Tūkstoš Deviņsimt

Es priecājos par katru jauno Alesandro Bariko tulkojumu 🙂 Protams, ka arī par šo, Tūkstoš Deviņsimt (1994). Kamēr šo gaidīju iznākam (paldies Dacei Meierei par tulkošanu!), tikmēr domāju, ko Bariko būs sagatavojis šoreiz. Un viņš nebeidz mani pārsteigt. Katrs, patiešām katrs darbs, ko man ir gadījies lasīt no viņa daiļrades ir bijis citādāks. Arī šis. Šis mani pat nedaudz pārsteidza un es gribēju, lai tā būtu bijusi īstenība, jo tas viss bija tik skaisti un skaistuma (ne ārēja) mums šodienā vajag daudz.

Tātad, gados starp abiem pasaules kariem bija tvaikonis Virginian un tas kursēja starp Eiropu un Ameriku. Par šo tvaikoni runāja daudzi un daudzi kuģoja tikai tāpēc, lai dzirdētu viņu, izcilo piānistu, kurš nekad nav nokāpis no klāja. Nekad. Runā, ka šis ir pilnīgi traks stāsts.

Šis ir “dzīvs” stāsts, tikai brīnos, ka nebiju neko dzirdējusi. Sākot kaut ko dziļāk skatīties par šo, patīkami pārsteidzos. Pirmkārt – šis darbs ir patiešām rakstīts kā luga. Tā debitēja 1994. gadā Asti teātra festivālā. Četrus gadus vēlāk no šī monologa tapa filma The legend of 1900 (kuru es noteikti gribu noskatīties). Un pāris gadus atpakaļ šis monologs ir izspēlēts tepat, Latvijā – Mihaila Čehova Rīgas krievu teātrī un Spīķeru koncertzālē.

Ja pavisam godīgi, tad Bariko man ir no grūti aprakstāmo autoru saraksta. Un jo īsāk uzrakstījis, jo grūtāk man aprakstīt domas un radītās sajūtas. Es to skaidroju ar viņa maģisko spēju izteikt vārdus kaut kā… citādāk. Šis man šķita muzikāls teksts. Lai arī nemaz tik ļoti viņš neraksta par pašu mūziku, bet vairāk kā atmiņu stāstījums monologā par piānistu, tekstu caurauž muzikālas sajūtas. Pats stāstītājs ir trompetists. Šo visspilgtāk sajutu divās ainās – vietā, kurā jūra trako vētrā, bet šie abi zvalstās kopā ar klavierēm pa visu zāli un spēlē un otra – kur abi saspēlējas un viens otram pieskaņojas. Tās bija tiešām ļoti spēcīgas ainas. Un vēl pašās beigās viena, bet to es te neatklāšu, citādi nebūs interesanti.

Vēl šajā stāstā mani fascinē fakts, ka piānists nekad nebija nokāpis no klāja, ka viņš ir jūras bērns cauri un cauri. Un tomēr par viņu zināja/runāja/stāstīja daudzi un ļoti daudzi no viņiem devās ceļojumā, lai dzirdētu viņu. Viņš bija slavenāks par zemes muzikantiem! Vai muzikāli neskolots bērns spēlē labāk, jo spēlē pēc izjūtām? Vai spēlējot klavieres ir iespējams neko nezināt par mūzikas likumiem? Es nespēlēju, bet pieņemu, ka kaut kādiem priekšnoteikumiem ir jābūt. Lai nu kā, lasiet paši un ceru, ka arī jūs sajutīsiet šo trako, pilnīgi neticamo stāstu un izbaudīsiet tā skaistumu!

*Grāmata lasīta sadarbībā ar apgādu Zvaigzne ABC