Nervozie ļautiņi

Ar Frēdriku Bakmanu es iepazinos pirms gadiem sešiem un šim autoram vairs nav mani jāpārliecina. Viņš ir arī viens no retajiem autoriem, kuru darbu anotācijas es pārlieku nelasu. Līdz ar to ņemot Nervozie ļautiņi (2019), es nezināju, ko man gaidīt. Vien nojautu, ka tas būs kas viegli smieklīgs, nedaudz sērīgs un ar kaut kādu zviedriem raksturīgo pieskaņu.

Sākums ir gana spraigs. Bankas laupīšana, ķīlnieki, vīrietis uz tilta margām…. Visi notikumi saveļas vienā lielā čupā, bet tā tam nevajadzēja notikt. Bet ko darīt, ja ķīlnieku krīze ir sanākusi un tā galīgi nav tāda, kādai tai būtu jābūt? Un tas vīrietis, kas ar viņu? Sākums ir kā ārdīt vecumvecu džemperi, kurš negrib labi ārdīties un patstāvīgi saķeras pats savas dzijas pūkās. Un jo dziļāk stāstā, jo vieglāk ārdīt.

Nosaukt citus par idiotiem vienmēr ir ļoti viegli, bet tikai tādā gadījumā, ja pats esi piemirsis, cik idiotiski grūti ir būt cilvēkam. /7.lpp./

Ja neskaitām Ūvi, tad man šķiet, ka šis ir Bakmana labākais darbs. Nezinu, vai tas kaut kā sasaucās ar šī brīža situāciju pasaulē vai kā, bet šī man lika vairāk domāt. Cik grūti būt cilvēkam. Cilvēcīgam. Gribam, lai viss ir labi, lai visu varētu izdarīt, bet… vienmēr nevar. Un uz ko gan ir gatavi cilvēki, lai tikai iespētu pašu mazumiņu? Visu darba lasīšanas laiku mani pavadīja sajūta, kuru neprotu aprakstīt. Sajūta par cilvēkiem un to raksturiem. Pieļauju, ka šeit krietni ir nospēlējis esošais ārkārtas stāvoklis un tas, kādi izrādās cilvēki. No vienas puses, šis ir nedaudz absurds darbs, jo skaidrs kā diena – realitātē nekas tāds nevarētu notikt. Lai gan veroties šodienas notikumos, es par savu apgalvojumu vairs neesmu īsti droša. Lai nu kā, šī nav realitāte, bet Bakmana radīta pasaule un tā ir viņam raksturīga – vietām smieklīgi, vietām nedaudz skumji un dažviet – gribētos palīdzēt, bet… esmu lasītāja. Es parasti šādos darbos neko neatzīmēju (ja nu kādu smieklīgu teikumu), bet šajā man ir atzīmēta čupiņa citātu. Tie kaut kā šobrīd harmoniski sasaucas ar mani pašu. Daudzi šī romāna varoņi jūtas apjukuši, nobijušies, neziņas pilni par nākotni. Arī galvenais varonis tā jūtās. Interesanti – viegli saprast, kurš ir galvenais tēls, tomēr tas nav ieskicēts visspilgtāk un tas man autora darbos patīk. Ja viņš kādu tēlu iepin savos valgos, tad viņa stāsts tiks izstāstīts vienlīdz spilgti ar galveno tēlu.

Būt cilvēkam reizēm ir tik sāpīgi. Nesaprast sevi, nemīlēt ķermeni, kurā esi iesprostots. Redzēt spogulī savas acis un prātot, kuram tās pieder, un vienmēr uzdot to pašu jautājumu: “Kas man kaiš? Kāpēc es tā jūtos?” 104.lpp./

Kā jau minēju, šis ir samudžināts stāsts, kura risinājums tik ātri nedodas rokās. Ik pa laikam lasot bija sajūta, ka esmu uzķērusi stāsta galveno dzīslu, kad autors pasaka: “Tik viegli nebūs”. Un uztaisa pavērsienu, kas atkal visu nedaudz samudžina. Tas man šajā autorā patīk, jo viņš nesarežģī stāsta pēc, bet tāpēc, lai vairāk atklātu iesaistīto tēlu vai sabiedrisku problēmu. Šeit var sastapt daudz lietu, kuras sabiedrība vēl mācās pieņemt vai turpina meklēt risinājumus (nāve, LGBT, uzupurēšanās utt.). Autors tiešām raksta par sabiedrībai aktuālām tēmām un dara to tā, kā to prot viņš – ar ironijas dzirksti, skumjām, humoru un lielu, lielu cilvēcību.

..pieaugšanas visbriesmīgakā blakne ir tas, ka tu esi spiests apjēgt – neviens, absolūti neviens par tevi neparūpēsies, tagad tev pašam jātiek ar to galā, pašam jāsaprot, kā darbojas pasaule. /52.lpp./

* Grāmata lasīta sadarbībā ar apgādu Jānis Roze