Saldējuma pārdevējs

9789984237879_82Es sākšu citādāk. Man nepatīk vāks. Taču man patika anotācija un fakts, ka autore ir no Somijas. Pēc darba izlasīšanas es iespējams sapratu vāku. Vai arī nē. Ļoti ceru, ka man sanāks šo kādreiz arī pārlasīt, jo es nezinu, ko tieši es sapratu, uztvēru un atcerēšos no šī darba. Šī bija sarežģīta mozaīka, kuru lasīju ar pārāk lielām pauzēm. Visu uzmanībai Katri Lipsones romāns Saldējuma pārdevējs.

Prāga, divi gadi pēc Otrā pasaules kara. Režisors, kurš rada filmu bez scenārija un grib atveidot realitāti. Tas viss ir tik sarežģīti, ka beigās ir grūti saprast, kas ir kino ainas, kas realitāte un kas notiek pa vidu. Ir jauns pāris, grūti saprast, vai aktieri vai patiešām precēti. Slēpjas mazā mājiņā no iespējamām vajāšanām. Slepenpolicija pratina režisoru. Tālāk ir neliels mudžeklis, bet uzmanīgie lasītāji spēs atšķetināt laiku un telpu, varoņus.

Kā jau minēju, mani piesaistīja anotācija. Kino pēc kara, tas taču ir aizraujoši! Protams, mazliet mulsināja režisora pieeja filmēšanai, bet, ja jāatveido dzīve, tad jau viss jādara kā dzīvē. Bet kāpēc bez scenārija? Varbūt scenārijs bija, tikai es to palaidu garām? Tāpat kā režisoram scenārijs, arī man nebija plānots darbu lasīt tik ilgi un ar tik lieliem pārtraukumiem. Rezultātā palaidu garām lietas, par kurām autore klusi čukstēja priekšā un biju neuzmanīga lasītāja, daudz ko nesapratu. Viss sakritis vienā čupā.

Sākotnēji notikumiem nav grūti izsekot, bet tad tie samudžinās, parādās citi tēli, citas vietas un citas problēmas. Varētu teikt, ka darbam ir trīs daļas, kuras kaut kā saistās, bet īsti neesmu pārliecināta kā. Pirmajā daļā ir pāris, kurš filmējas (Estere un Tomāšs Vordsi, kur Tomāšs patiesībā ir Martins). Šais tēlos ir sajaukums, jo es nesaprotu Esteri, bet viņiem ir dēls Jans, kurš bēg uz Zviedriju. Tā ir otrā daļa. Šai vajadzētu būt dzīvei par jaunu, pieaugušu vīrieti, kurš bēg no Čehoslovākijas. Tad trešā daļa ir par Gunillu, kura ir Jana un Šerstinas meita un viņa aizmūk uz Čehoslovākiju. Šo daļu ir nedaudz grūti izprast, jo pazūd līnijas no iedomātā un realitātes. Tāpat mulsina personu vārdi un beigās neizprotams paliek fakts, kurš kura vārdu nēsā, jo Esteres ir divas, Martini laikam arī  divi, Jani vairāki. Varbūt tie ir vieni un tie paši, tikai atšķiras laiki? Šis ir sarežģīti…

Šis darbs tāpat kā uz vāka redzamās lauskas ir jāliek kopā, lai veidotos kopaina, tikai tas nav viegli. Lasītājam nav visas lauskas, līdz ar to ir vietas, kas pašam jāmēģina pēc loģikas savietot kopā. Es nezinu, man šis vairāk asociējas ar rudens darbu, kad ir laiks sēdēt zem segas un ritināt šo kamolu. Autore tiešām ir izmantojusi savādu pieeju stāsta izstāstīšanai, jo jābūt gatavam uz visu jau ar pirmo teikumu. Gribas teikt, ka tas ir ciklisks/apļveida, jo nav īsti sākuma, bet sākas ar to pašu ar ko beidzas. Tas arī raisa jautājumus par scenāriju, jo beigas mazliet mulsina.

Vai ir vērts izlasīt? Protams. Kaut vai autores pieejas dēļ. Es nākamajā reizē lasīšu ar rakstāmo un lapiņu līdzās – labākai autores domas noķeršanai!

*Grāmata lasīta sadarbībā ar apgādu Jānis Roze

Mākslas grāmatu sērija “Mākslas pamati” – sirreālisms

bilde_2729_4Ir tāds prieciņš, ka apgāds ir sācis sērijas izdošanu un patiešām turpina to darīt, jo rudenī mūs jau gaida jaunas mākslas zinības 🙂 Šobrīd jaunākais izdevums ir Eimijas Dempsijas Sirreālisms (viņai pieder arī grāmata par moderno mākslu). Uzreiz spēju nosaukt tikai divus māksliniekus – Dalī un Magritu. Patiesība ir tāda, ka žanrs sākās krietni pirms viņiem.

Sirreālisms ir 20.gadsimta populārākais mākslas virziens, taču tā aizsākumus (iedvesmu?) var meklēt jau 19.gadsimtā Zigmunda Freida, Ļeva Trocka, Artura Rembo un de Lotreamona uzskatos. Pats virziens aizsācies 20.gados pēc Pirmā pasaules kara un meklēja ceļu uz gaišāku nākotni. Sirreālistiem bija pat revolucionārs mērķis – atbrīvot cilvēci no apziņas loģikas un saprāta važām, lai vairs neatkārtotos postošās kara sekas. Lai kā tur būtu ar sirreālistu darbiem, man tālu līdz saprašanai. Ja blakus nav paskaidrojoša teksta par katru detaļu, es nesaprotu. Domājams, ka ļaudis, kuri aizraujas ar šo mākslas virzienu, automātiski saprot sirreālistu izmantoto simboliku – acis, kukaiņus, ķermeņu fragmentus, erotiskās asociācijas utt. Visā šajā mani fascinē tas, cik ļoti dziļi un tālu virziens bija ietiecies, jo to izmantoja praktiski visos informācijas veidos – glezniecībā, tēlniecībā, kino, foto, medijos utt. Visus šos darbus caurauž fantāzija, zemapziņas sapņi, utopiskas vīzijas.

Manuprāt, ar šo darbu autore ir sasniegusi izvirzīto mērķi – izstāstīt, kas ir sirreālisms, kas veicināja virziena attīstību, iepazīstina ar populārākajiem pārstāvjiem visās jomās, parādīja virziena izplatību (gandrīz visa pasaule!). Ja nebūtu Renē Bretons ar savu 1924.gada “Sirreālisma manifestu”, tad šo vietu būtu ieņēmis kāds cits. Ir likumsakarīgi, ka pēc viņa nāves, kustībai vairs nebija tādu apgriezienu un sākās noriets, taču atstātais mantojums ir pamatīgs un arī šodienā ieņem goda vietu mākslas pasaulē.

Kā īpašās vietas grāmatā man gribas atzīmēt izstādes aprakstus. Kaut kas fantastisks! Es arī gribu, lai mani izstāde saviļņo ne tikai ar redzēto, bet arī ar kaudzi emocijām, kuras gūstu telpas iekārtojumā. Ir ne tikai mākslas darbi, bet pati telpa ir mākslas darbs. Iespējams, tas tiešām ļauj labāk iejusties sirreālistu domāšanā un atvērtu visu prātus. Vai nu mēs ieejam alai līdzīgā telpā ar priekšnamu, kur tālāk jāiziet cauri sapņiem, kas karājas no griestiem, vai darbi izkārtoti tematiskās ielās. Brīva vaļa zemapziņas sapņiem un fantāzijām!

Sirreālisms nav ne stils, ne filosofija. Tas ir pastāvīgs prāta stāvoklis. /V. Fredi, 43.lpp./

*Grāmata lasīta sadarbībā ar apgādu Jānis Roze