Mākslas grāmatu sērija “Mākslas pamati” – galamērķa māksla un pašportreti

“Mākslas pamati” man ir kļuvusi par mīļu sēriju. Tā neliek justies man muļķīgi, ka no mākslas nekā nesaprotu. Tā vairāk aicina uz izziņu, mēģinājumiem saprast, kā māksliniekam varēja ienākt prātā veidot vienu vai otru mākslas darbu un galu galā – atver durvis uz bezgala plašo mākslas pasauli, kurā tā iedalās tik daudzos neiespējamos veidos, ka spēj tikai brīnīties. Šo sēriju papildinājušas divas jaunas grāmatas – jau pazīstamās Eimijas Dempsijas Galamērķa māksla un Natalī Radas Pašportreti. Savukārt pētot, cik daudz grāmatu vispār ir šajā sērijā, tad es saskaitīju, ka latviski būtu gaidāmas vēl piecas. Nu, cerēsim!

Laikā, kad nevar ceļot, var ceļot ar grāmatu. Un kāpēc gan vienmēr būtu jāceļo ar romānu, ja to var darīt arī mākslas grāmatā? Godīgi sakot, tematiski mani šī grāmata pārsteidza, jo nekad par šiem mākslas darbiem nebiju domājusi šādi, atsevišķā žanrā. Kāpēc gan ne? Šeit pilnīgi noteikti nav visi šāda veida – zemes mākslas – darbi, bet autore centusies iekļaut visus lielākos, populārākos un tādus, kuru dēļ ir vērts speciāli braukt un skatīt savām acīm. Un vēl pacentusies tos sagrupēt hronoloģiskā tapšanas secībā. Un patiešām – pirmie mākslas darbi ir privāti un slepeni veidoti, vēlākos jau palīdz vietējie un ir plašāki un vēl vēlākos – tie aizņem milzu platības un daļā ir arī speciāli pasūtīti mākslinieku darbi. Daudzi atrodas vietās, kuru atrašana pati par sevi pārvēršas par piedzīvojumu. Autore šo ir mēģinājusi atvieglot dodot norādes, bet pirms došanās ceļa vienalga jāpārbauda to pareizība. Runājot par pašiem mākslas darbiem… Ir tādi, kurus es reiz gribētu apskatīt – apraksts un redzamie attēli iedvesa nedaudz sireālas sajūtas. Tad bija tādi, kurus es nespēju saprast, bet visiem viss nav jāsaprot 😀

Kopumā grāmatā ir ieskats par 61 mākslas vietu, kas var kalpot par ceļojuma galapunktu vai pieturvietu. Liela daļa ir tādi, kuru apskatei nepieciešams daudz stundu, lai vēlāk negribētos neko. Runājot par to atrašanās vietu, es personīgi nedzītos uz tuksnesi apskatīt milzu akmeņus, kas izvietoti ar 4 km atstarpi, bet tepat uz tuvumā esošajiem mākslas parkiem gan es kādreiz gribētu aizbraukt, piemēram, uz Francijas Ideālo pili, Skotijas Mazo Spartu, Anglijas Tauta akmeņlauztuvi, protams – Lietuvas Eiropas parku un vēl uz dažām vietām.

Arī šī grāmata mani tematiski nedaudz pārsteidza. Mūsdienu pasaulē pašportrets šķiet jau tik ieraksta prakse sociālo tīklu dēļ, ka pat neiedomājos, ka savelkot kopā dažādu laikmetu pašportretus, varētu sanākt tik interesanta aina. Jā, šis darbs paver plašāk prātu. Ja sākotnēji pašportrets vairāk kalpoja kā sevis pieteikšana kā cienījamam māksliniekam (un ja vēl sieviete!), tad 20.gs.60.- 80./90.gadiem pašportrets vairāk izpaužas kā identitātes meklējumi, dzimumu vienlīdzība un veids, kā paust savu politisko un visādi citādo nostāju. Ja agrāk mākslinieks/-ce savu seju iegleznoja spoguļu, trauku un citos atspīdumos, tad laikam ritot uzdrošinājās gleznot sevi pilnībā, priekšplānā. Un vēl vairāk laikam ritot, mākslinieki sevi atdarināja sirreālistu simbolos, dažādos priekšmetos un fotogrāfijās. Jāatzīst, ka dažus mūsdienu izteiksmes līdzekļus es galīgi nespēju uztvert kā mākslu, piemēram, Raiena Gandera pasportretus – instalācija ar stikla paletēm, uz kurām spiestas krāsas gleznošanai. Tas ir pašportrets. Visi gleznojumi iznīcināti vai ieslēgti tumšā kaktā. Es šīs darbošanās pēdas nespēju uztvert par pašportretu.

Bet! Vai pašportreta jēdziens ir kaut kur stingri nodefinēts? Te paveras vesela filosofēšanas vērta tēma, jo kurš gan teicis, ka pašportretam jābūt precīzam cilvēka atveidojumam? Ar to taču var paust arī savas sajūtas, emocijas un domas. Kāpēc nevarētu paust citādākas identitātes utt? Tas, ka es to nesaprotu, nenozīmē, ka nevarētu darīt 😀 Šī žanra attīstība ir aplūkota septiņu gadsimtu garumā – no renesanses līdz mūsdienām. Diezgan transformējusies! Pašportretus var atrast dažādos formātos – gleznās, zīmējumos, tēlniecībā, instlācijās, gravīrā, fotogrāfijā, kino utt. Jā, vērtīga grāmata 🙂

*Grāmatas lasītas sadarbībā ar apgādu Jānis Roze

Tūkstoš Deviņsimt

Es priecājos par katru jauno Alesandro Bariko tulkojumu 🙂 Protams, ka arī par šo, Tūkstoš Deviņsimt (1994). Kamēr šo gaidīju iznākam (paldies Dacei Meierei par tulkošanu!), tikmēr domāju, ko Bariko būs sagatavojis šoreiz. Un viņš nebeidz mani pārsteigt. Katrs, patiešām katrs darbs, ko man ir gadījies lasīt no viņa daiļrades ir bijis citādāks. Arī šis. Šis mani pat nedaudz pārsteidza un es gribēju, lai tā būtu bijusi īstenība, jo tas viss bija tik skaisti un skaistuma (ne ārēja) mums šodienā vajag daudz.

Tātad, gados starp abiem pasaules kariem bija tvaikonis Virginian un tas kursēja starp Eiropu un Ameriku. Par šo tvaikoni runāja daudzi un daudzi kuģoja tikai tāpēc, lai dzirdētu viņu, izcilo piānistu, kurš nekad nav nokāpis no klāja. Nekad. Runā, ka šis ir pilnīgi traks stāsts.

Šis ir “dzīvs” stāsts, tikai brīnos, ka nebiju neko dzirdējusi. Sākot kaut ko dziļāk skatīties par šo, patīkami pārsteidzos. Pirmkārt – šis darbs ir patiešām rakstīts kā luga. Tā debitēja 1994. gadā Asti teātra festivālā. Četrus gadus vēlāk no šī monologa tapa filma The legend of 1900 (kuru es noteikti gribu noskatīties). Un pāris gadus atpakaļ šis monologs ir izspēlēts tepat, Latvijā – Mihaila Čehova Rīgas krievu teātrī un Spīķeru koncertzālē.

Ja pavisam godīgi, tad Bariko man ir no grūti aprakstāmo autoru saraksta. Un jo īsāk uzrakstījis, jo grūtāk man aprakstīt domas un radītās sajūtas. Es to skaidroju ar viņa maģisko spēju izteikt vārdus kaut kā… citādāk. Šis man šķita muzikāls teksts. Lai arī nemaz tik ļoti viņš neraksta par pašu mūziku, bet vairāk kā atmiņu stāstījums monologā par piānistu, tekstu caurauž muzikālas sajūtas. Pats stāstītājs ir trompetists. Šo visspilgtāk sajutu divās ainās – vietā, kurā jūra trako vētrā, bet šie abi zvalstās kopā ar klavierēm pa visu zāli un spēlē un otra – kur abi saspēlējas un viens otram pieskaņojas. Tās bija tiešām ļoti spēcīgas ainas. Un vēl pašās beigās viena, bet to es te neatklāšu, citādi nebūs interesanti.

Vēl šajā stāstā mani fascinē fakts, ka piānists nekad nebija nokāpis no klāja, ka viņš ir jūras bērns cauri un cauri. Un tomēr par viņu zināja/runāja/stāstīja daudzi un ļoti daudzi no viņiem devās ceļojumā, lai dzirdētu viņu. Viņš bija slavenāks par zemes muzikantiem! Vai muzikāli neskolots bērns spēlē labāk, jo spēlē pēc izjūtām? Vai spēlējot klavieres ir iespējams neko nezināt par mūzikas likumiem? Es nespēlēju, bet pieņemu, ka kaut kādiem priekšnoteikumiem ir jābūt. Lai nu kā, lasiet paši un ceru, ka arī jūs sajutīsiet šo trako, pilnīgi neticamo stāstu un izbaudīsiet tā skaistumu!

*Grāmata lasīta sadarbībā ar apgādu Zvaigzne ABC