Mākslas grāmatu sērija “Mākslas pamati” – kā aplūkot un kādi virzieni eksistē

Atcerieties, kā es rakstīju par trim mākslas grāmatām un teicu, ka nebūtu slikti ielūkoties vēl arī tajās atlikušajās divās? Nu, lūk, esmu ielūkojusies. Es runāju par Sūzenas Vudfordas Kā aplūkot mākslas darbus? (2018) un Eimijas Demisijas Modernā māksla (2018). Parokoties pa šo sēriju, atklāju, ka ir tapušas vēl trīs grāmatas… 😀 Manuprāt, būtu interesanti arī palasīt par popārtu, ielu mākslu un sireālismu. Par pirmajām divām jau īpaši, ņemot vērā, ka latviešu valodā nekas dižs nav pieejams.

  • Kā aplūkot mākslas darbus?

Šai sērijai nav svarīgi, ar kuru darbu sāk, bet ja lasītājs ir nevis vienkārši interesents kā es, tad noteikti ir jāsāk ar šo. Autore prasmīgi paplašina izpratni stāstot par darbu izcelsmi, kompozīciju un sižetu. Lielos vilcienos no tā sastāv šis darbs – daudz dažādie sižetiskie iedalījumi (bībeliskie sižeti, portreti, klusās dabas, vēsture un mitoloģija u.c.), telpas atveidojums, kompozīcija, tradīcija. Tā ka šī grāmata gluži nemāca pareizi lūkoties, bet vairāk palīdz iedziļināties mākslinieka domā, redzējumā un tā laika gleznošanas paņēmienos. Un bija (un joprojām ir) daudz mākslinieku, kuri vēlējās lauzt tradīciju un meklēja aizvien jaunākus un labākus paņēmienus, kā parādīt vidi ap sevi, kā gleznot reālāk un kā caur dažādām lietām un tēliem izstāstīt savu gleznas ideju. Šis man lika atcerēties kādu maģistra laika semināru, kurā bija jāizvēlas viena mākslinieka glezna un tad no attēlotā jāmeklē apslēptie simbolismi (suns – uzticība utt.) un jāspēj tas savilkt ar attiecīgo laikmetu. Bija interesanti un ir mazliet žēl, ka šis skatījuma veids darbā ir tika maz iekļauts, bet – tā ir tik liela tēma, ka tam ir atsevišķas grāmatas un tas nebija gluži autores mērķis. Darbā ir 103 ilustrācijas, kas ļauj labāk izprast tekstu un priecē acis.

  • Modernā māksla

Pirms biju ķērusies pie šī darba, biju domājusi, ka runa būs tikai par 20.gadsimtu (balstoties uz nosaukumu). Tomēr nē – tvērums ir plašāks, sākot ar 1860tajiem gadiem, impresionismu un līdz mūsdienām. Tas ir prātam neaptverami, cik daudz un dažādu mākslas novirzienu ir radušies un vēl ir aktuāli mūsdienās vienā 20.gadsimta ietvarā! Daudzus virzienus biju zinājusi vismaz nosaukuma pēc, bet darbā atklāju ļoti, ļoti daudzus nekad nedzirdētus un neiedomājamus. Ja man priekšā noliktu divus darbus no līdzīgiem žanriem, es nepateiktu kurš ir kurš. Tas viss ir pārāk niansēti priekš manis. Tomēr autore ir labi pacentusies un skaisti izstāstījusi un apkopojusi dažādos mākslas grupējumus, skolas un aprakstījusi kustības izcelšanos. Veseli 68 mākslas virzieni un tikai no Eiropas un Amerikas. Man patika, ka katram virzienam bija atzīmēti arī paši spilgtākie un spēcīgākie kustības pārstāvji.

*Grāmatas lasītas sadarbībā ar apgādu Jānis Roze

Vecpilsētas stāsti

9789934086182_411Kas par burvīgu grāmatu! Jā, es runāju par Marinas Levinas sarakstīto darbu Vecpilsētas stāsti jeb pavisam patiesa Vecrīgas vēsture (2019). Kāpēc tā mani saintriģēja? Šis nosaukums man lika domāt par manu maģistra darbu. Protams, grāmata ne tuvu tam nelīdzinās, tomēr dažus faktus man būtu paticis zināt ātrāk 😁

Tātad, par ko īsti ir šis darbs? Kā jau vēsta nosaukums, tas ir par Vecrīgas vēsturi, tikai neierastākā formā un tā nav gluži visa vēsture. Lai gan… kad saliek kopā visus stāstus, tad zināma aina veidojas. Darbā tiek pastāstīts par lielākajām un zināmākajām ēkām un tas ir lieliski, jo tādā veidā tiek izstāstīta mazo, pieguļošo ēku vēsture, kas citādi nebūtu saistoši. Šādi mēs uzzinām par Zviedru vārtiem, Melngalvju namu, Trīs brāļiem, Līvu laukumu un vēl daudz citām ēkām.

Priekšvārdu šai grāmatai sarakstījis Ojārs Spārītis. Viņš min Rablē darbu Gargantija un Pantagriels kā piemēru ekscentriskam rakstības stilam (un daudzus citus), bet nespēšu salīdzināt (diemžēl, tā arī neesmu izlasījusi). Lai nu kā, viņš esot iedrošinājis darbu rakstīt šādi – daļēji izdomātās leģendās, groteskā manierē, asociācijās ar Vella kalpu laikiem. Un tas tā atsvaidzina stāstījumu! Gluži kā jauna elpa vēsturei, veidam, kā ir iespējams izstāstīt vēsturi. Tas šo darbu ļauj lasīt kā maziem, tā lieliem lasītājiem. Un ja vēl tāds zinātņu vīrs kā Andrejs Krasņikovs spēj tik aizraujoši gleznot vēsturi… Tas viss grāmatu padara pat ļoti baudāmu.

Ko tad es uzzināju šai grāmatā? Piemēram – Rīgas zīmogs pirmo reiz manīts 1226. gadā un tas simbolizē pilsētas pārticību, labklājību un aizsardzību. Nu, lai to visu atgrieztu, būtu smagi jāstrādā, bet ne par to ir stāsts. Beidzot noskaidroju arī par Konventa sētas šaurajiem pagalmiņiem, vēl redzamo Jaunavas torņa fragmentu, apskaidrojos par Rīdzeni un uzzināju Alkšņu ielas nosaukuma izcelšanos. Patiesībā, faktu ir bezgala daudz un ja nav slinkums, tos var mēgināt sakārtot hronoloģiski, bet vai vajag? Katrā ziņā ir vērts pamēģināt izveidot pašam priekš sevis ekskursiju pa Vecrīgas ielām un, manuprāt, es tā arī darīšu. Man šķita, ka esmu izstaigājusi visu, bet nē – izstaigāju, bet neredzēju 🙂

Pilnīgi noteikti iesaku vieglai un neuzbāzīgai izziņai un ja izņem visus gadaskaitļus un tādus faktus, tad pavisam mazajiem sanāk skaisti stāsti par veco Rīgu.

*Grāmata lasīta sadarbībā ar apgādu Zvaigzne ABC