Rīgas raganas

Es ilgi, ilgi domāju, ko gan es no Lindas Nemieras daiļrades esmu lasījusi. Zināju, ka kaut kas ir lasīts, bet nespēju atminēties līdz talkā ņēmu google un atcerējos. Uz viņas jaunāko darbu Rīgas raganas (2021) es tā kā noskatījos, tā kā nē, bet kad man konkrēti piedāvāja, teicu “jā”. Un labi, ka tā 🙂

Ievai ir visai neparasta nodarbošanās – viņa pēc klientu vēlmēm uzmeklē radiniekus, kas kļuvuši par spokiem un palīdz atrisināt sadzīviskus jautājumus. Ģimenei nodarbošajās ne pārāk patīk; tāpat tā nav sajūsmā par Ievas izvēli dzīvot atsevišķi. Un tad viņa sāk saņemt darba uzdevumus, kuri nevedas kā ierasts. Tad spoki ne tā uzvedas, tad jocīgas sajūtas pārņem viņu pašu… Kas te notiek? Kad viņai atkal būs viegli paveicami uzdevumi, kur spoki nerunās mīklās un vienkārši atbildēs uz jautāto? Īre kaut kā arī jāmaksā.

Kāpēc grāmatas nosaukumā ir raganas? Jo tās te normāli uzdarbojas 🙂 Tā ir tik interesanta doma, ka Rīgā varētu būt raganas 🙂 Vispār, darbība noris mūsdienās ar atkāpēm uz 20.gs. sākumu, kad Rīgu paplašināja. Bija prieks sastapt šajās lapaspusēs slavenus vīrus un vienlaicīgi neierasti, jo… mistērija, kas sākās tad, turpinājās Ievas laikā. Jūgendstils man iepatikās jau vidusskolā kultūras vēstures stundās, kurās par to dzirdēju pirmo reizi. Viļņveidīgi par to arī esmu interesējusies ārpus stundām, tomēr nekad nebūtu iedomājusies, ka balstoties uz arhitektūras stilu varētu uzrakstīt šādu romānu. Un darbs ir izdevies ļoti prātā paliekošs, jo ejot pa zināmām ielām un lūkojoties uz ēkām, skatos uz tām mazliet savādāk un cenšos izdomāt, kāda tipa ēka tā būtu. Dodoties pastaigās mani bieži var sastapt ar degunu gaisā, tomēr izlasot šo darbu saprotu, ka būs jāpaslej snuķis vēl augstāk un varbūt acis mazliet jāpiemiedz, lai pamanītu vēl sīkākas detaļas. Autore citē arī daudz grāmatu un it īpaši to vienu, kuru vēlētos kaut kad iegādāties. Šis darbs netīšām atgādināja un pierādīja, ka man to grāmatu patiešām vajag, lai ar vēl zinošāku aci varētu doties savās ēku pastaigās. Un – man ļoti gāja pie sirds autores asprātība savīt reālas Rīgas nedienas (nu tur iebrukušie Ģertrūdes bruģi, sabrukušas ēkas utt.) ar darba sižetu. Vienu mirkli tas izklausījās visnotaļ ticami 😀

Tas par to, kas man patiešām patika un ļoti uzrunāja. Ja runājam par tēliem, tad varbūt īsti līdz galam neizpratu un neuzrunāja ģimenes līnija, jo man palika neatbildēti jautājumi. It kā jau viss sīki, smalki, tomēr dažas lietas palika tikai nojautas līmenī. Varbūt, ka tam tā arī ir jābūt, jo vissvarīgākais jau bija lietu atšķetināšana un tā mani ierāva kā atvarā. Mani nevelk iztirzāt katru ģimenes locekli (un tas nav nepieciešams), taču Ieva atstāja tādu labi pazīstama cilvēka iespaidu. Tomēr jāsaka, ka viņas vietā es būtu ķērusies pie piezīmju rakstīšanas, ja justu, ka atmiņai traucējumi 😀 Laimonis gan mani dažbrīd sakaitināja, bet varbūt tāpēc, ka viņa vietā es iedomājos citu, reālu personāžu.

Jāsaka, ka šis man šķita jaudīgāks gabals kā tas par Stambulu. Iespējams, tāpēc, ka fantāzija nobāzējusies zināmā vidē un pieskaras zināmiem notikumiem. Ja vēl iesaista zināmus personāžus un zināmu arhitektūru, tad tas viss kopā veido diezgan spēcīgi relaksējošu literatūru.

*Grāmata lasīta sadarbībā ar apgādu Zvaigzne ABC

Baltā nekuriene

Šī man bija gaidīta grāmata. Kristīnes Hannas iepriekšējais veikums Lakstīgala man ļoti, ļoti gāja pie sirds. Izlasot anotāciju Baltā nekuriene, nebija daudz jādomā un uzreiz ķēros pie lasīšanas. Viņa ir no tām autorēm, kurus esmu iegrāmatojusi, kā ļoti labus. Aizrāvos tā, ka bija jāpierunā sevi doties gulēt 😀 Man šķiet, ka šī arī bija man pirmā grāmata par Aļasku. Es labāk neteikšu, kādi stereotipi man par to ir 😀 Vai pareizāk sakot bija pirms šī darba izlasīšanas. Un zinot autores precizitāti, ticu, ka ieguldījusi pamatīgu darbu darbības vietas un laika izpētē.

Aļaska, Aļaska… Darbs ir par 20.gs. 70.-80.g. Aļasku, kad Kenaja bija ļoti nomaļa vieta. Nebija ne ūdens krānā, ne elektrības. Es iegūglēju Kenaju un Ankoridžu mūsdienās. Gribēju vizuāli paskatīties, kā tur tagad izskatās. Tieši tik lieliski, lai es varētu pasapņot par ceļojumu uz turieni. Uz 70-tajiem gadiem gan es negribētu. Es tur būtu čīčako, kurš padosies un laidīsies prom pirmās ziemas vidū. Vismaz man tā šķiet. Un ja es vēl nespētu iedraudzēties, tad tas vispār ir gandrīz nāves spriedums. Tur nav iespējams izdzīvot, ja citi nepalīdz. Un runa nav tikai par pārtiku. Kā neskaitāmas reizes darbā tiek uzsvērts – Aļaska ir vieta, kur var nomirt simts dažādos veidos: iekrist klinšu plaisā, ielūzt ledū, apmaldīties, nosalt un daudz, daudz citu veidu. Tā pilnīgi noteikti ir vieta, kuru var saukt par piedzīvojumu. Tās vasaras ir košuma, dabas dzīvības un iztikas vākšanas laiks, jo ziemā ir jācenšas izdzīvot un nepadoties tumsai, kas valda gada lielāko daļu. Ja šādā vietā ierodas ģimene, kura visādos veidos ir salauzta, tad iznākums var būt ļoti, ļoti skarbs. Ernts Olbraits ir izbijis Vjetnamas kara karavīrs un gūsteknis. Autore neatklāj, kas tieši gūstā ir noticis, bet no turienes viņš izkļūst morāli salauzts. Tas vairs nav agrākais Ernts. Bet vai tiešām pie vainas tikai šis? Cik noprotams, tumsa viņā vienmēr snaudusi un ik pa laikam bija parādījusies virspusē.

Ārkārtīgi žēl, ka tais gados nebija likuma aizsardzībai sievietēm pret mājas vardarbību. Kad es lasīju šīs vietas, tad manī mutuļoja spēcīgs niknums, sašutums un neizpratne. Par toksiskajām attiecībām, kuras māte negribēja pārtraukt, jo viņš taču tā negribēja, ārprātīgi mīl un šausmīgi nožēlo notikušo. Līdz nākamajai reizei. Pie kārtējās epizodes man nāca atklāsme, ka šis nekad nemainīsies, jo viņa pati nesaprot (negrib saprast?). Skumji, ka šis likums īsti neeksistēja un arī pēc tā pieņemšanas sievietēm vienalga bija jāpūlas vaiga sviedros, lai pierādītu, ka dzīvo ar varmāku un grib sevi aizstāvēt. Šī ir ļoti smaga tēma, kuru negribu šeit iztirzāt, kā arī man pietrūkst zināšanu, kā ir tagad mūsdienās, bet ja kāds teiks, lai tak pieceļas un iet prom… ziniet, nav tik viegli kā šķiet. Mazliet citādākā formā, bet par to pašu, šis man asociējās ar seriālu “Maid”.

Darbs ļoti aizrāva, tomēr jāatzīst, ka uz beigām saguru, jo tur sāka peldēt lieli cukurgabali. Es nespēju lasīt par mūžīgo mīlu un cik bērnu būs. Šīs vietas mazliet pabojāja manu lasītprieku, tomēr saprotu, kāpēc tās bija vajadzīgas. Lai arī man būtu vairāk gribējies lasīt par Aļaskas dzīvi un tās skarbumu, priekšplānā izvirzās emocijas. Šis ir patiešām ar emocijām pārsātināts darbs. Nu tik ļoti, ka es lasot vēl krietni pēc pusnakts sajutu spēju niknuma vilni un skaļi burkšķēju grāmatai, ka tā nedrīkst un kas tagad vispār notiksies? Tāpat tas ir pilns ar šaubām par nākotni, par dzīves izvēli, kļūdu meklējumiem un, protams, mūžīgo jautājumu – kas ir īsta mīlestība un kā tā izpaužas?

Cik no pēcvārda saprotu, tad par dzīvi Aļaskā autore stāsta iz savas pieredzes. Arī viņas ģimene apmēram tai laikā ir pārcēlusies uz Aļasku, sākusi tur aktīvi darboties un pamazām vien uzcēlusi to tūristiem pievilcīgu. Viņas valoda neliek vilties un ir burvīga, tomēr jāsaka, ka Lakstīgala man labāk patika. Varbūt tāpēc, ka šajā pabira tas mīlas cukurs un tas pabojāja kopiespaidu, lai gan saprotu, kāpēc tas tur bija vajadzīgs. Ja atmiņa neviļ, tad Lakstīgalā nekā tāda nebija un to es tvēru kā vēsturisku darbu. Patiesībā šajā darbā ir ārkārtīgi daudz tematu, par kuriem varētu rakstīt atsevišķi un ļoti padziļināti, tāpēc šeit ir tikai ieskats.

Šī ziema šogad mūs mīl. Arī šobrīd, kad šo rakstu, snieg sniegs. Ir pavisam viegli iztēloties sevi baltā nekurienē, tikai komfortablā vidē. Šis noteikti jālasa, jo caur varoņiem stāsta par dzīves vērtībām, cik reizēm ir smagi nonākt līdz patiesajām atziņām un kā sevi dziedēt pieļauto kļūdu murskulī.

* Grāmata lasīta sadarbībā ar apgādu Zvaigzne ABC