Kā zaldāts labo gramofonu

9789984237565_173Kas par labskanīgu nosaukumu! Kā zaldāts labo gramofonu (2006) – tas ir Saša Stanišiča (Saša Stanišić, 1978) debijas romāns par laiku, kad Višegradā ienāk karš. Darbu es lasīju ilgi, jo to nav nemaz tik viegli aptvert. Tas ir kā likt mozaīkas gabaliņus no atmiņām, vēstures, cilvēkiem un notikumiem.

Aleksandrs uzaug Bosnijas pilsētiņā Višegradā. Kopā ar vectēvu Slavko viņš ir dažādu spēju burvis un stāstu izgudrotājs. Viņa ģimene ir tik neparasta, ka, piemēram, iekštualetes atklāšanai tiek rīkoti svētki. Šo savādo, gaišo bērnību aptumšo pilsētā ienākušais karš un nepieredzēta vardarbība. Ģimene ir spiesta emigrēt uz Vāciju, kurā Aleksandrs mēģina atrast sevi, savu dzimteni un pabalējušās atmiņas.

Lai es spētu patiešām saprast, ko autors man stāsta – un pieņemot, ka Aleksandrs ir pats autors, – man bija jāatkārto vēsture. Balkānu kari man joprojām ir nezināms laukums, bet vismaz esmu guvusi nelielu skaidrību saistībā ar Bosnijas karu (1992 – 1994), par kuru daļēji ir šis darbs. Bosnija pret serbiem – tas Aleksandram ir šoks, jo arī viņa mājā ir ienācis karš (mamma no Bosnijas, tētis no Serbijas). Visas kara šausmas ir skatītas caur bērna uztveri. Viņš ar draugiem reiz izskrēja no paslēptuves, jo tuvojās tanki un gribējās to apskatīt tuvāk. Viņi, kliedējot laiku, pagrabā spēlēja kariņus. Iebrūkot zaldātiem, neviens nestāsta, ka Asija ir musulmane. Pilsēta ir kā līgava, ko iegūt, precēt un izvarot, Drina – no noslēpumu stāstītājas līdz līķu peldinātājai. Lai no tā visa paslēptos, ģimene emigrē uz Vāciju.

Man ir grūti iedomāties, kā ir, ja tev vienā dienā ir jāzaudē ne tikai bērnība, bet arī savi draugi, mājas, dzimtene un Asija. Esot Vācijā, viņi cenšas adaptēties jaunajā vidē, dara darbus, kas nav paredzēti viņiem. Viņi lēnām adaptējas, taču Aleksandrs cenšas notvert savas atmiņu druskas un rekonstruēt sevi, savu identitāti un… vai Asija ir viņa mīlestība? Vai Asija maz ir reāla? Ja pirms bēgšanas viņš sev piedēvēja burvju spējas un nepabeigtības stāstus, tad esot tālumā viņš tapa par stāstnieku, kurš tādā veidā centās atdzīvināt zudušo. Tas bija viņa veids, kā izdzīvot ārprātīgajā pasaulē. Ar to gan nepietiek. Vai atgriežoties bērnības zemē (kas vairs nav dzimtene), ir iespējams rekonstruēt sevi?

Es esmu mistrojums. Es esmu pusuzpusi. Es esmu dienvidslāvs – tātad es izirstu. Bija skolas pagalms, kurš brīnījās, kā es varu būt kaut kas tik neprecīzs, bija diskusijas, kuras asinis ķermenī ir stiprākas, sieviešu vai vīriešu, biju es, kurš labprāt būtu bijis kaut kas viennozīmīgāks vai kaut kas izdomāts, [..] /51.lpp./

Lai arī darbs ir sarakstīts piņķerīgā valodā, tas tomēr ir oriģināls – gan stāstījuma manierē, gan pašā vēstījumā.

*Grāmata lasīta sadarbībā ar apgādu Jānis Roze

2 comments on “Kā zaldāts labo gramofonu

  1. Nu jā- tā Dienvidslāvijas jukšana kā vēsturisks fakts tā kā būtu zināms, bet kā tas viss bija, kad- uzreiz, kad- paša pagalmā, kad- paša kaimiņi… Un tas ne kaut kur “aiz trejdeviņiem kalniem” un ne “reiz bija”, bet gandrīz “tagad” un gandrīz “tepat”.
    Mani ļoti aizķēra stāstiņš par to futbola spēli, uzreiz atcerējos, ko Kreipāns stāstīja par Lukas Modriča pusaudža gadiem. Nu traki viņi tur.

  2. Atpakaļ ziņojums: Grāmatstatistika 2020 | thestoryofelza

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s