Grāmatstatistika 2020

Cik savāds gads! Gan lasīšanas, gan citādā ziņā. Apskatot, ko tad gada garumā esmu sadarījusi grāmatniecībā, jāsaka, ka esmu pārsteigta. Šogad esmu sevī atklājusi šādas tādas papildintereses, tāpēc lasīšana nav bijusi topā (virsroku ņēma arī fakts, ka mani lielākoties apkārtējie saista tikai ar grāmatām un no tā es esmu nogurusi :D). Tāpat visu gadu esmu cīnījusies ar izdegšanu un sevis motivēšanu – šīs lietas arī ir traucējušas pilnvērtīgi pieslieties lasīšanai. Un tad vēl tā pandēmija… Lai nu kā, gada nogalē esmu krietni daudz lasījusi. Piemēram, ja otrajā pusgadā es mēnesī izlasīju apmēram 3 grāmatas, tad decembrī vien man ir 7 un viena no tām ir gandrīz 900lpp biezs ķieģelis! Un tātad – kopsummā esmu pieveikusi 51 grāmatu.

Izrādās, šis ir piektais gads, kad rakstu šādu kopsavilkumu. Viss nemainīgi. Vispirms lasīšanas secībā mans labākais, spēcīgākais, atmiņā paliekošākais un visādi citādi sirdi priecējošais TOP 10:

  • H. Morisa. Aušvicas tetovētājs – gada pirmā grāmata un sākt jau uzreiz ar nekrietnību pret cilvēci! Šis tomēr bija pārsteidzošs stāsts par cilvēka izturību, ticību un cerību.
  • S. Stanišičs. Kā zaldāts labo gramafonu – viens varen jokaini, bet fantastiski uzrakstīts darbs par karu un sevis rekonstruēšanu. Cik viegli un kādām metaforām to var aprakstīt. Tā, ka pēc tam pašam gribas īsumā izlasīt vēstures gaitu par Balkānu kariem.
  • M. Levina. Vecpilsētas stāsti jeb pavisam patiesa Vecrīgas vēsture – šis ir viens burvīgs paņēmiens, kā stāstīt vēstures faktus par ēkām! Jā, vairāk bērniem, tomēr gana iespaidīgas ir arī gleznas.
  • A. Akmentiņš. Skolotāji – šo darbu gribēju izlasīt, jo mana ome arī bija skolotāja un man prieks, ka pāris stundas viņa ir pasniegusi arī man (nemaz nerunājot par palīdzību vienā otrā mājasdarbā). Kad ome bija izlasījusi šo darbu, viņa teica: “Tā arī bija”. Esot atcerējusies savus gadus.
  • I. Žolude. 1904 – šī mazā, plānā grāmatiņa bija mans pārsteigums! Kā tādā dažu lapu darbā var ietvert tik daudz emociju, izteiksmes līdzekļu un tā izvērst stāstu… Ārkārtīgi patika valoda un tas, ka visas emocijas tika aprakstītas muzikāli. Ļoti izteiksmīgs darbs par Emīlu Dārziņu.
  • A. Bariko. The Game. Spēle – jau piecsimto reiz atkārtošos, bet… Bariko ir ģeniāls. Mani IT joma nesaista, tomēr viņš ir tik saistoši izstāstījis par digitālās pasaules sākumiem un attīstību! Un izstāstījis tā, ka es pat visu sapratu.
  • K. Sabaļauskaite. Pētera imperatore, I – šī viennozīmīgi ir gada spēcīgākā grāmata! Šis nav stāsts par vēsturi vai vēstures personāžiem. Tas ir personības stāsts lielā, svešā vietā. Tas ir stāsts par uzskatu, paradumu, politikas sadursmi. Tas ir stāsts par par identitāti. Ļoooti gaidu turpinājumu!
  • E. Maknīla. Leļļu darbnīca – šo es nebiju plānojusi lasīt, tomēr izrādījās, ka šis ir gana gaumīgs trilleris. Jā, nedaudz paredzams, tomēr uzrakstīts tā, ka saprast var visu pušu rīcības motīvus – gan vajāto, gan vajātāju. 19.gadsimts, Lielā izstāde, sieviete-gleznotāja, vēlme tikt ievērotam, novērtētam, mīlestība, iedomāta mīlestība, pakļaušanās liktenim, griba no tā izrauties, sabiedrības uzskati
  • A. Čajkovskis. Kara suņi – jā! Šis nu ir tas autors, kurš mani ir uzvedis uz fantastikas takas. Pat negribas īsti izplūst sīkākās detaļās, bet izturieties pret visiem labi.
  • S. Rūnija. Normāli cilvēki – gada pēdējā grāmata. Drusciņ mani sapauzēja, jo… Es nesaprotu. Kā var būt tik toksiskas attiecības? Kā var domāt, ka vardarbība ir ok? Kā…? Ak, man bija tik žēl galveno varoņu. Viss tas viņu jūtu bezdibenis un prāta samežģījumi, komunikācijas greizums utt… Kurā brīdī viss sagriezās grīstē?

Gada atklājums (autors):

  • Mākslas pamati” sērija par mākslas pamatiem un virzieniem – patīkami svaiga, lakoniska sērija, kurā gūt atziņas un jaunu informāciju par mākslas attīstību. Meklētājā vienkārši rakstiet “mākslas pamati” un jums parādīsies visu līdz šim iznākušo darbu atsauksmes.
  • H. Morisa. Cilkas ceļojums – pārsteidza autores pieeja liecību un vēsturisko avotu izmantošanā, kā arī spēja vienādos/līdzīgos tematos rakstīt sevi nekopējot.

Gada neuzrunājošākās/lasīt var:

  • L. Mūrniece. Gandrīz dienasgrāmata – es nezinu, ko es biju gaidījusi, bet biju gaidījusi kaut ko… dziļāku. Es saprotu vēlmi to visu savai atmiņai pierakstīt, tomēr es nesaskatīju dzirksti.
  • M. Vikings. Mazā hygge grāmata – šo paņēmu palasīšanai cerībā noķert harmoniju sevī, kaut kādu īpašo knifu. Nesanāca.

Šogad es pieveicu – zināmā mērā varoņdarbs – divus ķieģeļus: Ž. Kabrē Es atzīstos un K. Foleta Zemes pīlārus. Šo uzskatu par varoņdarbu, jo es jau kādu laiciņu mūku no grāmatām, kurās vairāk par 500-600 lpp. Tur patiešām var fiziski sagurt. Tā kā šis gads bija citādāks daudzās jomās, tad ķēros vien klāt! Kabrē patika, lai arī uz beigām jau šķita, ka tur visa kā par daudz. Savukārt Foleta darbs aizgāja kā pa diedziņu – kā sāku, tā beidzu. Aizraujoši parādīta viduslaiku dzīve un iedzīve, karš par varu un troni, savstarpējās attiecības, naids un mīla utt. Priecēja, ka nebija ļoti daudz varoņu, jo tad gan es būtu sapinķerējusies.

Gaišu, priekpilnu un saprātīgu jauno gadu!