Tumsa un partneri

Sigita Paruļska vārdu es jau biju aizmirsusi. Pirms gadiem lasīju citu viņa grāmatu – Trīs sekundes debesu – un jau tad sapratu, ka šis autors ir jāpatur prātā. Paturēju. Kad iznāca viņa Tumsa un partneri, man uzreiz bija skaidrs, ka tas ir viņš. Vienīgi… es nebiju gaidījusi tik skarbu darbu.

Lietuva, 1941.gads. Vincents ir fotogrāfs un reizēm brīvos brīžos staigā ar kameru apkārt. Ir taču karš! Vienā tādā gājienā viņu notur par spiegu. Lai glābtu sevi un tuvos, viņš piekrīt sadarboties ar SS virsnieku. Uzdevums gan ir ļoti nežēlīgs – iemūžināt ebreju slepkavošanu un no tā visa “jātaisa māksla”.

Jāatzīst, ka es šo darbu gribēju izlasīt ne tikai tāpēc, ka Paruļskis, bet arī tāpēc, ka uz vāka fotokamera (neprasiet, nekādas loģikas tam nav :D). Un jo tālāk lasīju, jo vairāk apjautu, ka kamerai šeit ir pavisam cita nozīme nekā es to biju iedomājusies. Vispār reti kad gadās tā, ka vāks ļoti daudz ko izstāsta par darbu. Šajā gadījumā – vēl precīzāk nav iespējams.

Šis ir ļoti, ļoti skarbs darbs. Tāda kā ielūkošanās vēsturei dziļi acīs (vismaz man līdz šim nebija sanācis lasīt tik precīzus slepkavību aprakstus un ļoti iespējams, ka es no tā biju vairījusies). Tas viss radīja tādu… nolemtības sajūtu. Īpaši mani aizķēra rindkopas par večukiem kravas mašīnā un tas mazais puisēns. Tas bija brīdis, kurā es nespēju aptvert kāpēc tādas zvērības bija vajadzīgas. Tā kā fotogrāfs ir fiktīvs, bet vēsturiskais fons nē, tad man ļoti palīdzēja Zandas Gūtmanes “pēcvārds”. Jāatzīst, ka es pirms tam nezināju par Kauņas ebreju iznīcināšanas akcijām un ar ko tās ir īpašas. Varu tikai piekrist – šī ir ārkārtīgi neērta tēma mākslā, bet par to ir jārunā.

Kolaboracionisms. Vincents to negribēja. Viņš gribēja būt neredzams, dzīvot ar savu mīļāko un fotografēt. Diemžēl fotogrāfija viņu iegāza. Es nezinu, ko es būtu darījusi viņa vietā, bet es reizēm aizdomājos par to – ko jūs darītu šādās situācijās? Būtu par sevi vai sadarbotos kaut kā vārdā? Briesmīgi. Vincents gribēja paglābt savu mīļoto, jo viņa bija ebrejiete, viņš gribēja dzīvot, ne noturēts par krievu un vispār – kāpēc tieši viņš? Visā darba laikā ļoti varēja just, kā Vincents mainās, kā viņš tikai tad pieslēdzas realitātei un kā to vispār iespējams “sagremot”?

Darbā ir izmantots ļoti daudz atsauču uz reliģiju, vēsturi, fotomākslu. Tas viss sapīts kopā ar metaforām (neskaitāmie mākslas darbi par tēmu “Judīte nocērt galvu … “, utt.), jutekliskuma ainām, baisām ainām, cilvēka psihisko stāvokli. Tas viss kopā rada atmosfēras miksli, kurā nav saprotams, kas ir īsts un kas ir izdomāts.

Lai arī šis viss var atbaidīt, lasiet! Es ļoti ceru, ka šādi darbi palīdz veicināt ētiskumu…

* Grāmata lasīta sadarbībā ar apgādu Jānis Roze

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s