Rēgi

Elīnas Kokarevičas stāstu krājumu Rēgi es izlasīju jau pirms nedēļas… vai pat divām. Man laika līnija ir izplūdusi. Pēc izlasīšanas es uz to tikai skatījos. Ne tikai tāpēc, ka vāka noformējums ir bezgala skaists vai iekļautās ilustrācijas liek īpašāk aizdomāties, nē. Es skatījos uz grāmatu un domāju par stāstiem, kas tur paslēpušies. Tie bija… nu tie tiešām bija sajūtu stāsti. Kāds brīsniņš būs pagājis kopš tāda darba izlasīšanas, par kuru gribas visu ko teikt, jo ir sajusts līdz sirdsdziļumiem, bet… nenāk tie skaistie vārdi. Esmu sapauzēta.

Šajā stāstu krājumā ir deviņi stāsti un tie visi kaut kādā mērā stāsta par mums, iekšējo pasauli, par saskarsmi ar ārpasauli.

Interesanti (un man tas ļoti patika), ka stāstiem nav nosaukumu, tikai numerācija, izņemot divus darbus, kuriem dots nosaukums “Miglājs”. Tāpat ļoti uzkrītoši šķita, ka šajos stāstos darbojas tikai sievietes. Un šai sakarībā interesanti, ka sievietes vairāk ir tikai kā stāstītājas – nevis kā klasiskos stāstos, bet stāsta sevi un notikumus caur sevi, savām sajūtām. Un tas ir tas, kas mani sapauzēja. Dažas sajūtas šķita tik vājprātā pazīstamas, ka bija savādi redzēt tās ietērptas tik skaistā valodā, jo nu… būsim godīgi, dažas sajūtas negribas ietērpt vārdos. Lai gan no otras puses – nedefinējoties var klīst pa to muklāju mūžīgi…

Vērtējot visu stāstu krājumu, jāsaka, ka man tas patika, lai gan pāris stāsti man īsti negāja pie sirds (tas saistīts tikai ar mani, autore raksta brīnišķīgi arī par lietām, kuras man nepatīk :D). Visiem stāstiem ir ārkārtīgi skaistas ilustrācijas (autore Līva Pakalne-Fanelli) – ļoti trāpīgas un stāstu raksturojošas. Tiešām bauda skatīties 🙂 Ja runājam par konkrētiem stāstiem, tad mani ļoti, ļoti aizrāva Miglājs II – krājuma visatšķirīgākais stāsts un interesanta interpretācija par tēmu. Protams, priekšplānā atkal ir viņa, bet pilnīgi citādāk. Nevar par to daudz rakstīt, lai neatņemtu prieku citiem lasīt 🙂 Vēl noteikti varu izcelt stāstu III – manuprāt, šo stāstu var saprast visādi, bet es to uzķēru kā ģimenes drāmu. Un ja iet pavisam traki, var kļūt neredzams. Varbūt pat rēgs. Šī stāstu izcelšana nebūt nenozīmē, ka pārējie man nešķita labi vai kā. Nē. Šie mani īpaši aizķēra un kā jau sākumā rakstīju, viss krājums ir viens skaists ieskats (vai tas maz ir pareizs definējums?) ļoti plašajā sajūtu pasaulē.

Stāstos uzburtā atmosfēra ir tik dažāda, bet kaut kas vienojošs tajos ir. Dažas atmosfēras škiet pazīstamas, dažas ir pazīstamas, savukārt vēl citas – nereālas, tāda maz var pastāvēt? Tas šajos stāstos ir tas burvīgais, ka liek domāt par lasīto, jo reizumis nevar saprast, vai šis viss ir izdomāts, vai persona ir izdomāta un galu galā, vai mēs runājam par dzīviem cilvēkiem? Es šajos stāstos saredzēju (sajutu?) vairākas rēga formas. Esmu pilnīgi pārliecināta, ka lasot šo krājumu citā savas dzīves posmā, es to būtu izlasījusi krietni savādākām sajūtām. Un tā ir labi.

Ļoti piestāv rudenim. Lasiet.

*Grāmata lasīta sadarbībā ar organizāciju Valodu māja