Grosvaldi

Mans stāsts saistībā ar Grosvaldiem sākās tai tālajā kurā tur gadā, kad sākās ekskursijas pa Stūra māju. Mums ar draugiem šķita, ka ar to būs par maz, tāpēc paņēmām arī izstādi par cilvēku lietām. Kad iznāca filma par Mēriju Grīnbergu, biju sajūsmā (kad kaut kur rāda, vienmēr skatos ar prieku). Pēcāk Mākslas muzejā bija arī izstāde, par Grosvaldiem. Aizgāju, ļoti patika un pat par to uzrakstīju. Tagad, kad iznākusi grāmata par viņiem, aizņēmos un izlasīju. Un tikai tad es apjautu to, ko biju palaidusi garām – tos leģendāros zābakus es redzēju tajā Stūra mājas izstādē. Cik atmiņa ir savāda, jo to nepiefiksēju ne filmā, ne izstādē, tikai pēc grāmatas izlasīšanas 🙂

Jāatzīst, ka sākumā mazliet nobijos no grāmatas biezuma, bet velti. Aizraujoša! Lasot šo darbu, ik pa laikam prātā atplaiksnīja izstādes fragmenti, kas piedeva darbam krietnu vizualizācijas devu. Liels plus arī izmantotajai valodai, jo tas radīja dzīvīguma sajūtu. Ņemot vērā, ka grāmatas valodā ievērota “tradīcija” rakstīt līdzīgi kā to darīja paši Grosvaldi savās vēstulēs un atmiņās, man būtu gribējies, lai visi paskaidrojumi un tulkojumi būtu zemsvītrā, nevis grāmatas beigās. Ka tādi vispār ir, es atklāju esot apmēram grāmatas vidū 😀 Esmu domājusi arī par vecvārdu un visādi citādu vārdu lietošanu un šai darbā tas ir tik ļoti vietā, jo labāk ļauj iejusties tā laikā noskaņā. Mazliet ir žēl, ka daži vārdi vairs netiek izmantoti, jo izklausās mīlīgi, piemēram, famīlijas, ievilkties jaunā mājoklī, ieģērbt formu utt. Visādi citādi patiešām aizraujoši, dzīvi un ar interesi lasāms darbs, kurš atklāj ļoti daudz.

Ja man vienā vārdā būtu jādefinē šis darbs, es teiktu “detalizācija”. Nopietni! Tik sīki un smalki izpētīt tā laika sabiedrību, vidi, paradumus, uzskatus utt. ir ļoti, ļoti laikietilpīgi. Manuprāt, šis ir viens no pēdējā laika vērtīgākajiem darbiem, ko es esmu lasījusi par mūsu vēsturi un cilvēkiem. Būtu interesanti vēl caur kādām dzimtām izzināt vēsturi un tā laika atmosfēru (ātrumā prātā nāk tikai Bendžamini un Morbergi :D). Lasot par kariem un pēckara posmu, mani nepameta jautājums – kāda ir sajūta būt tik varenas dzimtas atvasei? Vai ikdienu ietekmē apziņa, ka senči bijuši sabiedrībā ievērojami aristokrāti? Cik tas patiesībā varētu būt grūti – cilvēku vērtē pēc viņa saknēm vai pēc paša panākumiem?

Šur tur esmu lasījusi apgalvojumu, ka šis esot jālasa rudenī, jo sasaucoties ar neatkarības pasludināšanu un brīvo Latviju. Nepiekritīšu. Šim darbam nav gadalaika. Tas ir skaists visu laiku. Nu, ne visos notikumos, jo Grosvaldi tomēr ir darījuši ļoti daudz Latvijas vēsturē un dažādu notikumu virknē izkaisīti pa dažādām valstīm. Priekšplānā tomēr ir dzimtas vēsture ar visiem priekiem un bēdām. Šodienā būtu skaista tāda Marijas dienas svinēšana un īpašās baltās kleitas uzvilkšana (jā, man šis ir ļoti iesēdies prātā, jo gan grāmatā tas ir skaisti aprakstīts, gan izstādē tas bija vizualizēts tik ļoti taustāmi, ka gribējās atrasties tur).

Ja gribas izjust mazu kripatiņu aristokrātijas, vēsturiskos notikumus un izbaudīt senāku latviešu valodu, noteikti lasiet, skatiet filmu un meklējiet fotogrāfijas no izstādes. Tas viss ir viens liels un skaists veselums. Paldies, Kristīne Želve!

Rēgi

Elīnas Kokarevičas stāstu krājumu Rēgi es izlasīju jau pirms nedēļas… vai pat divām. Man laika līnija ir izplūdusi. Pēc izlasīšanas es uz to tikai skatījos. Ne tikai tāpēc, ka vāka noformējums ir bezgala skaists vai iekļautās ilustrācijas liek īpašāk aizdomāties, nē. Es skatījos uz grāmatu un domāju par stāstiem, kas tur paslēpušies. Tie bija… nu tie tiešām bija sajūtu stāsti. Kāds brīsniņš būs pagājis kopš tāda darba izlasīšanas, par kuru gribas visu ko teikt, jo ir sajusts līdz sirdsdziļumiem, bet… nenāk tie skaistie vārdi. Esmu sapauzēta.

Šajā stāstu krājumā ir deviņi stāsti un tie visi kaut kādā mērā stāsta par mums, iekšējo pasauli, par saskarsmi ar ārpasauli.

Interesanti (un man tas ļoti patika), ka stāstiem nav nosaukumu, tikai numerācija, izņemot divus darbus, kuriem dots nosaukums “Miglājs”. Tāpat ļoti uzkrītoši šķita, ka šajos stāstos darbojas tikai sievietes. Un šai sakarībā interesanti, ka sievietes vairāk ir tikai kā stāstītājas – nevis kā klasiskos stāstos, bet stāsta sevi un notikumus caur sevi, savām sajūtām. Un tas ir tas, kas mani sapauzēja. Dažas sajūtas šķita tik vājprātā pazīstamas, ka bija savādi redzēt tās ietērptas tik skaistā valodā, jo nu… būsim godīgi, dažas sajūtas negribas ietērpt vārdos. Lai gan no otras puses – nedefinējoties var klīst pa to muklāju mūžīgi…

Vērtējot visu stāstu krājumu, jāsaka, ka man tas patika, lai gan pāris stāsti man īsti negāja pie sirds (tas saistīts tikai ar mani, autore raksta brīnišķīgi arī par lietām, kuras man nepatīk :D). Visiem stāstiem ir ārkārtīgi skaistas ilustrācijas (autore Līva Pakalne-Fanelli) – ļoti trāpīgas un stāstu raksturojošas. Tiešām bauda skatīties 🙂 Ja runājam par konkrētiem stāstiem, tad mani ļoti, ļoti aizrāva Miglājs II – krājuma visatšķirīgākais stāsts un interesanta interpretācija par tēmu. Protams, priekšplānā atkal ir viņa, bet pilnīgi citādāk. Nevar par to daudz rakstīt, lai neatņemtu prieku citiem lasīt 🙂 Vēl noteikti varu izcelt stāstu III – manuprāt, šo stāstu var saprast visādi, bet es to uzķēru kā ģimenes drāmu. Un ja iet pavisam traki, var kļūt neredzams. Varbūt pat rēgs. Šī stāstu izcelšana nebūt nenozīmē, ka pārējie man nešķita labi vai kā. Nē. Šie mani īpaši aizķēra un kā jau sākumā rakstīju, viss krājums ir viens skaists ieskats (vai tas maz ir pareizs definējums?) ļoti plašajā sajūtu pasaulē.

Stāstos uzburtā atmosfēra ir tik dažāda, bet kaut kas vienojošs tajos ir. Dažas atmosfēras škiet pazīstamas, dažas ir pazīstamas, savukārt vēl citas – nereālas, tāda maz var pastāvēt? Tas šajos stāstos ir tas burvīgais, ka liek domāt par lasīto, jo reizumis nevar saprast, vai šis viss ir izdomāts, vai persona ir izdomāta un galu galā, vai mēs runājam par dzīviem cilvēkiem? Es šajos stāstos saredzēju (sajutu?) vairākas rēga formas. Esmu pilnīgi pārliecināta, ka lasot šo krājumu citā savas dzīves posmā, es to būtu izlasījusi krietni savādākām sajūtām. Un tā ir labi.

Ļoti piestāv rudenim. Lasiet.

*Grāmata lasīta sadarbībā ar organizāciju Valodu māja