Nu jau latviešu lasītājiem Tommi Kinnunena vārds nav svešs. Šoreiz viņš savā jaunajā darbā Nožēlu neizteica, aizved lasītāju uz Norvēģijas-Somijas robežu, uz laiku, kad tūlīt, tūlīt beigsies Otrais pasaules karš. Prieks, ka autors nav sevi ielicis rāmjos un nekopē sevi. Zināmas līdzības romāna uzbūve ar iepriekšējiem darbiem var manīt, bet tas netraucē.
1945. gada pavasarī no gūstekņu nometnes tiek atbrīvotas piecas somietes. Tā viņas soļo uz mājām Somijā, kuru visticamāk vairs nav, kamēr vācieši atkāpjas no somu zemes. Visapkārt baigi skati, starp sievietēm nevalda liela draudzība, bet turēties kopā ir drošāk.
Kaut kur jau šo apgalvojumu esmu lasījusi, bet nevaru nepiekrist – kā autors, būdams vīrietis, spēj tik dzīvi un patiesi attainot sieviešu pasauli, domas un redzējumu? Katra no šīm piecām sievietēm ir ļoti atšķirīga un brīvā pasaulē pilnīgi noteikti nesatiktos un ja tomēr gadītos vienā vietā, tad paietu viena otrai garām. Šajā gadījumā vienīgais, kas viņas saista un tur kopā, ir būšana nometnē. Autors mazliet arī to apraksta. Gūstekņu nometnes… tik drausmīgi. Uz ko piespiež cilvēkus dzīvības vārdā…
Varētu teikt, ka šis ir romāns par izvēlēm. Par to, kā izvēļu pareizību nosaka valdošie apstākļi. Katra no viņām izdarīja tā brīža labāko vai spontāno lēmumu. Un tagad par to tiek sodītas. Cik tas ir netaisni! Ja vēl nebūtu tā “zīmoga” sejā, kas traucē viņām atgriezties cieņpilni to dažu satikto cilvēku sabiedrībā. Šis tomēr ir sarežģīts temats. Neviens nevēlējās iedziļināties viņu tekstos, jo vieglāk ir izlikties, ka sargā savu vietu. Cik daudzi patiesībā baidījās? Cik daudzi pēkšņi sajutās visvareni? Lai gan lasot ainu par sievietes sodīšanu, palika nedaudz šķērmi. Esot nepareizi lietot terminu “tumšie viduslaiki”, bet piemērotāku apzīmējumu šai darbībai nevaru atrast.
Vēl jau ir jautājums, kā atklāties tām pārējām? Vispār vajag? Lai gan apzinies, ka nav īsti par ko, tomēr pārvarēt kaunu sevī nav viegli. Vai līdz šķiršanās brīdim viņām tas izdosies? Cik daudz par otru var uzzināt, ja tiek nosoļoti vairāk kā 600 km? Katrā ziņā ir skaidrs, ka viņas domā par vienu un to pašu – kad šis “ceļojums” būs galā, kas viņas sagaida? Jautājumu vairāk nekā atbilžu. Man ļoti patika, kā autors stāstījumā bija savijis tagadni ar pagātni, līdz ar to lasītājs par sieviešu dzīvēm varēja uzzināt ātrāk nekā pašas romāna varones.
Man šķiet, ka šis romāns ir jāizlasa katram pašam. Autora valoda ir viegla, bet ļoti efektīva. It kā netiek izmantots nekas ļoti āķīgs valodā, bet ļoti aizrauj (vismaz mani). Tāpat kā pie iepriekšējām šī autora darbu atsauksmēm, arī pie šī varu teikt, ka lasīju un negribēju likt nost. Sākumā šī bija mana transporta grāmata, bet drīz vien jau sāku lasīt arī pa vakariem. Urdīja zinātkāre, kā attīstīsies notikumi, kas katrai slēpjams, kādas ir katras stiprās puses un galu galā – kā tas viss noslēgsies. Jāpiebilst, ka autors noslēgumu ir atstājis tādu diezgan atvērtu. Daudz maz skaidri, kas notiek, ir zināms tikai par vienu sievieti. Kas notiek ar pārējām? Viņas nokļuva, kur bija jānokļūst?
P. S. Visu cieņu par vienādā stilā ieturētajiem grāmatu vākiem 🙂 Ļoti patīk un pa gabalu jau var atpazīt autoru plauktā 😀
*Grāmata lasīta sadarbībā ar apgādu Zvaigzne ABC
thestoryofelza 