūķēts, ka sirds žņaudzas (it īpaši tagad, kad esmu pieradusi darbā pie skaisti sakārtotām grāmatām). Un jā, mammas plauktos man arī nav vietas; viņai pašai tur maz rūmes :D. Un tā kā tur vairs nav vietas, grāmatas uz mājām vairs nevedu. Lieku tās kaudzītē Rīgas skapī. Bet nu ķeramies klāt pie vizuālā.

IMG_9876Mani brīnišķīgie, pārstūķētie plaukti. Grāmatas ir saliktas divās rindās, katrā plauktā. Kā jau var redzēt man patīk Dikenss. Vēl var redzēt gandrīz visas trollīša Mumina grāmatas (tikai viena trūkst – Burvju cepure). Dažādas ķengurgrāmatas un vēl daži aizmirsti labumi. Lielākoties saliktas guļus, jo šādi var salikt vairāk grāmatu. Tas ir absolūti nepārskatāmi, bet šoreiz mērķēju uz vietas maksimālu izmantošanu. Mēģināju tās salikt kaut kādā sistēmā, tomēr sapratu, ka pie šādas rūmes un saspiestības tas ir absolūti lieki. Samierinājos ar viena autora darbu salikšanu vienā kaudzītē.

blogsJa mazliet parevidējam augšējo plauktu un noņemam priekšā esošās kaudzes, tad var manīt, ka stūrī paslēpušās HP grāmatas (iegādātas bērnības vārdā), Rudaka Rokupācija, Eko un Rušdi kaudze (kur varētu būt aizķēries Rušdi Klauns Šlimars? Vienīgais, kā man nav) un kaudze ar neklasificējamām grāmatām. Ja tā paskatās, tad izskatās, ka man ir pārsvarā tikai jaunas grāmatas. Tā varētu arī būt, jo grāmatas patiešām lielākoties dažādu akciju laikā pērku, bet ”padomju grāmatas” iegūtas maiņās. Man ir mērķis nekļūt par grāmatu vācēju pašu grāmatu dēļ, tādēļ grāmatas, kuras man nešķiet glabāšanas vērtas, es dodu tālāk. Ļoti iespējams šī iemesla dēļ, mans plaukts citu priekšā nobāl (pat manas mammas plauktu priekšā!). Vēl jau paliek apakšējais plaukts, bet… tur arī stūķis 😀

IMG_9879Šīm dažām nabadzītēm nekādi nebija iespējams izrūmēt vietu plauktā, tāpēc tās šobrīd draudzējas ar DVD. Šis arī bija tas punkts, kad es sapratu, ka mājās manām grāmatām vairs nav vietas.

IMG_9885Mans pašķidrais vēstures plaukts datorgaldā, kurā ir dažas fakultātes laika grāmatas, dažas iemainītas. Mans mazais sapnītis ir reiz, kad man būs īsts grāmatu plaukts, vienu sadaļu atvēlēt tikai šīm, citu – mūzikai veltītajām grāmatām utt.

IMG_6808Un, nu pie pēdejā plaukta. Šīs ir grāmatas, kuras man ir sākušas krāties Rīgas dzīvoklī. Kā jau iepriekš minēju – ceru reiz visas kādreiz apvienot vienuviet, lai beidzot varu ieraudzīt, cik tad man tās bagātības un kas man vispār ir! Priekšplānā daži neizlasīti Geo numuri, kuriem pēc izlasīšanas lemts braukt uz mājām un iegulties kastē pie pārējiem eksemplāriem.

Savu pieticīgo plauktu esmu parādījusi. Laiks nodot stafetes kociņu tālāk 🙂 Gribu redzēt Evijas, Daiņa un Ievas plauktus 🙂 Un vispār – es priecāšos par katru grāmatu plauktu, kurā varēšu paviesoties 🙂

Militārā sestdiena

Tik tālu nu būtu – es sajūsminos par katru brīvo sestdienu. Tik reta parādība. Plus ļoti gribējās dabūt ārā no sevis pilsētu. Mežu, mežu, mežu! Un jūru piedevā! Paldies, Norelle, ka ”neuzmeti” mani 😀 Dabūju visu lielās devās un kādu brīdi būs miers.

Tieši tāda bija brīvdiena – 36 pieturas autobusā, stundas brauciens un noieti +/- 10 kilometri. Ložņāšana pa mežu un jūras baudīšana līdz izpūš līdz kaulam apmēram piecu stundu garumā. Kāds tad bija mans galamērķis? Pavisam vienkāršs – Mangaļsala. Nezinu, kāpēc, bet man  ir iepaticies šis Rīgas ”rajons” un ja tas vēl piedāvā bunkurus…

Šoreiz no vēstures pieminēšu tikai dažus faktus. Mangaļsala reiz patiešām bija sala, bet Daugavai mainot savu ūdens gultni un tecējumu, tā tapa par pussalu. Nu, jā. Cara laikā ir sadomāts tur celt Mangaļsalas jūras dambi, lai radītu jaunu kuģu ceļu un tā radies Austrumu mols. Salai ir tāda savāda noskaņa un tas pusspoku ciems, kuram jāiet cauri, lai nokļūtu līdz jūrai, izrādās esam bijis zvejnieku kolhoza 9.maijs ciemats. Klīstot pa mežu, izmetu pāris frāzes, ka nebūtu forši palikt tur tumsā, jo noteikti klīst zaldāti un tā… Neesmu bijusi tālu no vēstures – 1906.gadā kāpās ir bijušas soda izpildes vietas, kurās ”nepaklausīgie” revolucionāri ir nošauti un turpat apglabāti. Tā, lūk. Diena mums bija bagāta ar dažādām celtnēm no dažādiem laikiem – no Krievijas carisma laikmeta līdz padomju armijas būvēm. Vecākās ēkas datētas ar 1874.-1884. gadu (tie būs tie no ķieģeļiem būvētie – šāviņu pagrabi). Nākamreiz būs jāliek uzsvars uz krasta izpēti, jo tur arī atrodamas dažas interesantas lietas. Piemēram, krasta lielgabalu artilērijas nocietinājumi.

IMG_6749Fantastisks mežs. Priekš februāra neticami zaļš. Daļa no savādā dabas parka Piejūra.

IMG_6759Un tur jau tie slēpjas. Biju sevī vīlusies, ka aizmirsu par lukturīša nepieciešamību.

IMG_6763Iekšā. Griesti. Iekšā bija tik tumšs, ka īsti nesapratu kur to kāju lieku un tāda sajūta, ka aiz nākamā līkuma kāds izleks. Tas, kurš izdomāja šādu būvniecību, bijis ļoti apķērīgs. Pārsteiguma moments līdz nāvei.

IMG_6767Daba uz vēstures. Tā saudzē, slēpj vai aprok?

IMG_6773Kāpnes.

Kā vēsta gan interneta dzīles, gan nekam nederīgās paziņojumu plāksnes mežā, šis ir patiešām unikāls objekts, kāda citur Baltijas jūras krastos nav. Ar 2003. gada Kultūras ministrijas rīkojumu tas nonācis valsts aizsardzībā.

Info: interneta dzīles

Mūzika: Vilki – Bunkurs 13

25.dec.

Šis man bija radošs laiks. Šogad ļoti gribēju pašdarinātas lietas sev un saviem tuvajiem un draugiem. Visu realizēt, protams, neizdevās, tomēr ņemot vērā saspringto darba laiku, padarīju neticami daudz (un viss nav šeit iekļuvis). Kamēr visu šo gatavoju, fonā klausījos White Lullabies albumu, kas ir kļuvis par vienu no maniem svētku albumiem, kā arī Mikko radīto svētku pleilisti iekš Spotify.

blogsMans adventes vainags + svētku egle. Kā ierasts – improvizācija pēdējā brīdī.

IMG_6610Nav gluži šo svētku dāvana, bet tomēr dāvana. Krelles ar ziemas krāsām.

IMG_6626Kā es ieraudzīju šo ideju, tā sapratu, ka tā ir jāīsteno. Plānoju kādreiz ar šādiem dekoriem izrotāt savu nākotnes eglīti, bet pagaidām vienkārši izprovēju, kā izskatās un kā izdodas. Bija arī kā maza dāvaniņa. Daudz laimes vārda dienā! DSCN0762Šī rūķu cepure tika manam mīļajam māsas bērnam. Viņai ļoti patika. Man arī. Sev arī taisīšu cepuri ar lielu bumbuli!

Mūzika: Sing Song Sisters – Nisse Polkka

Senā Ēģipte. Tutanhamona dzintars

Dzintars savu aktualitāti nezaudē. Šķiet, ka tā vērtība tikai ceļas, jo kā salīdzinoši nesen lasīju – Vecrīgā no veikala izzagti dzintara izstrādājumi 4000 eiro vērtībā. Bet ne jau par to būs šis ieraksts. Tas būs par izstādi Rīgas Biržā, kas aplūkojama no 15.novembra līdz 25.janvārim – Tutanhamona dzintars. Senā Ēģipte/Dzintara ceļš. Nosaukums un tēma mani patiešām uzrunāja, taču kaut kā nemanīju to, ko vēstīja nosaukums. Un tas man lika mazliet, mazliet vilties. Lai arī izstādes veidotāji uzsver, ka nosaukums vairāk ir kā metafora, tomēr es patiešām biju cerējusi ieraudzīt ko vairāk no dzintara. Un puse no visa bija vietējā, no Sārnates. Kas tad ierosināja veidot šādu izstādi? “Tā ir leģenda par Baltijas dzintaru uz Tutanhamona krūtīm kapeņu pustumsā. Pēc baltiešu domām, tas varētu būt Baltijas dzintars, Saules akmens, kas sargā faraona ķermeni.” Vēl man nepatika, ka visa izstāde nav apskatāma vienkopus. Tā ir iekārtota pirmā stāva izstāžu telpās (Lielā zāle, Boses zāle, Jūgenda salons) un trešajā stāvā Austrumu galerijā. Diemžēl es nespēju sajust visas izstādes veidotāju idejas (ne senos dzintara ceļus, ne ceļu uz trešo stāvu kā uz kapenēm).

Izstādes kodols ir latviešu ēģiptologa Franča Baloža (1882-1947) radītā LU bijušā Austrumu kabineta priekšmeti, Sergeja Kovlera (1881-1960) privātkolekcija, Kurzemes Provinces un Doma muzeja uzkrātās Ēģiptes senlietas. Vēl ar priekšmetiem dalās lietuviešu, igauņu, Varšavas, Stohkolmas muzeji. “Dzintara sadaļa” veidota sadarbībā ar Bazilikātas Nacionālo Arheoloģijas muzeju no Dienviditālijas un Latvijas Nacionālo vēstures muzeju, iezīmējot saikni ar Kairas muzeja dārgumiem Ēģiptē.

Izstādes atklāšanā tika prezentētas arī divas grāmatas – izstādes katalogs un LNMM Senās Ēģiptes kolekcijas katalogs, kura zinātniskā redakcija tapusi kopdarbā ar Luvras Senās Ēģiptes antikvitāšu departamenta vadošajiem pētniekiem .Izstādes komplektu veido Senās Ēģiptes aizkapa kulta priekšmeti, kas mirušajiem tika doti līdz pilnvērtīgai dzīvei viņā saulē.

Info: delfi, lnmm

IMG_6577Grāmatas fragmenta kopija palielinājumā. Diemžēl, neatceros kādas (mirušo?). Šis ir patiešām efektīvs sienas noformējums, jo tas staru kūlis nepārtraukti kustas, visu pārējo atstājot tumsā.

IMG_6580Sirds skarabejs. Vēlais periods
Es sazin kāpēc skarabejus biju iedomājusies mazliet citādus (filmu iespaidā?), bet sajūta tāda diezgan… bijīga.

IMG_6591Merira skulptūra. Jaunā valsts, XVIII dinastija
Hieroglifi visās malās. Es patiešām apbrīnoju visus tos pētniekus, kuri ir spējuši šitās zīmes atkost.

IMG_6595Josta. Kjaromonte. 7. – 4.gs. pr.Kr.
Šāda un vēl dažas rotas. Tas arī ir viss, ko var redzēt no dzintara.

Kopumā izstāde ir redzēšanas vērta, jo šaubos, ka tuvākajā laikā būs redzams kaut kas tik pat ievērības cienīgs. Taču viens gan jāsaka: šajā izstādē aizmirstiet par dzintaru. Iegrimstiet Ēģiptes kultūrā.

Mūzika: Kingston Wall – Shine On Me

Ziemeļblāzma

Kamēr es vēl apdomāju šobrīd tik populāro grāmatu top10, tikmēr gribu pastāstīt par Ziemeļblāzmas pili. Došanos uz šo vietu es biju ieplānojusi jau kādu laiciņu atpakaļ, bet tikai tagad izdevās to īstenot. Skaisti, bet ne tik īsti kā biju iedomājusi.

Parks tika radīts 1903.gada 30.martā. Tā mecenāts bija Augusts Dombrovskis, kurš Bezalkohola biedrībai Ziemeļblāzma dāvina gruntsgabalu un apņemas gādāt par tā apstrādāšanu un labiekārtošanu. Kultūras pils pirmā ēka ir celta līdz ar parka izveidi, bet pāris gadus vēlāk nodedzināta. Pils parkā redzama restaurēta rotonda un sēnīte, dārza grota un tējas namiņš ar tornīti (es patiešām spēju iedomāties, kā tur dāmas garās, skaistās kleitās dzer tēju un sarunājas par šo un to). Ir arī jaunveidotas lietas un nozīmīgākā no tām – 35m augstais skatu tornis, no kura paveras burvīgs skats (un par kuru ir jāmaksā).

Pils vienmēr nav bijusi tik stalta un majestātiska. Vēl 2011.gadā tā bija nolaista un pamesta novārtā. Priecē, ka vietām atjaunoti padomju laika sienu krāsojumi, bet citviet – vēsturiskais krāsojums (pirms PSRS).

IMG_6255Šis manuprāt ir galvenais skats, kas paveras no torņa. Franču stila parks un atjaunotā kultūras pils.

IMG_6259Koku un krūmu pudurī ieslēpies tējas namiņš. 🙂

IMG_6268Lielais skatu tornis, kuram manās acīs bija kāda dīvainība – tajā nav kāpņu (tikai lifts)!

Šī noteikti ir vieta, kurā doties pastaigāties un izbaudīt saules starus un tuvos mežus. Šī noteikti ir vieta, kurai piestāv vieglums un garie svārki/kleita. Bet tas viss attiecas tikai uz parku. Pils apskate ir bez maksas un šķiet tieši tādēļ visas lielās un skaistās zāles ir slēgtas. Es gribēju redzēt vēsturisko zvaigzni vitrāžā. Jā, pats parks man patika daudz, daudz labāk par pili. Bet tas, kā parasti, ļoti subjektīvi.

Info: riga2014, liveriga

Vienkoču parks

Gan šo, gan iepriekšējo izbraukumu es saucu par Vidzemes iekarošanu. Protams, labā nozīmē. Mana tuvākā apkaime pa lielam ir jau apskatīta, tāpēc jādodas tālākās ārēs. Es negribu runāt par tradicionālām vietām, bet vienu īpašu, kuru dzirdēju pirmo reizi. Domāju, ka daudzi nemaz nezina par šādas fantastiskas vietas eksistenci – Vienkoču parks. Parka lielais pluss – strādā katru dienu no 10 – 18, bet ziemas periodā līdz tumsai un ieejas maksa ir maza.

Parks atrodas GNP, Līgatnes novadā pie IMG_6110Līgatnes upes. Parka teritorija ir liela, bet visa apstaigājama un izbaudāma pateicoties parka saimniekam kokgriezējam Rihardam Vidzickim. Kā rakstīts mājas lapā, tad parka pamatkoncepcija ir balstīta uz koka amatniecības un vienkoču izstrādājumu popularizēšanu. Šī parka izveides pamats balstās uz iespējami maksimālu dabas materiālu pielietošanu. Varbūt kādam tas izklausās pēc kārtējā ekofanātisma, taču es domāju, ka šis ir brīnišķīgs veids kā parādīt, cik apbrīnojama ir mūsu daba un tas, ko tā spēj mums sniegt.

Parkā ir vairākas zonas, kas nemanāmi pāriet viena otrā. Un kas ir pats labākais – tās tiešām nekonkurē savā starpā, bet papildina vienu otru. Tas ļauj izbaudīt gan neskarto dabu, gan klasisko, moderno dārzu, gan arī dažādās takas, kuras papildinātas ar koka skulptūrām – dzīvniekiem, pasaku un teiku tēliem, kā arī pēc vēsturiskiem avotiem veidoti objekti (es joprojām cenšos saprast, kas tas par ķēniņu tur bija ieslēpies?). Piemēram, ir apskatāms moku placis, kas izveidots 2005.gadā kā simbolu soda ekspedīcijai, kas sekoja pēc 1905.g. nemieriem. Tur ir redzami gan seno moku rīku prototipi, gan autoru radošā ideja (bet pie šī plača atjaunošanas gan būtu jāpiestrādā). Pie moku plača sākas dzīvnieku taka.

IMG_6159Mani nevis pārsteidza, bet priecēja, ka dzīvnieki bija tik reālistiski. Un tas, ka reizēm putni bija jāmeklē augstāk par savu degunu.

IMG_6115IMG_6137

Kalnu ieleja. Šie ēku maketi gar upītes krastiem (kura nebija gluži sausa, bet ne arī gluži plūstoša) ļauj iedomājies kalnu ieleju, kā arī iespēju redzēt, kā izskatījās ēkas, kuras šodien vai nu nepastāv vai arī ir ļoti slikti saglabājušās. Tā kā šie bija mani pirmie ēku maketi, tad man ļoti, ļoti patika 🙂 Un vēl tas, ka tās tik dabīgu tur iederējās. Mājiņas veidotas no īpaša koka, lai izturētu mūsu trakos laika apstākļus.

IMG_6167

Īpatnu sajūtu radīja Vienkoču svētvieta. Varbūt ne gluži pats stabs, bet apziņa, ka tas ir saglabājies no neolīta laikiem (nu, es vismaz ceru, ka tas bija īsts). Tā kā šis kokā grieztais tēls ir ar sakrālu raksturu, tad tā priekšā pulcējās dzimtas locekļi, lai godinātu savus senčus un piekoptu kultu. Viņi arī ticēja, ka piešķirot senču gara atveidojumu materiālā, tas aizsargās dzimtas locekļus pret ļaunajiem gariem, veicinās medības un zveju utt..

IMG_6173
Fenomenāla ir smilšu maisu māja. Ideja par tās izveidi radās 2008.gadā. Tās pamatā tiešām ir smilšu/zemes maisi. Bildē ir redzama tāda kā priekšistaba, kas veidota no malkas, māliem un stikla pudelēm. Ja interesē mazliet sīkāks apraksts, tad var izlasīt šeit un šeit.

Jauku atpūtu!

P.S. Oktobra pirmajā sestdienā parks piedzīvo īpašu nakti, kad viss tiek apgaismots ar svecītēm un lāpām. Sajūtās varētu būt īpaši un acīm skaisti!