Savēlija dienas

Man nav kaķa. Ik pa laikam par to padomāju, bet joprojām nav. Līdz ar to neesmu arī aizrāvusies ar dzīvnieku grāmatu lasīšanu (lai gan man ļoti patīk dzīvnieciņi). Esot ciemos (kad vēl drīkstēja), man patika pabužināties un parunāties 🙂 Domāju – kāpēc gan lasīt grāmatu par kaķiem, kuri runā utt. Nu.. Jāatzīst, ka mani pieveica ziņkāre. Varbūt labi, ka tā, jo šī – Grigorija Služiteļa debijas romāns Savēlija dienas – bija pilnīgi citādāka par iedomāto grāmatu un šeit kaķi nerunāja (nu, kā dzīvnieku filmās :D)

Kaķis Savēlijs ir īpašs kaķis. Viņš dzīvo Maskavas piepilsētā banānu kastē Chiquita kopā ar mammu un savām māsām. Līdz kādu dienu… viņš tiek šķirts no ģimenes un paņemts cilvēku aprūpē. Ar šo brīdi Savēlija piedzīvojums var sākties! Un to viņam bija ļoti daudz.

Ir daudz un dažādu veidu, kā lasītājiem izstāsīt pilsētvides stāstu. Šīs piepilsētas dzīvi stāsta kaķis un viņam tas izdodas neparasti labi! Ja es šo vietu pazītu personīgi, būtu krietni vieglāk, bet Savēlijs stāsta par ceļiem kādus iet, par ēkām un to vēsturi, par cilvēkiem, kas tur reiz ir mituši. Protams, viņš stāsta arī nelielus fragmentus no savu saimnieku dzīvesstāstiem. Tas viss kopā savijas ļoti dzīvīgā murskulī. Kādā brīdī bija jādomā, kāpēc viņš izlēma bēgt, ja viņam bija garantēta laba, pārtikusi dzīve? Jo – laikam arī kaķi var just alkas pēc piedzīvojumiem, tāpat kā cilvēki. Man gan vairāk radās sajūta, ka viņš meklēja kaut ko savā dzīvē, vēl nenodefinētu. Vispār, autoram ir ļoti interesanta pieeja saistībā ar kaķiem. Tāda kā apgrieztā psiholoģija no sērijas “ja kaķi būtu cilvēki”. Nezinu, varbūt man tā šķita, jo paši jau vien tiem zvēriņiem piedēvējam šādas īpašības vai arī tas ir gana loģiski, lai arī kaķi (un citi) spētu uz pasauli lūkoties šādi.

Lai cik banāli tas nešķistu, arī šo stāstu caurvij mīlestība. Dažāda. Pāri cilvēku mīlas likteņiem aizvijās Savēlija un Viņas īpašā mīla, kas pilnīgi noteikti bija… gaiša. Tā bija dziļa, kādu abi bija meklējuši un nejauši atraduši. Tiešām bija patīkami lasīt par viņu saskaņu apmetoties uz dzīvi parkā, baudot vasaru pie ezera, ar koncertiem, kinoseansiem un visu to burvību, kas piemīt vasarai. Platoniska. Ja es līdz tam vienkārši lasīju un pāris vietās man bija skumji un nespēja saprast, kā var būt tāda cietsirdība pasaulē, tad beigās… Nu daudz netrūka, lai nobirtu asara. Kaķi ir tik cilvēcīgi!

Varbūt izlasot šo darbu, daļa uz saviem mīluļiem tagad skatīsies citādāk 🙂

*Grāmata lasīta sadarbībā ar apgādu Jānis Roze

Bumbulītis

Dace Vīgante nebeidz pārsteigt. Ne tikai ar faktu, ka jauns stāstu krājums, bet arī ar to, ka krājumam kārtējo reizi ir ļoti skaists vāks. Šis ir tik ļoti elegants! Protams, ka es runāju par pēdējo, pirms kāda laiciņa iznākušo Bumbulītis (2020). P.S. Skaists ir ne tikai vāks, bet arī saturs.

Lai arī katrs stāsts ir par ko citu, tajos var atrast kopīgas lietas. Dažos noakcentējas dzīve ar alkoholiķi, atsalums kādu laiku pēc precībām, pagātnes smaržas, atmiņas. Jā, visos stāstos centrālais tēls ir sieviete. Sākotnēji gribēju lasīt pa vienam stāstam dienā, bet tie bija tik garšīgi, ka izlasījās vienā mirklī. Stāstu burvīgums nemainās arī tos pārlasot, gluži otrādi – var atrast šādas tādas jaunas nianses, jaunas sajūtas. Ir stāsti, kuros teikumi savirknēti ļoti skaisti, savdabīgiem vārdiem un ir tādi stāsti, kuros teikumi virknējas ikdienišķi un tieši tas uzbur zināmas ikdienas ainas, kuras piedzīvotas vai kaut kur redzētas/lasītas. Domāju, ka neatkārtošos – valodā novērojumi tiek izklāstīti precīzi, smalki. Un tas man šajos stāstos tik ļoti patīk. Valodas filigrānums.

Krājumā ir 13 stāsti un tie visi ir lieliski. Daži aizķērās īpašāk, pat nezinu kāpēc. Man jau krājuma pirmais stāsts Pirmais stāsts šķita aizraujošs. Par to, kā top stāsti. Precīzāk, kā tas top konkrētajai varonei literārā pulciņa ietvaros. Cik tas var būt zemapziņu satraucoši, sevi atklājoši un tā tālāk. Kā stāsta varoņos un notikumos neapzināti iekapsulējas paša rakstītāja piedzīvotais. Stāsts ar tādu pašu nosaukumu kā krājumam manī raisīja atmiņas par kopmītņu laikiem. Ne tās labākās. Šo to es atpazinu, bet ne īsti par to ir stāsts. Es to vairāk uztvēru, kā stāstu par draudzību un tās noturīgumu. Var jau būt, ka kādam tur aizsākas viss labais, bet man ir sajūta, ka viss tur piedzīvotais jāatstāj. Tā ir tik plūstoša un mainīga vide, ka vienkārši nespēju tur iedomāties neko patstāvīgu. Tāpēc visi vēlākie pūliņi manā skatā ir tikai draudzības imitācija, ko es saskatīju arī šajā stāstā. Savukārt stāsts Augšāmcelšanās savā ziņā raksturo mūsdienas. Kā līdz tam esam nonākuši? Mēs esam iestiguši sevī. Galvenajai varonei ir ārkārtīgi bail lidot. Tā milzīgā baiļu aura no lidošanas spiedās ārpus aprakstītajām lappusēm. Ko tik nedarām, lai kaut kā pārvarētu bailes! Ja vien mēs novērtētu līdzcilvēkus un vienkārši runātos. Pat ja tie ir sveši. Vienkārši patrāpījušies blakus. Es zinu, tas ir grūti, esmu turpat – iestigusi. Ļoti aizķēra arī Īssavienojums. Īsāk nerakstīšu, vienkārši dikti bēdīgs un dramatisks stāsts. Un tā notiek arī realitātē…

..vēstuļu spēks ir tajā apstāklī, ka tās, lai cik garas būdamas, tiek izlasītas līdz galam un vēl pārlasītas, dzīvē sarunas bieži pārtrūkst pusvārdā vai pajūk nekonkrētībā, īpaši, kad atšķaidītas ar šņabi. /88.lpp., no stāsta Princese/

Es reizēm mēdzu pārlasīt pašas rakstītās atsauksmes darbiem ar turpinājumiem vai autoru ietvaros. Nu, lūk. Es palasīju, ko biju rakstījusi pie iepriekšējā krājuma. Minu, ka “ceru uz romānu”. Es mainu domas. Negribu romānu (bet ja uzrakstīs, lasīšu :D). Man šķiet, ka rakstīt stāstus ir krietni grūtāk nekā romānus. Sajūta, ka tur jābūt tiešākiem, koncentrētākiem, prast iepūst dzīvību visam, kas tur nonāk. Vīgantei tas sanāk burvīgi! 🙂

*Grāmata lasīta sadarbībā ar apgādu Zvaigzne ABC