Reiz uz upes

Es laikam grāmatām vairs nesekoju līdzi tik uzmanīgi kā agrāk, jo ieraugot Diānas Seterfīldas grāmatu Reiz uz upes apgāda mājaslapā sadaļā “drīzumā”, biju ļoti patīkami pārsteigta, jo nebiju iedomājusies, ka latviski viņu sastapšu vēlreiz. Tā kā man viņas Trīspadsmitais stāsts patiešām patika, tad nolēmu, ka diezgan obligāti jāizlasa arī šis darbs.

Reiz ziemas viducī kāda krodziņa durvis pēkšņi atsprāgst vaļā un tā durvīs stāv vīrs ar mazu meitēnu rokās. Visi sastingst šausmās, jo skats ir gauži baiss. Vīrs smagi ievainots, bērns miris… Stundas rit, stāsti sāk vērpties, kad notiek brīnums – meitēns atdzīvojas! Un tagad īstais stāsts var sākties!

Valoda! Tā ierauj stāstā ar gandrīz pirmajiem teikumiem. Bija sajūta, ka sāku lasīt pasaku (tas vārdiņš “reiz” darba nosaukumā un lielākā daļa pasaku taču tā sākas, vai ne?). Un kā jau pasakā, notiek neparedzēti un pat brīnumaini, neticami pavērsieni un sižets velk iekšā aizvien vairāk un vairāk, līdz nespēj nolikt darbu malā. Urdošākais jautājums – kas ir tas meitēns?! Jā, viss stāsts grozās ap viņu un lai cik dīvaini tas nebūtu, viņa nav gluži pirmā plāna tēls. Cieņa autorei, jo tēlu šeit daudz un tas veids, kā viņa tos sakabina kopā ar citiem ir skaists. Tāpat darbā ir vairākas sižeta līnijas, kuras nedaudz lēkā laikā, bet arī tās beigās skaisti saslēdzas vienotā stāstā. Ja visam patiešām esmu izsekojusi, tad neatbildēts nepaliek neviens jautājums.

Šais trauksmainajos laikos ir patiešām burvīgi iegrimt 19.gadsimtā (es to tā pieņēmu pēc fotografēšanas uz stikla platēm) un apjaust viņu problēmas, just līdzi lielajos satraukuma brīžos vai saspringt gaidās līdz ar tēliem. Interesanti, ka šajā darbā var sastapt dažādu žanru iezīmes. Ja es teicu, ka darbs sākās kā pasaka, tad tālāk var sastapt arī maģisko reālismu, trilleri, drāmu un varbūt vēl kādu žanru. Lai arī šie ir ļoti atšķirīgi žanri, tie plūdeni nomainās neradot prātā sajukumu. Vēl interesanti, ka autore pamanās iepīt tādas nopietnas tēmas kā rasisms, bērnu paverdzināšana, uzdzīves posts un tās sekas. Ja jāmin kaut kas no pozitīvā gala, tad tā ir fotogrāfija, progresējošā medicīna un krietnums tā visdažādākajās izpausmēs.

Interesanti, ka viss stāsts grozās ap upi. Upe šeit ir aprakstīta kā dzīva būtne. Varbūt tā arī ir dzīva? To min ne tikai kā darbības risināšanās vietu, bet arī apspriež, kā tā spēj mainīt cilvēkus, kā tā izlemj, kurš dzīvos un kurš ne… Kā dažādu slāņu ļaudis ar dažādu izglītības pakāpi raugās un izjūt upi. Upe ir ļoti, ļoti klātesoša. Tas šim stāstam iedeva šarmu. Man patīk doma, ka ne tikai cilvēki var būt grāmatas tēli, bet, ka par tādiem var kļūt arī daba.

Lasiet un īsiniet tos garos ziemas vakarus 🙂

*Grāmata lasīta sadarbībā ar apgādu Zvaigzne ABC