Mākslas grāmatu sērija “Mākslas pamati” – kā saprast mākslu

Lai arī esmu tikai pavisam nedaudz pavērusi aizkaru uz mākslas pasauli, man joprojām ir un būs lieli zināšanu robi mākslā. Tāpēc es patiešām priecājos par katru jauno sērijas grāmatu, kas iznāk. Protams, gribētos, lai šī sērija raitāk papildinātos. Redzēju vēl sešus darbus un ļoti, ļoti gribētu to par fotogrāfiju.

Ja šai mākslas pamatu sērijai būtu kāda izdošanas secība, tad šo – Dženetas Reboldas Bentonas darbu Kā saprast mākslu – es liktu kā vienu no pirmajām, jo nestāvu tuvu mākslai. Man tā patīk, bet bieži neizprotu. Tāpēc – jā, manā grāmatu plauktā šī stāvēs sērijas priekšgalā, jo stāsta par pašiem, pašiem mākslas pamatiem.

Vizuālo mākslu var vērtēt ļoti dažādi – krietni plašāk par patīk un nepatīk, jo kad jāargumentē patikšana vai pretējais, nākas balstīties uz dažādām emocijām, ko darbs raisījis. Vieniem darbs raisa prieku, citiem varbūt mulsumu. Tomēr mākslas darbus ir iespējams vērtēt dziļāk un tas ir tas, ko šai darbā var mācīties. Tas māca saprast mākslu – uz ko jābalstās, kas ir simboli, paņēmieni, krāsas utt. Stāsta par mākslas darbu nozīmi un darba nolūku. Grāmatas pēdējā nodaļa ir par sešiem, autoresprāt, ietekmīgiem māksliniekiem, kuri radoši darbojušies atšķirīgos virzienos un paņēmienos, kā rādīt pasaulei svarīgāko (vai nu ar norisēm sevī vai valsts/pasaules kontekstā).

Darbā ir ietverti ļoti daudz un dažādi ieteikumi, pēc kuriem mēģināt padziļināti saprast mākslu, nereti jāzina arī konteksts, ja mākslas darbā redzams kāds vēsturisks notikums. Darbs sastāv no piecām nodaļām – kā aplūkot mākslas darbus (nodaļa vairāk vedina uz diskusiju par mākslu, piemēram, mākslas definīcija, kāpēc tiek radīta māksla, māksla un funkcionalitāte u.c. jautājumi), pieredzēt, analizēt un apbrīnot mākslu (nodaļa par iemaņām izprast vizuālās mākslas pamatelementus, stilus – krāsas, līnija, tekstūra, gaisma, kompozīcija u.c.), materiāli un tehnika (paņēmieni un izmantotie materiāli), bet ko tas īsti nozīmē (nodaļā stāsta par mītiem mākslā) un kā pēdējā ir jau pieminētie seši mākslinieki (Leonardo da Vinči, Rembrants van Reins, Vinsents van Gogs, Frīda Kalo, Pablo Pikaso, Endijs Vorhols).

Kā jau visas līdz šim iznākušās sērijas grāmatas, ir bagātīgi ilustrēta, ar paskaidrojumiem un vārdnīcu grāmatas beigās, īsu un kodolīgu valodu. Esmu gatava jaunai mākslas grāmatai.

*Grāmata lasīta sadarbībā ar apgādu Jānis Roze

Reiz uz upes

Es laikam grāmatām vairs nesekoju līdzi tik uzmanīgi kā agrāk, jo ieraugot Diānas Seterfīldas grāmatu Reiz uz upes apgāda mājaslapā sadaļā “drīzumā”, biju ļoti patīkami pārsteigta, jo nebiju iedomājusies, ka latviski viņu sastapšu vēlreiz. Tā kā man viņas Trīspadsmitais stāsts patiešām patika, tad nolēmu, ka diezgan obligāti jāizlasa arī šis darbs.

Reiz ziemas viducī kāda krodziņa durvis pēkšņi atsprāgst vaļā un tā durvīs stāv vīrs ar mazu meitēnu rokās. Visi sastingst šausmās, jo skats ir gauži baiss. Vīrs smagi ievainots, bērns miris… Stundas rit, stāsti sāk vērpties, kad notiek brīnums – meitēns atdzīvojas! Un tagad īstais stāsts var sākties!

Valoda! Tā ierauj stāstā ar gandrīz pirmajiem teikumiem. Bija sajūta, ka sāku lasīt pasaku (tas vārdiņš “reiz” darba nosaukumā un lielākā daļa pasaku taču tā sākas, vai ne?). Un kā jau pasakā, notiek neparedzēti un pat brīnumaini, neticami pavērsieni un sižets velk iekšā aizvien vairāk un vairāk, līdz nespēj nolikt darbu malā. Urdošākais jautājums – kas ir tas meitēns?! Jā, viss stāsts grozās ap viņu un lai cik dīvaini tas nebūtu, viņa nav gluži pirmā plāna tēls. Cieņa autorei, jo tēlu šeit daudz un tas veids, kā viņa tos sakabina kopā ar citiem ir skaists. Tāpat darbā ir vairākas sižeta līnijas, kuras nedaudz lēkā laikā, bet arī tās beigās skaisti saslēdzas vienotā stāstā. Ja visam patiešām esmu izsekojusi, tad neatbildēts nepaliek neviens jautājums.

Šais trauksmainajos laikos ir patiešām burvīgi iegrimt 19.gadsimtā (es to tā pieņēmu pēc fotografēšanas uz stikla platēm) un apjaust viņu problēmas, just līdzi lielajos satraukuma brīžos vai saspringt gaidās līdz ar tēliem. Interesanti, ka šajā darbā var sastapt dažādu žanru iezīmes. Ja es teicu, ka darbs sākās kā pasaka, tad tālāk var sastapt arī maģisko reālismu, trilleri, drāmu un varbūt vēl kādu žanru. Lai arī šie ir ļoti atšķirīgi žanri, tie plūdeni nomainās neradot prātā sajukumu. Vēl interesanti, ka autore pamanās iepīt tādas nopietnas tēmas kā rasisms, bērnu paverdzināšana, uzdzīves posts un tās sekas. Ja jāmin kaut kas no pozitīvā gala, tad tā ir fotogrāfija, progresējošā medicīna un krietnums tā visdažādākajās izpausmēs.

Interesanti, ka viss stāsts grozās ap upi. Upe šeit ir aprakstīta kā dzīva būtne. Varbūt tā arī ir dzīva? To min ne tikai kā darbības risināšanās vietu, bet arī apspriež, kā tā spēj mainīt cilvēkus, kā tā izlemj, kurš dzīvos un kurš ne… Kā dažādu slāņu ļaudis ar dažādu izglītības pakāpi raugās un izjūt upi. Upe ir ļoti, ļoti klātesoša. Tas šim stāstam iedeva šarmu. Man patīk doma, ka ne tikai cilvēki var būt grāmatas tēli, bet, ka par tādiem var kļūt arī daba.

Lasiet un īsiniet tos garos ziemas vakarus 🙂

*Grāmata lasīta sadarbībā ar apgādu Zvaigzne ABC