Raganis: Elfu asinis, 3

Pirmo reizi es Andžeju Sapkovski un viņa radīto ragani Geraltu iepazinu 2016.gadā, kad tika izdota pirmā cikla ievadstāstu grāmata Pēdējā vēlēšanās. Nākamā grāmata bija jāgaida diezgan ilgi – ja nemaldos, galvenokārt tāpēc, ka citi ar viņu iepazīties nevēlējās. Pirms pāris gadiem iznāca cikla otrā grāmata. Tad man jau bija diezgan kārtīgs āķis lūpā, bet… nekas nesekoja. Sabēdājos. Līdz tam vienam salīdzinoši nesenajam vakaram, kad nejauši TW ieraudzīju trešās grāmatas Elfu asinis reklāmu. Pirms es sāku to lasīt, man bija doma pārlasīt cikla ievadstāstu grāmatas. Pēc tam padomāju, ka būs jau labi – biju noskatījusies arī Netflix veidoto seriālu (to neiztirzāsim). Tā nu paļāvos uz savu atmiņu un vienkārši ķeros pie cikla pirmās grāmatas. Jā, cikls ir sācies! 🙂

Kad esam ievadīti stāstā, patiesībā tikai tagad viss sākas. Šobrīd ir iluzors miers. Kāpēc iluzors? Tāpēc, ka patiesībā briest karš, visi meklē Ciri, Geraltu un dažas burves. Ā, arī bards Ugunspuķe dažiem šķiet diezgan kārdinošs izziņas kumosiņš. Nav skaidrības kurš kura labā strādā un kam var uzticēties. Un tad vēl tie kareivīgie elfi!

Godīgi sakot, es īsti nezinu, ko rakstīt. Man tā reizēm gadās – tik ļoti patīk un tik liela sajūsma, ka nespēju neko pateikt 🙂 Sapkovska radītā pasaule ir ļoti liela, bet viegli saprotama, jo viņš visu skaisti apraksta. Valoda ir viegla, caur to ātri var sazīmēt notikumu atmosfēru, iztēloties pasauli, varoņus (ok, šeit mazliet iejaucies Netflix, jo tagad redzu tās sejas). Patīkami, ka tās pasaules politika nav nogurdinoša, sausa un ka šīs epizodes mijas ar varoņu iekšējo pasauli, kas stāstu padara dziļāku.

Ņemot vērā, ka šī ir pirmā (īstā) grāmata, jāsaka, ka šis bija diezgan mierīgs iesākums. Iezīmējas ļoti daudzu notikumu sākumi, kuriem pilnīgi noteikti tālāk būs turpinājumi. Ja stāstos pasauli ieskicēja, tad šeit vairāk var iepazīt dažādo tautu/kultūru/utt. mijiedarbību un mēģināt saprast, kas ar ko draudzējas. Es bija mazliet pārsteigta, ka tādu lielu cīņu ar/bez nešķīsteņiem īsti nebija, jo centrā ir viņi trīs – Ciri, Geralts un burve. Īstenībā, šajā daļā bija diezgan interesanti vērot katra galvenā varoņa raksturus – kādos brīžos tie mainās, kādos mirkļos atklājas paslēpti vājumi. Tāpat sīkumos var iepazīt ragaņu kaujas mākslas, īpašās zinības un… raizes (lasot šīs ainas, prātā vizualizējās videospēle :D). Kas ir tas lāsts, pareģojums vai kā nu kurš to sauc? Vai tiešām Ciri būs atslēga un kas vada viņas prātu nemaņā? Šie ir tikai pāris no jautājumiem, kas man radās lasot šo daļu. Katrā ziņā, ar nepacietību gaidu turpinājumu, jo tur briest kaut kas liels! Jau tagad ir skaidrs, ka tad, kad visa sāga būs iztulkota, darbs būs jāpārlasa vienā pūtienā, jo sākotnēji es nebiju sapratusi to “lēkāšanu laikā”. Tagad lēnām lietas un notikumi kārtojas pa vietām, bet vienalga ir šis tas, ko es vēl nespēju salikt kopā. Varbūt atbildes jāmeklē turpinājumos?

* Grāmata lasīta sadarbībā ar apgādu Zvaigzne ABC

Tumsa un partneri

Sigita Paruļska vārdu es jau biju aizmirsusi. Pirms gadiem lasīju citu viņa grāmatu – Trīs sekundes debesu – un jau tad sapratu, ka šis autors ir jāpatur prātā. Paturēju. Kad iznāca viņa Tumsa un partneri, man uzreiz bija skaidrs, ka tas ir viņš. Vienīgi… es nebiju gaidījusi tik skarbu darbu.

Lietuva, 1941.gads. Vincents ir fotogrāfs un reizēm brīvos brīžos staigā ar kameru apkārt. Ir taču karš! Vienā tādā gājienā viņu notur par spiegu. Lai glābtu sevi un tuvos, viņš piekrīt sadarboties ar SS virsnieku. Uzdevums gan ir ļoti nežēlīgs – iemūžināt ebreju slepkavošanu un no tā visa “jātaisa māksla”.

Jāatzīst, ka es šo darbu gribēju izlasīt ne tikai tāpēc, ka Paruļskis, bet arī tāpēc, ka uz vāka fotokamera (neprasiet, nekādas loģikas tam nav :D). Un jo tālāk lasīju, jo vairāk apjautu, ka kamerai šeit ir pavisam cita nozīme nekā es to biju iedomājusies. Vispār reti kad gadās tā, ka vāks ļoti daudz ko izstāsta par darbu. Šajā gadījumā – vēl precīzāk nav iespējams.

Šis ir ļoti, ļoti skarbs darbs. Tāda kā ielūkošanās vēsturei dziļi acīs (vismaz man līdz šim nebija sanācis lasīt tik precīzus slepkavību aprakstus un ļoti iespējams, ka es no tā biju vairījusies). Tas viss radīja tādu… nolemtības sajūtu. Īpaši mani aizķēra rindkopas par večukiem kravas mašīnā un tas mazais puisēns. Tas bija brīdis, kurā es nespēju aptvert kāpēc tādas zvērības bija vajadzīgas. Tā kā fotogrāfs ir fiktīvs, bet vēsturiskais fons nē, tad man ļoti palīdzēja Zandas Gūtmanes “pēcvārds”. Jāatzīst, ka es pirms tam nezināju par Kauņas ebreju iznīcināšanas akcijām un ar ko tās ir īpašas. Varu tikai piekrist – šī ir ārkārtīgi neērta tēma mākslā, bet par to ir jārunā.

Kolaboracionisms. Vincents to negribēja. Viņš gribēja būt neredzams, dzīvot ar savu mīļāko un fotografēt. Diemžēl fotogrāfija viņu iegāza. Es nezinu, ko es būtu darījusi viņa vietā, bet es reizēm aizdomājos par to – ko jūs darītu šādās situācijās? Būtu par sevi vai sadarbotos kaut kā vārdā? Briesmīgi. Vincents gribēja paglābt savu mīļoto, jo viņa bija ebrejiete, viņš gribēja dzīvot, ne noturēts par krievu un vispār – kāpēc tieši viņš? Visā darba laikā ļoti varēja just, kā Vincents mainās, kā viņš tikai tad pieslēdzas realitātei un kā to vispār iespējams “sagremot”?

Darbā ir izmantots ļoti daudz atsauču uz reliģiju, vēsturi, fotomākslu. Tas viss sapīts kopā ar metaforām (neskaitāmie mākslas darbi par tēmu “Judīte nocērt galvu … “, utt.), jutekliskuma ainām, baisām ainām, cilvēka psihisko stāvokli. Tas viss kopā rada atmosfēras miksli, kurā nav saprotams, kas ir īsts un kas ir izdomāts.

Lai arī šis viss var atbaidīt, lasiet! Es ļoti ceru, ka šādi darbi palīdz veicināt ētiskumu…

* Grāmata lasīta sadarbībā ar apgādu Jānis Roze