Internāts

Žadans. Atkal pagājuši trīs gadi un ir tā laime atkal lasīt kaut ko no ukraiņu autora Serhija Žadana daiļrades (iepriekš izdoto grāmatu atsauksmes lasāmas šeit un šeit). Šoreiz tas ir romāns Internāts, kuru pacentās iztulkot līdz viņa atbraukšanai uz Rīgu. Pareizāk gan būtu teikt līdz viņa grupas Жадан і собаки uzstāšanās dienai (9.09) Melnajā Piektdienā.

Mazliet ģimenē pastrīdējušies, jaunais ukraiņu valodas skolotājs Paša piekrīt aizdoties līdz internātam un izņemt māsas dēlu. Tomēr ir lietas, kurām nekad un neviens nevar būt gatavs. Pilsēta, kuru tik labi Paša pazīst pēksņi kļuvusi sveša. Karam sagatavoties nav iespējams un ceļš līdz internātam var maksāt arī dzīvību.

Ārprāts, cik šo grāmatu bija grūti lasīt! It kā gribas, jo Žadans, bet nevari, jo karš grāmatā un karš tepat blakus un tas viss tā saslēdzās un deva pa pieri. Lai nu kā, grāmata izlasīta un šī liekas labāka par iepriekš tulkotajām, bet tā nav taisnība, jo arī tās ir ļoti labas un man ļoti patika.

Tātad, pirmais, ko tematiski pamanīju, ir pilsētas kara tēma un Pašas “uz mani tas neattiecas”. Es pat negribu zināt, cik drausmīgs ir karš, bet Pašas brauciens līdz internātam pārvēršas par pārbaudījumu trīs dienu garumā – drusku atgādināja t.s. roadtrip tipa darbus, kur varonis dodas ceļā un viņam visu laiku ceļā kaut kas atgadās. Jāatzīst, ka man dažviet bija grūti uztvert kuri spēki gūst pārsvaru, tomēr karš ir parādīts precīzi kā šobrīd lasāms ziņās un redzams fotoreportāžās. Drausmīga postaža, apšaudes, cilvēku slēpšanās pagrabos un dzelzsceļa stacijā utt. Autors ir ļoti meistarīgi realitāti ietērpis vārdos. Pie reizes piebildīšu, ka patīk izvēlētais sarunu veids, jo sarunas īsas, nekonkrētas, bet nozīmi saprast var. Ja runājam par Pašu, tad kā ierasts galvenajiem varoņiem, tad viņš romāna gaitā mainās. Droši vien, ja viņš nebūtu piedzīvojis kara apstākļus, viņa domāšanā un personībā nekas nemainītos. Paliktu tāds savas sādžas robežās domājošs, bez konkrētiem viedokļiem un rīcībām un “uz mani tas neattiecas”.

Gribot negribot bija jādomā arī par ģimenes attiecībām. Jāsaka, ka tas šeit netiek īpaši iztirzāts, tomēr vietās, kur tas ir lasāms, teikumi kliedz: “Salabojiet mūsu attiecības!”. Varbūt ar savu neregulāro lasīšanu palaidu garām kādus atslēgas vārdus, tomēr man šķiet, ka nekur īsti nepavīd iemesls, kāpēc viņiem ir tik sarežģītas attiecības. Kaut kas man liek domāt, ka pēc pārdzīvotā viņi varbūt apsēdīsies pie galda, kopā pavakariņos, stāstīs pieredzēto un kārtīgi izrunāsies. Protams, pēdējais teikums ir mana fantāzija. Darba otrā daļa šķita sirsnīgāka, varēja just rūpes, raizes un lielu vēlmi nonākt vienā gabalā mājās pie savējiem.

Grāmatai ir ļoti skaists vāks. Tomēr izlasot grāmatu, tagad uz vāku skatos mazliet sērīgi. Jo man ir asociācijas ar tumšu pagrabu, kurā cilvēki cenšas nosargāt savas dzīvības. Un tomēr… šo grāmatu ir vērts izlasīt. Vienmēr, vienmēr ir vērts atcerēties par cilvēcību un ka ir situācijas, kurās ir jāizvēlas puses un tad neeksistē “uz mani tas neattiecas”.

*Grāmata lasīta sadarbībā ar apgādu Jānis Roze