Nemierīgās dvēseles

Novembris man bija latviešu mēnesis. Un viena no izlasītajām grāmatām bija Gunta Tālera stāstu krājums Nemierīgās dvēseles. Šie patiešām bija veļu laika stāsti. Vai es dabūju zosādu lasot? Nē. Bet ļoti omulīgi arī nebija. Zinu, ka ar šo atsauksmi esmu mazliet aizkavējusies, bet kamēr vēl priekšā tumšie vakari, šie stāsti liks sajust elpu pakausī un kāda roku uz pleca.

Mūsu folklora ir bagāta. Un ja prot no tā izvilkt visādas lietas, rezultātā sanāk aizraujoši darbi. Visi šajā stāstu krājumā sastopamie mītiskie tēli ir folkloras cienīgi. Jāatzīst, ka daži stāsti man lika atcerēties Kokina vilkačus, lai gan saistība ir nulle. Laikam tā stāstu noskaņa kaut kā atsauca atmiņā vilkačus. Bet nu pie stāstiem!

Šī ir mana vienīgā lasītā autora grāmata, bet ja esmu pareizi nopratusi, tad pirmā stāsta “Nemierīgās dvēseles” galvenie varoņi sastopami atsevišķā grāmatā. Šajā viņi strādā gandrīz parastā detektīvaģentūrā. Pēc kāda lūguma joka pēc aizbrauc uz Ziemeļkurzemi, jo neizklausās īsti pēc darba, bet jāpārbauda ir. Šis stāsts lasījās ļoti raiti (tāpat kā visi pārējie stāsti). Zināmas nojausmas man par stāsta virzību bija, bet neteikšu, ka nesajutos neomulīgi. Jāsaka, ka šajā stāstā sapinas zināmi stāsta elementi ar to mistiku, kuru pazīstam no klejojošiem mutvārdiem un citām līdzīga tipa grāmatām. No šī stāsta sev apstiprināju, ka purvs smuks ir tikai dienasgaismā. Uzreiz jāpiebilst, ka vāka zīmējums ir pirmajam stāstam un arī visi turpmākie zīmējumi ir ļoti skaisti, ar tumšu noskaņu un vedina stāsta dzīlēs.

Gribu izcelt vēl pāris stāstus. Man ļoti patika arī nākamais stāsts “Atgadījums ar veco baronu”. Notikumi risinās Kurzemes hercogistē kādā Piltenes apgabala muižā. Lasot šo stāstu, man šķita, ka es lasu kāda pierakstītu reālu notikumu. Veids, kādā šis stāsts ir sarakstīts, ļāva dzīvi iztēloties vietu, cilvēkus, rituālus, uzvēdīja arī dažas smaržas un šķietamas šausmas. Protams, bija sajūta, ka tas kaut ko atgādina, bet. Stāstam ir mazliet viduslaiku sajūta, līdz ar to domāšana, runāšana un ticība ir tā laika. Tas arī dod to sajūtu, ka šis ir pazīstami. Kas interesanti – parasti stāstos par to laiku, viss mistiskais beigās ir loģiski izskaidrojams, bet šeit īsta izskaidrojuma nav (paranormālas lietas nav izskaidrojumas). No stāstiem vēl interesants šķita “Vārti”. Tad, kad es šo lasīju, gara acīm redzēju filmu vai dažu sēriju seriālu. Viss sākas ļoti ikdienišķi. Pa dienu talka, vakarā šausmu stāsts. Bet ko darīt, ja sirdī iezogas alkatība un sāk nodarboties ar melno arheoloģiju kapenēs? Ļoti atmosfērīgs, tumšs stāsts, kurā pat man šķita, ka gaismu vajag vairāk kā ierasts.

Autoram ir patīkami raita valoda, nenodarbojas ar liekvārdību. Stāstos ierāva tēlu dzīvīgums, radītās noskaņas un nesamākslotie dialogi. Es šos stāstus nevarētu saukt par oriģināliem, bet autors pēcvārdā īsumā izklāsta, kur smelta stāstu iedvesma. Izrādas, ka daļa ir nedaudz autobiogrāfiski. Ja ir vēlme nedaudz padrebināties vai tieši otrādi – uznāk smiekli (pretreakcijas un tā), tad šajā darbā var ielūkoties 🙂

*Grāmata lasīta sadarbībā ar apgādu Zvaigzne ABC

Četri vēji

Man ir liels prieks, ka Kristīne Hanna sevī ir atklājusi rakstnieces talantu. Viņas Četri vēji izlasīju ar lielu aizrautību. Gluži tāpat kā iepriekšējos viņas romānus.

1934. gada Teksasā neklājas viegli. Lielā depresija ir izraisījusi krīzi. It kā ar to nebūtu gana, tai pievienojas arī ilgstošs sausums, putekļu vētras un līdz ar to – nabadzība, jo nav ražas. Elsa Martinelli nāk no labas ģimenes, bet apstākļu spiesta atrod sevi fermā. Kad uznāk lielās likstas un to nestās sekas, nākas sev atzīt, ka laiks doties Kalifornijas virzienā un meklēt laimi tur.

Vēsturiskie notikumi ir fons. Priekšplānā ir Elsa pati. Kā viņa mainās pateicoties lasītajām grāmatām, pāris pateiktiem laipniem vārdiem. Ir grūti iedomāties sevi tajos gados un saprast tā laika domāšanu, uzvedības normas un ietekmīgu / neietekmīgu ģimeņu dalījumu. Ja Elsas dzīve noritētu mūsdienās, viņai noteikti būtu nepieciešama terapeita palīdzība, ģimeni sauktu par toksisku un vēl kaut kā. Tā kā tas notiek 1930. gados, cik varēja jaust, nelielā Teksasas pilsētiņā… Tur uz netradicionālu uzvedību skatījās strikti. Lai gan… Elsas problēmas sakne bija ģimene. Ārpus ģimenes mājām viņa uzplauka, bet slikti vārdi un “diagnozes” iesēžas prātā uz ilgu laiku. Lai gan, ja pavisam godīgi, es dažas lietas pilnīgi noteikti nebūtu darījusi kā Elsa vai arī darījusi drusku savādāk… Bet nu, es ļāvu autorei mani vadīt.

Šajā autorē man patīk viņas spēja paņemt vienu vēsturisku faktu, izpētīt visu iespējamo saistībā ar to un no tā uzburt aizraujošu romānu, kuras centrā ir sieviete. Visos manis lasītajos autores romānos centrā ir sieviete, jo gadi un tēmas par kuriem tiek rakstīti, nez kāpēc skaitās vīriešu tēmas. Nu labi, šeit varbūt tas nav tik izteikti, bet trīsdesmitajos gados noteikti nešķita pieklājīgi doties ceļā bez vīrieša. Elsa bija sīkstāka nekā varēja šķist! Es ceru, ka šis būs vietā, bet par Elsu man gribas teikt: “Cilvēks nav vientuļa sala” un priecāties, ka viņai izdevās atrast draudzenes. Pēc visa piedzīvotā un diendienā vaigā skatāmā skarbā realitāte noteikti nebūtu izturama bez īstas draudzības un visa ko tā nes sev līdz. Negribas neko daudz priekšā teikt, tāpēc… Prieks, ka Elsa nebija viena, prieks, ka beigās viņai patiešām atvērās acis.

Autorei ir izdevies mani izklaidēt, likt man just līdzi un aizrautību sekot līdzi visam tur notiekošajam. Protams, arī iepazīstināja ar šo Amerikas vēstures posmu, par kuru tik sīki nezināju. Darbs ļoti raiti un nemanāmi lasās uz priekšu, bet šis man diezgan ilgi “sēdās”. Laikam domāju par situācijām un notikumiem romānā. Negribas spoilot. Bet nu tā bezspēcība… Vienkārši lasiet Hannu!

*Grāmata lasīta sadarbībā ar apgādu Zvaigzne ABC