Savēlija dienas

Man nav kaķa. Ik pa laikam par to padomāju, bet joprojām nav. Līdz ar to neesmu arī aizrāvusies ar dzīvnieku grāmatu lasīšanu (lai gan man ļoti patīk dzīvnieciņi). Esot ciemos (kad vēl drīkstēja), man patika pabužināties un parunāties 🙂 Domāju – kāpēc gan lasīt grāmatu par kaķiem, kuri runā utt. Nu.. Jāatzīst, ka mani pieveica ziņkāre. Varbūt labi, ka tā, jo šī – Grigorija Služiteļa debijas romāns Savēlija dienas – bija pilnīgi citādāka par iedomāto grāmatu un šeit kaķi nerunāja (nu, kā dzīvnieku filmās :D)

Kaķis Savēlijs ir īpašs kaķis. Viņš dzīvo Maskavas piepilsētā banānu kastē Chiquita kopā ar mammu un savām māsām. Līdz kādu dienu… viņš tiek šķirts no ģimenes un paņemts cilvēku aprūpē. Ar šo brīdi Savēlija piedzīvojums var sākties! Un to viņam bija ļoti daudz.

Ir daudz un dažādu veidu, kā lasītājiem izstāsīt pilsētvides stāstu. Šīs piepilsētas dzīvi stāsta kaķis un viņam tas izdodas neparasti labi! Ja es šo vietu pazītu personīgi, būtu krietni vieglāk, bet Savēlijs stāsta par ceļiem kādus iet, par ēkām un to vēsturi, par cilvēkiem, kas tur reiz ir mituši. Protams, viņš stāsta arī nelielus fragmentus no savu saimnieku dzīvesstāstiem. Tas viss kopā savijas ļoti dzīvīgā murskulī. Kādā brīdī bija jādomā, kāpēc viņš izlēma bēgt, ja viņam bija garantēta laba, pārtikusi dzīve? Jo – laikam arī kaķi var just alkas pēc piedzīvojumiem, tāpat kā cilvēki. Man gan vairāk radās sajūta, ka viņš meklēja kaut ko savā dzīvē, vēl nenodefinētu. Vispār, autoram ir ļoti interesanta pieeja saistībā ar kaķiem. Tāda kā apgrieztā psiholoģija no sērijas “ja kaķi būtu cilvēki”. Nezinu, varbūt man tā šķita, jo paši jau vien tiem zvēriņiem piedēvējam šādas īpašības vai arī tas ir gana loģiski, lai arī kaķi (un citi) spētu uz pasauli lūkoties šādi.

Lai cik banāli tas nešķistu, arī šo stāstu caurvij mīlestība. Dažāda. Pāri cilvēku mīlas likteņiem aizvijās Savēlija un Viņas īpašā mīla, kas pilnīgi noteikti bija… gaiša. Tā bija dziļa, kādu abi bija meklējuši un nejauši atraduši. Tiešām bija patīkami lasīt par viņu saskaņu apmetoties uz dzīvi parkā, baudot vasaru pie ezera, ar koncertiem, kinoseansiem un visu to burvību, kas piemīt vasarai. Platoniska. Ja es līdz tam vienkārši lasīju un pāris vietās man bija skumji un nespēja saprast, kā var būt tāda cietsirdība pasaulē, tad beigās… Nu daudz netrūka, lai nobirtu asara. Kaķi ir tik cilvēcīgi!

Varbūt izlasot šo darbu, daļa uz saviem mīluļiem tagad skatīsies citādāk 🙂

*Grāmata lasīta sadarbībā ar apgādu Jānis Roze