Cilkas ceļojums

300x0_cilkascelojums_978-9934-0-8765-3_1Jūs zināt, cik ļoti es nopriecājos, kad dabūju Heteres Morisas Cilkas ceļojumu? Tiešām neticēju, ka būs. Šis nav obligāti lasāmais turpinājums, bet tam ir liela saistība ar Aušvicas tetovētāju. Man patika, ka autore šajā darbā stāstīja ne tikai par Cilku Vorkutā, bet balstoties uz Lali atmiņām un rakstītajiem dokumentiem stāstīja arī par viņu Aušvicē-Birkenavā. Tas ļāva dziļāk ielūkoties šausmās, kas Cilkai bija jāpārdzīvo. Un jāizdzīvo vēlreiz otrā pasaules malā.

Cilkai ir tikai 16 gadu, kad viņa nonāk Aušvicas koncentrācijas nometnē. Visiem ieslodzītajiem tika noskūti mati, bet viņai nē. Tie bija iepatikušies nometnes komandantam. Arī pati Cilka. Tā nu viņa centās izdzīvot. Maksa par vēlmi dzīvot – pakļauties komandanta seksuālajām iegribām. Kad krievi atbrīvo nometnes ieslodzītos, viņa tiek apsūdzēta par sadarbību ar ienaidniekiem un nosūta viņu uz Vorkutas gulaga nometni. Un tā visas ciešanas sākas no jauna…

Ja nav zināms vēsturiskais fons, tad varētu likties, ka Cilkai dzīve nometnē nav bijusi nemaz tik grūta. Pateicoties viņas apķērībai, viņa iemācās aprūpēt nometnes slimniekus un tiek “pieņemta” darbā slimnīcā. Tie ir zināmi plusi – kamēr lielākā daļa cīnās gandrīz kailām rokām ar oglēm aukstumā, tikmēr viņa ir siltumā, ar iespēju tik pie labākas un vairāk pārtikas. Tomēr tik vienkārši nav. Gulags ir gulags, viena no smagākajām koncentrācijas nometnēm. Var jau būt, ka viņus tik ļoti neiegrožoja, bet tikai tāpēc, ka vajadzēja cilvēku resursus ogļu rūpnīcās. Un kur tu muksi, kad visapkārt līdzeni lauki vien? Tas ir neiedomājami smags darbs, ja 10 mēnešus gadā temperatūra ir zem nulles, pārtika knapa un barakās nedaudz siltāks nekā ārā. Visas tās slimības, kautiņi, vīriešu nakts iebrukumi… Psiholoģiski tas noteikti ir ļoti smagi. Ja tajā visā iemet jaunu meiteni, kura ne pie kā nav vainīga… Kā veidojas dzīves uzskati, kā cilvēcīgi uztvert pasauli? Autore ir arī atainojusi Vorkutas dumpi un Cilku šajā juceklī. 1953.gadā Vorkutas ieslodzītie sarīkoja dumpi gribēdami kaut nedaudz atvieglot savu stāvokli. Diemžēl, nevardarbīgais protests pārvērtās par izrēķināšanos, kuras rezultātā bija daudz mirušo un vēl vairāk ievainoto. Slimnīcai darba netrūka un plus vēl bija jādodas izsaukumu braucienos uz ogļu raktuvēm, kur bieži vien bija nogruvums.

Man ļoti interesanti likās, ka Cilka nav parādīta kā cietēja. Jā, viņa centās ar gribasspēku vien izdzīvot, būt gudra, pamācoša jaunpienācējām, bet arī viņa reizēm sabruka. Tas, kā citas/ -i redzēja viņu, bija atkarīgs no pozīcijas – ja tā bija Aušvicas 25.bloka nometinātās, tad Cilka bija piegulētāja dižā kažokā (kamēr pārējiem skrandas), ļauna, bezsirdīga sieviete (tur nometināja tās, kurām nākamā vieta bija gāzes kameras). Tas jau nekas, ka viņa palīdzēja kā spēja, kad nacisti neskatījās, lai atvieglotu pēdējos soļus. Citi viņu redzēja kā izvarošanas upuri, kura ir spiesta darīt lietas un staigāt līdzās komandantam. Tas ir tik diametrāli pretēji – no laipnas, izpalīdzīgas līdz nāves eņģelim.Tas ir briesmīgi, ka pēc tam neviens nerunāja par izvarošanas un seksuālās izmantošanas noziegumiem. Tie atstāj tādas psiholoģiskās un veselības “pēdas”! Cilka tā arī mūža garumā netika pie bērniem, lai gan satika savu īsto. Un abi ar vīru ļoti gribēja bērnus.

Man šķiet, ka nebūtu pareizi salīdzināt abus autores veikumus un dzīvesstāstus, tomēr Lali stāsts man šķita spēcīgāks. Šeit es kaut kādā ziņā jau biju gatava tam, ko es lasīšu. Tomēr kopumā man patika. Pēc izlasīšanas gan piezagās klusas skumjas. It kā beigās viss labi, tomēr tik daudz sabojātu dzīvju, tik daudz nemaz nesākušās dzīves.

*Grāmata lasīta sadarbībā ar apgādu Zvaigzne ABC