Stikla upe

Ja jūs gramatnīcās redziet Tommi Kinnunena darbus, nešaubieties – tie ir pirkšanas vērti. Es nezinu, kā viņš to dara, bet dara. Ja pirmā darba lasīšanas laikā man šķita, ka es esmu māja un tās iemītnieki, tad šeit es spēju personificēties ar katru galveno varoni un teorētiski saprast katra rīcības motīvus (par pareizību šeit nav runas). Viņa Stikla upe arī bija vesels piedzīvojums – ne tikai laikā un telpā, bet arī iekšā, prātā. Pēc ilgiem laikiem, es atkal lasīju darbu, kuru man negribējās nolikt malā.

Viņi ir trīs un katrs no viņiem ir ļoti atšķirīgs. Darbība noris 20.gs.40.-50.gados. Tīneļu ģimenes bērni uzauguši ciematiņā, kur praktiski visi strādā stikla fabrikā. Tas ir vienīgais, ko viņi šai pasaulē pazīst. Jusi ir garīgi atpalicis, līdz ar to redz pasauli savādāk nekā pārējie; Helmija ir māte, kura grib daudz, bet priekš “daudz” nav spēka, savukārt Railija – cīnās par savu vietu ciemā, jo klīst ļoti nelāgas baumas par viņu… Un tam visam pāri laikā iestigušais ciemats, kurš pats par sevi nemainīsies, jo… lietam ir sava kārtība un to mainīt nav brīv’.

Tas droši vien ir kaut kāds mans īpašais sterotips, bet man vienmēr liekas, ka autori, kuru pirmās grāmatas ir veiksmīgas, savas nākamās raksta līdzīgā tematikā, stilā utt.. Balstoties uz šo, kaut ko tādu es gaidīju arī no Kinnunena. Ziniet, nē. Man šķiet, ka tā ir lieliska māksla katru darbu radīt pilnīgi citādāku laikā, telpā, valodā.

Ja iepriekšējo lasot, man šķita, ka es esmu māja un man tur jādzīvo, tad šeit es varēju iemiesoties visos Tīneļu bērnos. Jā, darbs ir sadalīts trīs daļās un katru daļu stāsta kāds no viņiem. Man bija jādomā par Jusi. Kāda būtu viņa dzīves kvalitāte, ja viņš dzīvotu mūsdienās, nevis pēckara ciematiņā, kurā nekā vairāk par stikla fabriku nav. Vai mūsdienu metodes varētu viņu aizsargāt no asiņainajām pelēm? Un tas viņa pasaules redzējums – tik detalizēts, niansēts un krāsu pilns. Ja viņš būtu varējis būt meistars… Kas par mākslas darbiem taptu! Un Helmija… Es nespētu dzīvot viņas dzīvi. Man, protams, grūti iedomāties to laiku apstākļus un visu pārējo, bet es tā nevarētu. It kā saprotu situāciju, bet… nē. Savukārt Railija…nu, viņa centās. Man šķita, ka viņa beigās vienkārši samierinājās. Un ja varētu, darītu vēlreiz tāpat.

Visā šai stāstā man patika tas, ka tā bija minipuzle un ceļojums laikā. Tur bija ne tikai tagadne, bet arī pagātne. Man patika, ka katrs varonis turpināja stāstu un deva savu artavu, lai izstāstītu kādu pagātnes lietu, tādējādi atšķetinot tagadnes mīklas. Tāpat man šķiet izcili, kā caur varoņu gaitām ciemats tiek sadalīts “tad” un “tagad”. Tas ir kā censties noturēt veco, jo jaunajam nav vietas un kurš tad grib pārmaiņas un ja ir “jā”, tad nozīmē, ka arī aristokrātija ir mirusi un… Tad nāk Notikums un notiek vesela laikmetu maiņa. It kā nekas nav mainījies, bet pilnīgi viss ir citāds. Notikums kā robežšķirtne. Es negribu šo visu salīdzināt ar stiklu un lietot visādas stikla metaforas, jo autors pats to lieliski dara, bet… varbūt, ka tā arī ir, ka mums šķiet – stikls ir izturīgs. Īstenībā tā nav, jo atliek tikai piesist pareizajā vietā, lai tas sašķīstu. Tā notiek arī ar ciematu, tā notiek ar galvenajiem varoņiem.

Kinnunens nudien ir lielisks autors. Neraksta pārpasaulīgi, neapvārdo, neko tādu, bet visu laiku aizķer mani domās, sajūtās. Un gribas lasīt vēl 🙂

*Grāmata lasīta sadarbībā ar apgādu Zvaigzne ABC

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s