Jaunā līgava

Man ir sanācis iepazīties ar vairākiem Alesandro Bariko darbiem. Katrs no tiem ir bijis citādāks – viens labāks, otrs ne tik, bet par Jauno līgavu (2015) es biju pārliecināta – šis būs viens sasodīti brīnišķīgs romāns! Un es nekļūdījos. Šī bija decembra pēdējā grāmata, kuru lasīju un tā priecēja manu sirdi.

No Argentīnas ir atceļojusi Jaunā Līgava, lai precētos. Izrādās, ka Dēla nav mājās, tāpēc viņa apmetas uz gaidīšanu pie Dēla ģimenes. Šai gaidīšanas laikā Jaunā Līgava pa kripatiņai vien atklāj ģimenes dīvainības, apsēstības un bailes.

Šī ir viena kolorīta ģimenīte. Viņiem visiem ir bail iet gulēt, bailes no nakts. Ja ir sagaidīts rīts, tad tās ir dzīres pie brokastu galda, kas ievelkas līdz pat pēcpusdienai. Tā ir māja, kurā ir daudz savādu noteikumu kā, piemēram, aizliegums lasīt grāmatas, garākas sarunas ar ģimenes locekļiem jāpiesaka speciālā audiencē utt. Jaunā Līgava tiek ierauta šajā virpulī un no dažādiem izteikumiem, novērojumiem un brīdinājumiem viņai izdodas atšķetināt katra putnus galvā. Jāpiebilst, ka tas viss notiek gana erotiski un Bariko valodā tas viss ir skaisti aprakstīts. Man ik pa laikam ienāca prātā, kā šī ģimene dzīvotu, ja viņiem nebūtu Modesto (kalps)? Kas tā vispār ir par savādu dzīvi un kā tas var funkcionēt?

Bariko savu darbu prot. Šis bija brīnišķīgs valodas baudījums (paldies arī Dacei Meierei par tulkojumu 🙂 ). Tas Bariko darbos uz mani vienmēr nostrādā. Tiesa, nedrīkst viņu pārlasīties. Man patīk, kā viņš mētājas stāstos, runātājos un sajūtās. Vienu brīdi varam lasīt par Jauno Līgavu un nākamajā lapā viņa pati runā un vēl nākamajā sarunu pārņem Meita. Tas liek būt modram lasītājam. Vai jūs brīnāties par varoņu vārdiem? Man šis liekas tik skaisti – nedot varoņiem vārdus. Tas kaut kā ļauj tiešāk pievērsties pašam tekstam, ne tik daudz varoņiem. Varoņi ir svarīgi, bet Bariko strādā ar atmosfēras radīšanu. Un tur arī rodas valodas baudījums.

*Grāmata lasīta sadarbībā ar apgādu Zvaigzne ABC

Kā zaldāts labo gramofonu

Kas par labskanīgu nosaukumu! Kā zaldāts labo gramofonu (2006) – tas ir Saša Stanišiča (Saša Stanišić, 1978) debijas romāns par laiku, kad Višegradā ienāk karš. Darbu es lasīju ilgi, jo to nav nemaz tik viegli aptvert. Tas ir kā likt mozaīkas gabaliņus no atmiņām, vēstures, cilvēkiem un notikumiem.

Aleksandrs uzaug Bosnijas pilsētiņā Višegradā. Kopā ar vectēvu Slavko viņš ir dažādu spēju burvis un stāstu izgudrotājs. Viņa ģimene ir tik neparasta, ka, piemēram, iekštualetes atklāšanai tiek rīkoti svētki. Šo savādo, gaišo bērnību aptumšo pilsētā ienākušais karš un nepieredzēta vardarbība. Ģimene ir spiesta emigrēt uz Vāciju, kurā Aleksandrs mēģina atrast sevi, savu dzimteni un pabalējušās atmiņas.

Lai es spētu patiešām saprast, ko autors man stāsta – un pieņemot, ka Aleksandrs ir pats autors, – man bija jāatkārto vēsture. Balkānu kari man joprojām ir nezināms laukums, bet vismaz esmu guvusi nelielu skaidrību saistībā ar Bosnijas karu (1992 – 1994), par kuru daļēji ir šis darbs. Bosnija pret serbiem – tas Aleksandram ir šoks, jo arī viņa mājā ir ienācis karš (mamma no Bosnijas, tētis no Serbijas). Visas kara šausmas ir skatītas caur bērna uztveri. Viņš ar draugiem reiz izskrēja no paslēptuves, jo tuvojās tanki un gribējās to apskatīt tuvāk. Viņi, kliedējot laiku, pagrabā spēlēja kariņus. Iebrūkot zaldātiem, neviens nestāsta, ka Asija ir musulmane. Pilsēta ir kā līgava, ko iegūt, precēt un izvarot, Drina – no noslēpumu stāstītājas līdz līķu peldinātājai. Lai no tā visa paslēptos, ģimene emigrē uz Vāciju.

Man ir grūti iedomāties, kā ir, ja tev vienā dienā ir jāzaudē ne tikai bērnība, bet arī savi draugi, mājas, dzimtene un Asija. Esot Vācijā, viņi cenšas adaptēties jaunajā vidē, dara darbus, kas nav paredzēti viņiem. Viņi lēnām adaptējas, taču Aleksandrs cenšas notvert savas atmiņu druskas un rekonstruēt sevi, savu identitāti un… vai Asija ir viņa mīlestība? Vai Asija maz ir reāla? Ja pirms bēgšanas viņš sev piedēvēja burvju spējas un nepabeigtības stāstus, tad esot tālumā viņš tapa par stāstnieku, kurš tādā veidā centās atdzīvināt zudušo. Tas bija viņa veids, kā izdzīvot ārprātīgajā pasaulē. Ar to gan nepietiek. Vai atgriežoties bērnības zemē (kas vairs nav dzimtene), ir iespējams rekonstruēt sevi?

Es esmu mistrojums. Es esmu pusuzpusi. Es esmu dienvidslāvs – tātad es izirstu. Bija skolas pagalms, kurš brīnījās, kā es varu būt kaut kas tik neprecīzs, bija diskusijas, kuras asinis ķermenī ir stiprākas, sieviešu vai vīriešu, biju es, kurš labprāt būtu bijis kaut kas viennozīmīgāks vai kaut kas izdomāts, [..] /51.lpp./

Lai arī darbs ir sarakstīts piņķerīgā valodā, tas tomēr ir oriģināls – gan stāstījuma manierē, gan pašā vēstījumā.

*Grāmata lasīta sadarbībā ar apgādu Jānis Roze

Aušvicas tetovētājs

Kad Zvaigznes mājas lapā sadaļā “Drīzumā” ieraudzīju Heretes Morisas (Heather Morris) darbu Aušvicas tetovētājs, acis man iegailējās. Mani jau nobrīdināja, ka darbs nav tik smags kā varētu gaidīt no nosaukuma, līdz ar to ņēmu šo darbu nedaudz vieglāk.

Ludvigs, saīsinājumā Lali, ir uzņēmējs un sākoties karam devās uz savu dzimto pilsētu pie ģimenes. Tur viņš ir spiests pakļauties varai un nonāk Aušvicā. Citu gūstekņu vidū viņš izceļas ar savu mieru un centieniem palīdzēt. Tas viņam ļauj kļūt par tetovētāju. Kādu dienu nometnē tiek atvestas sievietes un viena kļūst viņam ļoti īpaša…

Šis ir patiess stāsts. Nu, patiešām patiess stāsts (es dažus faktus arī pagūglēju). Romāna pamatā ir autores saruna ar Lali Sokolovu (1916 – 2006, dzimis Eizenbergs), kurš izdzīvoja Aušvicas koncentrācijas nometnē, bija Aušvicas-Birkenavas tetovētājs (jaunatvestajiem gūstekņiem tetovēja uz rokas numurus) un nometnē ieraudzīja savu mūža mīlestību. Visus šos gadu desmitus viņi abi klusēja, jo baidījās, ka viņus sauks par nacistu kolaboracionistiem. Man prieks, ka abi sāka runāt, jo šis paver nedaudz citādāku skatu (vismaz man). Es neko pārāk daudz nezinu par šīm nometnēm, jo man sirds netur lasot/skatot tās zvērības. No tā, ko es sagūglēju, varu izcelt divus faktus, kas man netraucēja – Gitas Fūrmanes (1925 – 2003) patiesais ieslodzītās numurs un penicilīna pieminēšana. Romānā minēts, ka Lali tetovēja skaitli 34902 (un tad ieskatījās rokas īpašnieces acīs un iemīlējās), bet patiesībā pēc Aušvicas-Birkenavas memoriāla un muzeja arhīva materiāliem viņas numurs esot bijis 4562 (šo numuru viņa esot vecumdienās izdzēsusi). Tiek apstrīdēts arī viņas ierašanās datums. Man tas nešķiet tik būtiski, jo, kā saka arī pati autore, tas ir Lali stāsts, kurš sīkumos var nesakrist ar vēsturisko patiesību un tie nav tādi fakti, kas traucētu romānam (svarīgi ir tas, ka viņi abi tur bija un satikās). Otrs fakts – prontocils – tas esot apšaubāms, jo tai laikā neesot bijis tik viegli dabūt. To es nezinu un arī nešķiet tik svarīgi, jo, ja Lali nebūtu dabūjis šīs zāles, Gita būtu nomirusi.

Kad es biju izlasījusi šo romānu, es sapratu, kāpēc tas nav tik smags, kā liek domāt nosaukums. Šis ir romāns cilvēcībai, mīlestībai un… nu jā, izdzīvošanas cīņai, lai no jauna piedzīvotu brīvības garšas. Kad Lali ir stāstījis savu dzīvesstāstu, viņš esot uzsvēris, ka runā tikai tāpēc, lai šādas zvērības neatkārtotos. Jāatzīst, ka vienu brīdi es viņa stāstu apšaubīju, jo pamatojos uz SS vīru nežēlību. No stāstītā izklausās, ka Lali bez maz vai peld kā niere taukos, bet šāds šķitums bija tikai uz vienu brīdi. Ir jāņem vērā fakts, ka ne savas dzīves laikā, ne arī runājoties ar autori, viņš nav padziļināti stāstījis par šausmām, ko redzējis esesiešus darām ar ieslodzītajiem (gāzes kameras, krematorijas, eksperimenti ar cilvēkiem). Viņš bija Tätowierer izdzīvošanas vārdā, bija Politische Abteilung izdzīvošanas vārdā un sava stāvokļa privilēģijas (atsevišķa istaba, bagātīgāks ēdiens, brīvi brīži no darba) viņš izmantoja, lai palīdzētu citiem ieslodzītajiem. Slepeni, protams. Ja arī ir biedrojies ar sargiem un citiem augstākstāvošajiem, tad tikai izdzīvošanas vārdā un lai palīdzētu saviem līdzcilvēkiem. Vismaz tāds man ir iespaids un tas ir apbrīnojami – viņa izturība, viņa apņēmība no nometnes iziet dzīvam un ticība brīvībai un mīlestības pārpilnai nākotnei. Ja viņš nebūtu saticis Gitu, vai viņam būtu šāds dzīvesspars? Es par to vēl domāju. 

Balstoties uz šo stāstu, autore ir uzrakstījusi vēl vienu romānu, kuru es ceru reiz izlasīt – Cilka’s Journey. Cilka bija Gitas draudzene nometnē, kura izdzīvošanas vārdā kļuva par piegulētāju. Diemžēl, tiesātāji tā neuzskatīja un izsūtīja viņu uz Sibīriju.

*Grāmata lasīta sadarbībā ar apgādu Zvaigzne ABC

Tev derētu vēl pasnaust

Kaut kad vēl novembra vidū izgāju savu ikdienas rutīnas gājienu caur dažādām neta lapām un epasts mani pārsteidza! Tur mani sagaidīja piedāvājums palasīties divas grāmatas, bet es nesteidzu piekrist, jo teorētiski ne viena, ne otra nav manā gaumē. Tomēr pēc dažu dienu apdomāšanās es piekritu izlasīt Frančesko Marsjuljāno (Francesco Marciuliano, 1967) grāmatiņu Tev derētu vēl pasnaust (2019).

Grāmatiņa ir plāna, maza formāta un pilna ar kaķu padomiem cilvēkiem. Teksts ir aforismu/atziņu formā, tāpēc nav pārsteigums, ka pusi izlasīju kamēr sēdēju rindā un gaidīju uzaicinājumu doties tālāk. Bet nē – šī nav grāmatiņa, kuru jālasa no vāka līdz vākam. Pietiks, ja ik pa laikam to pašķirstīs. Bet par ko īsti ir šī grāmatiņa un ko tā stāsta? Vēl tikai knaši jāpiebilst, ka man nav kaķa un pagaidām es arī turos pretī ierosinājumam tādu iemīļot savās mājās. Nē, man patīk kaķi, bet man patīk tos bužināt tuvinieku un draugu mājās. Pagaidām mani tas apmierina.

Šie kaķu padomi ir sadalīti četrās nodaļās, kurās ir padomi attiecībām ar cilvēkiem, ar sabiedrību, karjeras kāpnēm un savu pašapziņas celšanu, ja tā var teikt. Šais padomos kaķi dalās tik atklāti, ka reizumis es aizmirsu, ka tas viss ir no kaķu perspektīvas. Tik trāpīgi par cilvēkiem un sabiedrības paradumiem! Dikti to negribas, bet jāatzīst, ka ir lietas, kuras man būtu jāmācās no kaķiem – tapt mierīgākai, nedzīvot stresā, vairāk ļaut sev atpūsties. Varbūt man vajag kaķi, kurš katru dienu to man demonstrētu? Tad gan pastāv iespēja, ka viņam patiks gulēt uz klaviatūras un laist siekalas taustiņu renītēs 😀 (66.lpp.).

Šis noteikti ir darbs, kurš patiks kaķumīļiem 🙂 Plusā tam visam, grāmatā ir skatāmas ļoti daudz, skaistas kaķu bildes – pie tām es brīsniņu pakavējos un papriecēju acis.

*Grāmata lasīta sadarbībā ar izdevniecību Helios

Grāmatstatistika 2019

Šis nav bijis lielisks lasīšanas gads. Man ir gribējies darīt citas lietas un iespējams, ka esmu nedaudz nogurusi no grāmatu vienveidīgā piedāvājuma. Man šķiet, ka mani pēdējā laikā aizrauj valoda – gandrīz vienalga temats, bet ja tas būs uzrakstīts valodiski saistoši, ar baudu izlasīšu. No izlasītajām šogad es varu izcelt tikai 8 ierasto 13 vietā (kopsummā izlasītas 50).

Tātad, atkal jau lasīšanas secībā mans labākais, spēcīgākais, atmiņā paliekošākais un visādi citādi sirdi priecējošais TOP 8:

• A. Sapkovskis. Likteņa zobens – brīnišķīga grāmata! Šajā daļā tik ļoti sajutu Witcher, ka gribu visu, visu stāstu.
• D. Grosmans. Bārā ienāk zirgs – ļoti savdabīgs, savādi piesaistošs darbs par vīrieti, kura uzstāšanās uzdzen nelabumu, bet novērsties nav iespējams.
• A. Čajkovskis. Laika bērni – Prometejs mani ir pamatīgi pārsteidzis un es tiešām negaidīju, ka mani aizraus stāsts par zirnekļiem! Un jā, man sāk ļoti patikt zinātniskā fantastika (paldies tev!)
• T. Kinnunens. Četru ceļu krustojums – darbs par mājām, par cilvēkiem, par vietām… un beigās grūti attapt par ko īsti. Tiešām izbaudīju šo cilvēku dzīvesstāstus.
• R. Jalonena. Skaidrums – pēdējā laikā neierastākais darbs, kas lasīts. Tik valdzinošs, ka ilgi nelaida vaļā.
• I. Dreimane. Vēstule ar pielikumu – skaudrākais šī gada romāns. Un asaru arī izvilināja. Tā ka no Dreimanes pilnīgi noteikti gaidu vēl kaut ko.
• G. Ezerkalns. Ragana manā skapī – arī latvieši var radīt elpu aizraujošus mistiskos romānus, jo rokot labi dziļi, mums ir rodama tumša mutvārdu burvestība.
• A. Bariko. Jaunā līgava – atsauksme vēl ir ceļā, bet Bariko atkal mani ir pārsteidzis ar savu daiļrunību.

Gada atklājums (autors):

• H. Kohs. Vakariņas – cik traģiskas lietas var atklāties vienu vakariņu laikā! Gribu vēl Kohu, jo viņam piemita spēja trakas lietas pastāstīt viegli.
• Bredberijs. Marsiešu hronikas – varu applaudēt Bredberijam, jo viņš lieliski izcēlis problemātiskos jautājumus un tas viss ir tik ļoti apstiprinājies šobrīd.

Gada neuzrunājošākās/lasīt var:

• Velss. Vientulības gads – piedodiet, bet es šo nespēju celt. Darbs ir smags, smagā valodā, no kura es tik ļoti noguru, ka knapi tiku līdz beigām. Un šī slimība ir skārusi arī manus līdzcilvēkus… es vienkārši nespēju.

Šogad noslēdzu divu lielisku darbu sērijas – man tiešām bija prieks lasīt M. Meijeres Mēness hronikas un T. Pračeta Diska pasaules sēriju par Tifāniju Smelgu (atsauksmes var atrast ierakstot autorus meklētājā). Ar šo es apņemos neuzsākt jaunas triloģijas un vairāk daļu grāmatas, bet sagaidīt beigas iesāktajiem (man vismaz šķiet, ka man ir daži tādi darbi…). Lai gan es neesmu skatījusies, cik darbu ir sērijā Mākslas pamati, man ir prieks lasīt šo sēriju – lieliska atslodze no ierastā un kāds fakts prātā arī aizķeras.

Nerunāšu es par nākotnes lasāmlistēm – manuprāt, tās iegrožo lasītprieku. Turpināšu lasīt spontāni gadījušās grāmatas, iespējams mazāk rakstīšu (man nedaudz jāatpūšas!) un ceru uz jauniem grāmatu apvāršņiem!

Skaistu jums gadu!