Mani jau no seniem laikiem fascinē fotogrāfijas māksla. Lai gan tā arī “neaizgāju” pa šo līniju, ik pa laikam tā pie manis tā vai citādi atgriežas. Tomēr es līdz šim vienmēr biju interesējusies par radīšanas procesu. Pagājušais gads man parādīja fotogrāfiju citā rakursā – to var ne tikai mācīties, bet lūkojoties senos kadros, var izzināt mūsu senču dzīvesveidu, nodarbošanos, modes, sejas pantus. Grāmatas autores Sanita Kalna un Anna Bartkeviča savā darbā Kamēr vēl laiks: fotoetnogrāfijas sākums Latvijā (2022) par to stāsta plašāk.
Līdz fotoaparāta izgudrošanai, liecības par lēni zūdošām ainavām, sadzīvi un cilvēkiem “iemūžināja” zīmējumos. Tomēr, kad fotoaparāti sāka ieņemt sev pienākošo vietu vēstures laika līnijā, liecības par apkārtējo vidi sāka fiksēt fotogrāfijās. Un tā mēs varētu sākt runāt par fotoetnogrāfijas aizsākumiem Latvijā.
Grāmatai ir vairākas nodaļas, kurās secīgi tiek izklāstīts par pirmajām Latvijas teritorijā tapušajām etnogrāfiskajām fotogrāfijām, etnogrāfisko izstādi, latviešu fotogrāfisko biedrību, nozīmīgākās personības šai jomā, kā arī rādīti latvieši citu tautu pētnieku objektīvos. Man ļoti patika, ka tik ļoti plašs un bagātīgs tēmu loks izstāstīts īsi, koncentrēti, akcentus liekot uz patiešām būtisko. Droši vien atsevišķus jautājumus būtu iespējams izskatīt drusku citos rakursos un plašāk, bet tas, kas ietverts šai darbā, ir ļoti vienots savā stāstījumā.
Kā jau grāmatā par fotogrāfiju, darbā ir apskatāmi (un daži pat ar lupu pētāmi, lai nepalaistu garām nevienu sīkumu) 179 fotouzņēmumi, kas hronoloģiski ietver laika posmu no 19. gs. otras puses līdz 1923. gadam, kad fotoentuziastu darbu un mērķi pārņēma valsts organizēta institūcija – Pieminekļu valde (starp citu, šogad šī organizācija svin savu 100. jubileju!). Cik šīs fotogrāfijas ir atsvaidzinošas starp teksta rindām! Vispār, teksts ar fotogrāfijām ļoti labi mijiedarbojas, viens otru lieliski papildinot. Kas noteikti jāatzīmē – grāmatā pie labas čupiņas fotogrāfiju ir pievienota īsas, bet saturīgas piezīmes par redzamo darbību kadrā vai komentāri par autoru, parādību. Šie īsie stāstiņi ir odziņa 🙂
Protams, man šajā grāmatā ir dažas ļoti, ļoti mīļas fotogrāfijas, kurās es varu vērties ilgi, ilgi. Viena no tādām ir Mārtiņa Sama linu plūcēja (60.lpp.). Nekad neesmu šo darbu darījusi, bet saprotu, ka nekāds vieglais tas nav bijis. Samam kaut kādā maģiskā veidā ir izdevies šo darbu un kadru radīt tik vieglu. Tā kā ir bijusi tā iespēja šo fotouzņēmumu redzēt dzīvē, tad vēl fascinējošāku to vērš sudraba izsvīdumi, kas piedod īpašu akcentu linu pogaļām. Fokuss uz pieliekušos sievieti, liniem viņas rokās, iedveš rimtu darba noskaņu. Un vēl sievietei ir ļoti skaists tērps mugurā! Vēl pie favorītiem pieskaitu 72. lpp. apskatāmo fotogrāfiju ar lībiešu kapteiņa Breinkopfa portretu (tas pats autors – Sams). Gaismēnu spēles sejā, tiešais acu skats objektīvā. Kaut kas viņa sejā šķiet pazīstams. Brīnišķīgs kadrs 🙂 Trīs lietas, labas lietas – uz vāka redzamā fotogrāfija (visa fotogrāfija 109. lpp.). Tās autors ir Jānis Rieksts un tas, kā viņš rāda šo turīgo saimnieku… Es pat nezinu, kas tieši tur nospēlē, bet ārkārtīgi patīk. Tās visas ir patiešām senas fotogrāfijas, tāpēc es tikai varu brīnīties, kā toreiz ar tiem milzīgajiem fotoaparātiem un diezgan sarežģīto fotogrāfēšanas procesu spēja uzņemt tik ļoti fokusētus, skaidrus fotouzņēmumus.
P.S. Vēl tikai gribēju piebilst, ka šis ir vērtīgs izdevums ne tikai no vēsturiskā viedokļa, bet arī no fotogrāfiskā, jo darbu par fotogrāfiju mums ir maz!
P.S.S. Ja prātojat, kur šo var iegādāties, tad LNVM veikaliņā un Jāņa Rozes grāmatnīcās 🙂
thestoryofelza 