Ja reiz ziemas naktī ceļinieks

Gandrīz jau neērti, bet… šai atsauksmei bija jātop jau pirms mēnešiem diviem. Italo Kalvīno darbs Ja reiz ziemas naktī ceļinieks, kurš šobrīd ir nominēts arī LaLiGaBa balvai kategorijā “Labākais tulkojums” bija tik… atļaušos teikt īpatnējs, ka es joprojām nesaprotu, vai es maz esmu sapratusi šo darbu. Nepārprotiet! Darbs man patika, lasījās raiti, bet nezinu, vai sapratu pareizi autora domas.

Anotāciju īsti nevaru sniegt, bet apmēram tā – lasītājs lasa grāmatu un tajā pēkšņi ir iegadījies tipogrāfisks misēklis. Viņš steidz uz grāmatnīcu, lai šo eksemplāru samainītu. Šeku reku, izrādās, ka šis ir cits darbs. Nekas! Krietni interesantāks, krietni spraigāks! Un atkal misēklis un tā mēs izsoļojam cauri stāstam, kurš sastāv no 10 sižetiem – cits par citu spraigāks.

Pirmais, kur es riktīgi uzsēdos – valoda. Brīnišķa! Labi, es uz beigām nedaudz noguru, bet, cik skaisti var izteikties par dažādām lietām! Piemēram:

Tu vēl uzmeti apjukuma pilnu skatienu grāmatām visapkārt (jeb, pareizāk sakot, grāmatas apjukušas noraudzījās tevī kā suņi no patversmes būriem, redzot, kā bijušo biedru pie pavadas aizved saimnieks, kurš ieradies to izglābt) un izgāji no veikala. /11.lpp./

Tātad, valoda. Tā tiešām ir pērle. Diezgan bieži bija sajūta, ka autors sarunājas tieši ar mani, ka viss, ko viņš stāsta ir tikai man paredzēts. Īpaši spēcīga šī sajūta bija pašā sākumā. Nākamais, uz ko es paķēros (bet pēc tam noguru) bija stāstu mainīgums. Viens stāsts – ātrs ieskicējums par notiekošo, tāds kā stāsta pacēlums un tad pēkšņi apraujas. Lasītājs raujas vaiga sviedros, lai atrastu turpinājumu. Atrod. Atkal iegrimstu stāstā, aizraujos un tad autors mani atkal no tā izmet. Visa šī dēļ neesmu pārliecināta, vai sapratu beigas un par ko tad bija vispār stāsts? Sadrumstalots stāsts, kur viss tikai iesākas un vienlaicīgi vienots stāsts, kurā galvenais ir lasītājs un viņa literārie meklējumi.

Kamēr es lasīju, paralēli centos visu likt pa plauktiņiem, bet vairāk sanāca jautājumi, kuriem centos rast atbildes:

• grāmatu medības – vai jūs kādreiz esiet medījuši grāmatas un beigās uzzinājuši, ka tā radusies īstenībā šitā un autors ir vēl cits? Ilgi domāju, vai tā ir tā patiesā grāmatmīlestība vai tas vairāk zīmējas uz apsēstību. Un tas, kā caur šo faktu autors spēlējas arī ar mums. Viss jau top gana skaidrs, lai beigās manuskripts nebūtu īsts, autors nebūtu īsts un mudžeklis var sākties no jauna.
• kas ir lasītājs – gan tas lasītājs, kas darbojas grāmatā, gan tas lasītājs ārpus grāmatu vākiem. Ko nozīmē būt lasītājam? Izlasīt no vāka līdz vākam un ņemt nākamo darbu? Vai būt kā Lasītājas māsai un urķēties vienā darbā līdz pašiem dziļumiem, līdz runa ir jau par kaut ko citu nekā sākot “izmeklēšanas” darbus? Cik ļoti lasītājam ir jābūt saistītam ar autora darbu?
• kas ir lasīšana – tas par procesu, par dziļumu.

(Sākt. Tā biju tu, kas to pateica, Lasītāj. Bet kā noteikt precīzu brīdi, kad aizsākas romāns? Viss vienmēr ir aizsācies jau iepriekš, katra romāna pirmās lappuses pirmā rindiņa atsaucas uz kaut ko, kas jau noticis ārpus grāmatas. .. /168.lpp./

Lai nu kā, beigās jutos apčakarēta. Autors mani vienkārši apveda ap stūri, jo nekas no lasītā nebija īsts!

*Grāmata lasīta sadarbībā ar apgādu Jānis Roze