Baltā nekuriene

Šī man bija gaidīta grāmata. Kristīnes Hannas iepriekšējais veikums Lakstīgala man ļoti, ļoti gāja pie sirds. Izlasot anotāciju Baltā nekuriene, nebija daudz jādomā un uzreiz ķēros pie lasīšanas. Viņa ir no tām autorēm, kurus esmu iegrāmatojusi, kā ļoti labus. Aizrāvos tā, ka bija jāpierunā sevi doties gulēt 😀 Man šķiet, ka šī arī bija man pirmā grāmata par Aļasku. Es labāk neteikšu, kādi stereotipi man par to ir 😀 Vai pareizāk sakot bija pirms šī darba izlasīšanas. Un zinot autores precizitāti, ticu, ka ieguldījusi pamatīgu darbu darbības vietas un laika izpētē.

Aļaska, Aļaska… Darbs ir par 20.gs. 70.-80.g. Aļasku, kad Kenaja bija ļoti nomaļa vieta. Nebija ne ūdens krānā, ne elektrības. Es iegūglēju Kenaju un Ankoridžu mūsdienās. Gribēju vizuāli paskatīties, kā tur tagad izskatās. Tieši tik lieliski, lai es varētu pasapņot par ceļojumu uz turieni. Uz 70-tajiem gadiem gan es negribētu. Es tur būtu čīčako, kurš padosies un laidīsies prom pirmās ziemas vidū. Vismaz man tā šķiet. Un ja es vēl nespētu iedraudzēties, tad tas vispār ir gandrīz nāves spriedums. Tur nav iespējams izdzīvot, ja citi nepalīdz. Un runa nav tikai par pārtiku. Kā neskaitāmas reizes darbā tiek uzsvērts – Aļaska ir vieta, kur var nomirt simts dažādos veidos: iekrist klinšu plaisā, ielūzt ledū, apmaldīties, nosalt un daudz, daudz citu veidu. Tā pilnīgi noteikti ir vieta, kuru var saukt par piedzīvojumu. Tās vasaras ir košuma, dabas dzīvības un iztikas vākšanas laiks, jo ziemā ir jācenšas izdzīvot un nepadoties tumsai, kas valda gada lielāko daļu. Ja šādā vietā ierodas ģimene, kura visādos veidos ir salauzta, tad iznākums var būt ļoti, ļoti skarbs. Ernts Olbraits ir izbijis Vjetnamas kara karavīrs un gūsteknis. Autore neatklāj, kas tieši gūstā ir noticis, bet no turienes viņš izkļūst morāli salauzts. Tas vairs nav agrākais Ernts. Bet vai tiešām pie vainas tikai šis? Cik noprotams, tumsa viņā vienmēr snaudusi un ik pa laikam bija parādījusies virspusē.

Ārkārtīgi žēl, ka tais gados nebija likuma aizsardzībai sievietēm pret mājas vardarbību. Kad es lasīju šīs vietas, tad manī mutuļoja spēcīgs niknums, sašutums un neizpratne. Par toksiskajām attiecībām, kuras māte negribēja pārtraukt, jo viņš taču tā negribēja, ārprātīgi mīl un šausmīgi nožēlo notikušo. Līdz nākamajai reizei. Pie kārtējās epizodes man nāca atklāsme, ka šis nekad nemainīsies, jo viņa pati nesaprot (negrib saprast?). Skumji, ka šis likums īsti neeksistēja un arī pēc tā pieņemšanas sievietēm vienalga bija jāpūlas vaiga sviedros, lai pierādītu, ka dzīvo ar varmāku un grib sevi aizstāvēt. Šī ir ļoti smaga tēma, kuru negribu šeit iztirzāt, kā arī man pietrūkst zināšanu, kā ir tagad mūsdienās, bet ja kāds teiks, lai tak pieceļas un iet prom… ziniet, nav tik viegli kā šķiet. Mazliet citādākā formā, bet par to pašu, šis man asociējās ar seriālu “Maid”.

Darbs ļoti aizrāva, tomēr jāatzīst, ka uz beigām saguru, jo tur sāka peldēt lieli cukurgabali. Es nespēju lasīt par mūžīgo mīlu un cik bērnu būs. Šīs vietas mazliet pabojāja manu lasītprieku, tomēr saprotu, kāpēc tās bija vajadzīgas. Lai arī man būtu vairāk gribējies lasīt par Aļaskas dzīvi un tās skarbumu, priekšplānā izvirzās emocijas. Šis ir patiešām ar emocijām pārsātināts darbs. Nu tik ļoti, ka es lasot vēl krietni pēc pusnakts sajutu spēju niknuma vilni un skaļi burkšķēju grāmatai, ka tā nedrīkst un kas tagad vispār notiksies? Tāpat tas ir pilns ar šaubām par nākotni, par dzīves izvēli, kļūdu meklējumiem un, protams, mūžīgo jautājumu – kas ir īsta mīlestība un kā tā izpaužas?

Cik no pēcvārda saprotu, tad par dzīvi Aļaskā autore stāsta iz savas pieredzes. Arī viņas ģimene apmēram tai laikā ir pārcēlusies uz Aļasku, sākusi tur aktīvi darboties un pamazām vien uzcēlusi to tūristiem pievilcīgu. Viņas valoda neliek vilties un ir burvīga, tomēr jāsaka, ka Lakstīgala man labāk patika. Varbūt tāpēc, ka šajā pabira tas mīlas cukurs un tas pabojāja kopiespaidu, lai gan saprotu, kāpēc tas tur bija vajadzīgs. Ja atmiņa neviļ, tad Lakstīgalā nekā tāda nebija un to es tvēru kā vēsturisku darbu. Patiesībā šajā darbā ir ārkārtīgi daudz tematu, par kuriem varētu rakstīt atsevišķi un ļoti padziļināti, tāpēc šeit ir tikai ieskats.

Šī ziema šogad mūs mīl. Arī šobrīd, kad šo rakstu, snieg sniegs. Ir pavisam viegli iztēloties sevi baltā nekurienē, tikai komfortablā vidē. Šis noteikti jālasa, jo caur varoņiem stāsta par dzīves vērtībām, cik reizēm ir smagi nonākt līdz patiesajām atziņām un kā sevi dziedēt pieļauto kļūdu murskulī.

* Grāmata lasīta sadarbībā ar apgādu Zvaigzne ABC

2 comments on “Baltā nekuriene

  1. Mjā, romāns kopumā labs, bet cukuriņš beigās pabira gan. Man visneticamāk likās, ka mazais puika nu itin nemaz nenobijās, pirmo reizi tēvu ieraugot. Izskats laikam gan bija stipri pabriesmīgs. Lai cik viņam būtu bijis par tēvu stāstīts iepriekš, bērnu tā diez vai var sagatavot.

    • Jā, es par to pašu. Beigas bija tādas stipri aizdomīgas. Ne tikai saistībā ar bērnu, bet arī ar viņu pašu. Viņa tiešām ne reizi nesaminstinājās viņu ieraugot tai būdiņā?
      Būtu vairāk akcentēta Aļaska un ģimenes traģisms bez tam saldajām beigām, man krietni vairāk patiktu.

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s