Cilvēki un es

Izskatās, ka Mets Heigs ir aizgājis uz “urrā!”, jo pilnīgi noteikti nebiju gaidījusi viņu tik ātri atgriežamies. Tas ir labi, protams 🙂 Viņš pilnīgi noteikti ir ierindojies man lasāmo autoru listē. Pat ja tematiski man viņa darbi reizēm nav aktuāli, es vienalga pamanos katrā darbā atrast kaut ko sev. Jāatzīst, ka viņa pēdējo latviski tulkoto darbu Cilvēki un es (2013) izlasīju jau pirms krietna laika. Ir pagājis laiks un jāpašķirsta, jāpalasa fragmenti, lai atgūtu to sajūtu, kuru es tur noķēru. Sajūtu, ka cilvēki ir jāiepazīst tuvāk pirms tiek izteikts verdikts par tiem.

Ja pavisam, pavisam īsi, tad – uz planētas Zeme ieradies viesis īpašā misijā. Lai viņu tam sagatavotu, ir daudz runāts par cilvēci, kura ir vardarbīga, egoistiska un iedomīga. Vārdu sakot – cilvēki ir briesmīgi. Viesis varbūt nav kārtīgi “apstrādāts”, jo viņš pamana arī visnotaļ jaukas cilvēku iezīmes. Kā izpildīt misiju?

Paradokss: lietas, bez kurām ir iespējams dzīvot, – grāmatas, māksla, kino, vīns un tā tālāk – ir nepieciešamas, lai izdzīvotu. /282.lpp./

Šo darbu kritiķi sauc par meistardarbu, jo sarakstīts laikā, kad autors piedzīvojis panikas lēkmes un nespēja pat aiziet līdz veikalam. Un tā nu ķēries pie rakstīšanas, jo tas nomierina. Man patīk viņa domu gājiens par cilvēkiem – pirmajā uzmetienā nešķiet nekas labs un pievilcīgs, bet jo ilgāk un pamatīgāk iepazīsti, jo vairāk labu īpašību atklājas. Tas pat it kā ir loģiski, bet autors prot paraudzīties uz lietām nedaudz citādākā rakursā un lietas atklājas “svaigāk” (ne tikai par lietām, bet arī par cilvēkiem un norisēm dabā un citiem svarīgiem mūsdienu jautājumiem). Protams, lasot var sastapties arī ar klišejiskām lietām, bet uz to es īpaši neiespringstu. Šis darbs ir sarakstīts gana aizraujoši, lai lasot baudītu stāstu un tā sniegtās atziņas nevis, lai meklētu vietas, kur piekasīties par neoriģinalitāti. Protams, bija domas/atziņas, kurām es lasīšanas brīdī nespēju piekrist vai man šķita maznozīmīgas, bet – es nekad neesmu piedzīvojusi panikas lēkmes, līdz ar to arī tas varētu iespaidot viedokļu atšķirību.

Dzīves ilgumam nav nozīmes. Nozīme ir dziļumam. Tikai, ejot dziļumā, vienmēr atceries, ka virs galvas spīd saule. /283.lpp./

Ja atkāpjas no stāsta niansēm, tad šis ir darbs par būšanu cilvēkam un par mīlestību būšanai cilvēcīgam. Ir grūti būt cilvēkam, jo viņam nepārtraukti kaut kas jārisina, jāpieņem lēmumi, jāieklausās citos, jāieskatās citos un citi jāiepazīst tik tālu, lai atzītu par draugiem. Cilvēku attiecības ir gana sarežģītas un iedalītas dažādās kategorijās – Zemes viesim it nemaz pirmos mēnešus nekājas viegli. Viņs tomēr cenšas, kaut ko “lauž” sevī un saprot, ka viņam sastāstītas ļoti virspusējas lietas. Lai cik cilvēki/cilvēkiem nebūtu sarežģīti, viņi cenšas. Jāatzīst, ka es tik plašā tvērumā uz šo visu nevarēju skatīties. Man vairāk šis saistās ar to, kas mūs padara par cilvēcīgiem esot ģimenes lokā vai to, kā mēs nonākam līdz ģimenei un visiem tiem mīļajiem sīkumiem, kuriem bieži vien nepievēršam uzmanību. Kas ir tās lietas, kas patīk, garšo, liek justies labi. Kas ir tās lietas, kuras gribētos nosargāt.

Kā jau minēju, šo darbu izlasīju jau pirms laba laiciņa un, diemžēl, nepierakstīju uzreiz sajūtas un domas, ko šis darbs manī uzjundīja. Skaidrs ir tas, ka šo darbu ir vērts ik pa laiciņam palasīt un varbūt piefiksēt tā brīža sajūtas. Man patīk, ka šo darbu var lasīt kā vienkārši asprātīgu romānu, kurš vietumis ļauj paķiķināt un/vai padomāt un arī kā darbu, kurā tiek atzīmētas domas un pašam padomāt par lietām (kas ir laime, draugi, ģimene utt.). Viss atkarīgs no pašsajūtas un lasāmā noskaņojuma.

Caur draugiem mēs esam saistīti ar pasauli. /208.lpp./

* Grāmata lasīta sadarbībā ar apgādu Zvaigzne ABC

Nervozie ļautiņi

Ar Frēdriku Bakmanu es iepazinos pirms gadiem sešiem un šim autoram vairs nav mani jāpārliecina. Viņš ir arī viens no retajiem autoriem, kuru darbu anotācijas es pārlieku nelasu. Līdz ar to ņemot Nervozie ļautiņi (2019), es nezināju, ko man gaidīt. Vien nojautu, ka tas būs kas viegli smieklīgs, nedaudz sērīgs un ar kaut kādu zviedriem raksturīgo pieskaņu.

Sākums ir gana spraigs. Bankas laupīšana, ķīlnieki, vīrietis uz tilta margām…. Visi notikumi saveļas vienā lielā čupā, bet tā tam nevajadzēja notikt. Bet ko darīt, ja ķīlnieku krīze ir sanākusi un tā galīgi nav tāda, kādai tai būtu jābūt? Un tas vīrietis, kas ar viņu? Sākums ir kā ārdīt vecumvecu džemperi, kurš negrib labi ārdīties un patstāvīgi saķeras pats savas dzijas pūkās. Un jo dziļāk stāstā, jo vieglāk ārdīt.

Nosaukt citus par idiotiem vienmēr ir ļoti viegli, bet tikai tādā gadījumā, ja pats esi piemirsis, cik idiotiski grūti ir būt cilvēkam. /7.lpp./

Ja neskaitām Ūvi, tad man šķiet, ka šis ir Bakmana labākais darbs. Nezinu, vai tas kaut kā sasaucās ar šī brīža situāciju pasaulē vai kā, bet šī man lika vairāk domāt. Cik grūti būt cilvēkam. Cilvēcīgam. Gribam, lai viss ir labi, lai visu varētu izdarīt, bet… vienmēr nevar. Un uz ko gan ir gatavi cilvēki, lai tikai iespētu pašu mazumiņu? Visu darba lasīšanas laiku mani pavadīja sajūta, kuru neprotu aprakstīt. Sajūta par cilvēkiem un to raksturiem. Pieļauju, ka šeit krietni ir nospēlējis esošais ārkārtas stāvoklis un tas, kādi izrādās cilvēki. No vienas puses, šis ir nedaudz absurds darbs, jo skaidrs kā diena – realitātē nekas tāds nevarētu notikt. Lai gan veroties šodienas notikumos, es par savu apgalvojumu vairs neesmu īsti droša. Lai nu kā, šī nav realitāte, bet Bakmana radīta pasaule un tā ir viņam raksturīga – vietām smieklīgi, vietām nedaudz skumji un dažviet – gribētos palīdzēt, bet… esmu lasītāja. Es parasti šādos darbos neko neatzīmēju (ja nu kādu smieklīgu teikumu), bet šajā man ir atzīmēta čupiņa citātu. Tie kaut kā šobrīd harmoniski sasaucas ar mani pašu. Daudzi šī romāna varoņi jūtas apjukuši, nobijušies, neziņas pilni par nākotni. Arī galvenais varonis tā jūtās. Interesanti – viegli saprast, kurš ir galvenais tēls, tomēr tas nav ieskicēts visspilgtāk un tas man autora darbos patīk. Ja viņš kādu tēlu iepin savos valgos, tad viņa stāsts tiks izstāstīts vienlīdz spilgti ar galveno tēlu.

Būt cilvēkam reizēm ir tik sāpīgi. Nesaprast sevi, nemīlēt ķermeni, kurā esi iesprostots. Redzēt spogulī savas acis un prātot, kuram tās pieder, un vienmēr uzdot to pašu jautājumu: “Kas man kaiš? Kāpēc es tā jūtos?” 104.lpp./

Kā jau minēju, šis ir samudžināts stāsts, kura risinājums tik ātri nedodas rokās. Ik pa laikam lasot bija sajūta, ka esmu uzķērusi stāsta galveno dzīslu, kad autors pasaka: “Tik viegli nebūs”. Un uztaisa pavērsienu, kas atkal visu nedaudz samudžina. Tas man šajā autorā patīk, jo viņš nesarežģī stāsta pēc, bet tāpēc, lai vairāk atklātu iesaistīto tēlu vai sabiedrisku problēmu. Šeit var sastapt daudz lietu, kuras sabiedrība vēl mācās pieņemt vai turpina meklēt risinājumus (nāve, LGBT, uzupurēšanās utt.). Autors tiešām raksta par sabiedrībai aktuālām tēmām un dara to tā, kā to prot viņš – ar ironijas dzirksti, skumjām, humoru un lielu, lielu cilvēcību.

..pieaugšanas visbriesmīgakā blakne ir tas, ka tu esi spiests apjēgt – neviens, absolūti neviens par tevi neparūpēsies, tagad tev pašam jātiek ar to galā, pašam jāsaprot, kā darbojas pasaule. /52.lpp./

* Grāmata lasīta sadarbībā ar apgādu Jānis Roze

Priekameitas, bārdāmas un naktstauriņi

Šis nu gan ir viens kārtīgs pārsteigums! Vispirms jau pārsteidza Keitas Listeres grāmatas tēma Priekameitas, bārdāmas un naktstauriņi: pērkamās mīlas vēsture (2021) un pēc tam pārsteidza, kad sāku to lasīt – ievietotās fotogrāfijas, gleznas un dokumenti man lika domāt, ka šis būs viens erotiski piesātināts gabals. Nē, tā tik tiešām ir vēsture. Vēsture par pērkamām dāmām no senvēstures līdz mūsdienām. Un nekad, nekad nebūtu iedomājusies, ka šāds vēstures aspekts varētu būt tik aizraujošs. Man prieks, ka iepazinos ar šo grāmatu. Vārds “tiramisu” man tagad asociēsies ar kaut ko citu (un priecājos, ka līdz šim pagaršotie negaršoja :D)

..līdzās stāstiem par visas pasaules “naktstauriņiem, bārdāmām un priekameitām”, ir atrodami vārdi, fotogrāfijas un vēsturiski dokumenti, parādot viņu aizmirstībā grimušās īstās sejas, vārdus un ēnā nodzīvoto dzīvi. /9.lpp./

Grāmata ir noformēta ļoti gaumīgi jau sākot ar vāku un satura rādītāju. Sākumā šķita, ka lasīšana būs lēna, jo ļoti daudz informācijas, kas jāapstrādā un jāsavieno ar ļoti bagātīgo vizuālo materiālu. Arī tas nebija tiesa – grāmata izvērsās par manu brokastlaika lasāmo un ļoti ātri, aizraujoši lasījās. Nekad nebūtu domājusi, ka pārdošanās par naudu varētu būt variējusi tik plašā amplitūdā kā kalpošana dieviem (tātad svēta nodarbošanās) līdz pat nonākšanai padibenēs un izraidīšanai no pilsētas. Doma, kura caurvijas visam darbam – lai kāda arī nebūtu bijusi attieksme jebkurā vietā un laikā, tā vienmēr ir bijusi neizskaužama lieta, jo pieprasījums bijis vienmēr – cik legāli vai nelegāli, atkarīgs no tā brīža likumiem. Un – tā neesot pasaulē senākā profesija (10.lpp.), bet par to vēl strīdoties. Kā autore raksta, tad pie šāda izteikuma varot vainot Radjardu Kiplingu, kurš savā “Stāstā par pilsētas mūri” esot izmetis tādu frāzi un tā pie mums ir atceļojusi no 19.gs. Visa tā padarīšanas atļaušana, neatļaušana un padzīšana/aresti iezīmē apļveida vēsturi. Rodas sajūta, ka metodēs, ar kādām grib cīnīties nav nekādu jaunumu. Pamēģinām šo, tad pamēģinām to; ieviešam speciālu apģērbu, kvartālu, ielu un apzīmējumus. “Franču metode” gan bija jaunums – obligātās veselības pārbaudes un uzskaites sistēma. Es nebrīnos, ka viņas bēga no varasiestādēm, jo tā laika medicīna ir tikai mokas un pazemojums tām sievietēm.

Šajā darbā patiešām ir aplūkota teju vai visa pasaule – Senā Divupe, Senā Grieķija, Senā Roma, Anglija dažādos laika posmos, tāpat Eiropa, Japāna, Ķīna, ASV. Izrādās, ka arī kara gados ar šo “sērgu” bija jācīnās un ne tikai ar pieprasījumu un piedāvājumu, bet arī ar to izraisītajām slimībām (lai nebūtu tikai runāšanas, ir apskatāmi arī visai izteiksmīgi saslimušo attēli). Pēdējā nodaļa ir veltīta laikam pēc kara – no 1975.gada līdz šodienai. Par sieviešu cīņu par savām tiesībām, protesta gājieniem un lūgumiem sakārtot likumus, lai viņas būtu tiesiski aizsargātas dažādās situācijā. Jāatzīst, ka cauri laikiem apmēram varēja nojaust vai pat tieši lasīt, kāpēc jaunās meitenes (pusaudzes!) nonāca bordeļos, pagrīdē vai augstmaņu gultās, ja bija izcila ne tikai mīlas mākslā, bet pēdējā nodaļā es neatrodu atbildi – kas un kādi apstākļi tām liek pievērsties prostitūcijai. Tas laikam ir vienīgais, kas man šajā vērienīgajā pētījumā pietrūka.

Ja nu gadījumā kāds/a ir nobažījies/usies par savu tikumību, tad var neuztraukties. Šī grāmata neliks ķiķināt un/vai sarkt līdz ausu galiem. Jā, viena otra bilde (it īpaši japāņu!) liek vērties detaļās un censties atšķetināt, kā šo šedevru nosaukt, bet kopumā es teiktu, ka diezgan izcils darbs sanācis. Paralēli pērkamās mīlas liktenim var uzzināt diezgan daudz par tiesu procesiem, iesaistītajām dāmām (un kungiem), sabiedrības uzskatiem un dzīvi ēnā, jo tas nekad nav bijis cienījams darbs.

*Grāmata lasīta sadarbībā ar apgādu Jānis Roze

Sākums mūs atrod pats

Pagājušajā vasarā biju ar draudzeni aizgājusi paklausīties Kārli Kazāku Spīķeros. Tā balss šais pandēmijas laikos ir tik mierinoša. Sēdi, klausies un iegrimsti mierā. Protams, ir klausīts vēl šur tur, bet šī bija pēdējā reize. To atminējos tikai tāpēc, ka viņam iznākusi grāmata par velomūziku Sākums mūs atrod pats (2021). Atmiņa diezgan spēcīgi sarosījās un atminējos, ka skatījos arī šo raidījumu. Visu ne, bet vienu sezonu pilnīgi noteikti redzēju. Ieskatījusies publiski pieejamajā gabaliņā, sapratu, ka gribēšu izlasīt visus piedzīvojumus. Un desmit Velomūzikas braucienos piedzīvojumu ir ļoti daudz.

Esmu sezonas velobraucēja un kad sezona tiek atklāta, esmu laimīga. Gan par pirmajām kāju un dibena mocībām, gan par ātrumu, kas pēkšņi tiek iegūts. Jau dažus gadus ik pa laikam dodos arī mazos izbraukumos pa dažādām Rīgas vietām – vienreiz uz Vecāķiem paskatīties jūru, citreiz izbraukāju Čiekurkalnu krustu šķērsu, tad Lucavsalu un daudzas citas brīnišķīgas vietas, kur ar kājām nedotos, jo tālu. Esmu domājusi arī par izbraukumiem ārpus pilsētas, bet nav sanācis. Un to riteni mašīnā arī nav nemaz tik viegli iekraut 😀 Uzreiz pateikšu – tādos braucienos, kādos Kazāks dodas ar saviem draugiem, es nedotos. Par spīti tam, ka man ir sajūta, ka patiks. Nu, tāda pirmā doma pēc grāmatas izlasīšanas. Nu pilnīgi traki viņi ir! Braukt pa pilnīgiem bezceļiem, brist pa brikšķiem un ceļot pa pļavām… Tur tomēr jābūt nedaudz iekšām. Tomēr ir tik skaisti, ka sapnis izaug, nedaudz transformējas un nu jau kļuvis par tradīciju. Tā kopābūšanas sajūta, it īpaši šais laikos, ir ļoti, ļoti svarīga.

Man bija iesēdies prātā, ka Velomūzika ir braukusi arī caur manu mazpilsētu, bet nav. Tas izskaidro, kāpēc uz grāmatas vāka to neatrodu 😀 Tomēr fakts, ka esmu gribējusi ierasties vienā no koncertiem 2014.gadā, ir pareizs, bet iemeslu, kāpēc tomēr nevarēju gan neatceros. Un bija tik ļoti patīkami lasīt par vietām, kuras pašai labi pazīstamas – Augstkalne, Bukaiši, Žagare, Galgauskas ezers (melnākais ūdens, kādā ir peldēts, t.i., ielīdu līdz nabai un tālāk nespēju), Lone “Pie Viktora” (tik ļoti sagribējās atkal metālfestivālu pie Saukas ezera, jo gājieni pēc saldējuma pie Viktora bija burvīgi) un daudz citu vietu, kuras lika gaiši pasmaidīt. Tāpat šajā darbā radu skaistus aicinājumus apmeklēt veselu grēdu citu vietu, kuros vērts būt. Pilnīgi noteikti kādā brīvākā brīdī visas atzīmētās vietas atradīšu kartē un sastādīšu maršrutus, tiesa, ceļošanai ar mašīnu, jo kā jau teicu – nejūtos tik traka, lai to visu brauktu ar riteni.

Ja runājam par piedzīvojumiem, tad mani priecēja, ka katram maršrutam bija katras dienas nobraukto kilometru kartes ar pavisam jaukiem un izklaidējošiem zīmējumiem. Arī stāstījums bija ļoti raits. Reizēm pārāk raits un skops. Un man ļoti, ļoti pietrūka fotogrāfiju. Varbūt tas ir baigi klišejiski, bet man tās būtu iedevušas visiem dalībniekiem sejas vaibstus un būtu ļāvis justies mazliet tuvākai lasāmajam. Diezgan daudzām vietām autors ir gribējis noskaidrot tās stāstu un “īstajā laikā un īstajās rokās vieta turpinās savu stāstu”. Es piekrītu un tikai priecājos, ja kāda vieta atdzimst un tiek sakopta. Un ja vēl atgūst agrāko mirdzumu, vispār lieliski! Tomēr man nešķiet, ka pilnīgi visām vietām ir jādod jauna elpa. Reizēm jāļauj vietai aizmigt. Izdzist. Ja šādā vietā rodas kas pilnīgi jauns, tai varētu (vajadzētu?) būt lielākai enerģijai. Reizēm cenšanās atgūt bijušo spožumu patiešām nav laba doma. Un tomēr… Šis darbs ir sanācis kā atzīšanās mīlestībā Latvijas dabai, tās vietu vēsturei un brīvības sajūtai, kas rodas vienkārši minot pedāļus. Gandrīz vienmēr šie pūliņi tiek atalgoti ar kādu skaistu mirkli, brīnišķīgu skatu vai necerētu enerģijas apmaiņu vakaru koncertos. Padziedāt vietas skaistumam ir labāk kā pukoties par smagumu, kam labprātīgi piekrists.

P.S. Man skolas laikos bija brīnišķīga latviešu valodas skolotāja (pat ja es neiemācījos pareizi likt visus komatus), tomēr vārdu salikums “raustīta līnija” vājprātīgi grauzās acīs. Tas ir pieminēts astoņas (!!!) reizes un tikai vienu reizi “pārtraukta līnija”. Citējot savu skolotāju: “To līniju neviens nerausta. Tā ir pārtraukta”.

*Grāmata lasīta sadarbībā ar apgādu Zvaigzne ABC