Auzu pārslu cepumi ar dzērvenēm

Man ik pa laikam sakārojas pašai cept auzu cepumus, jo veikala nav īpaši garšīgi, bet pašai arī sanāk pasausi. Tad nu nesen nolēmu pamēģināt vēlreiz. Veiksmīgi! Domāju, ka kādu laiku šie būs mani top cepumi 😀 Protams, pēc piparkūkām.

Būs nepieciešams:

• 200 g sviesta
• 150 g cukura
• 2 olas
• 200 g auzu pārslu
• 100 g miltu
• 1 ēd. k. kakao pulvera
• žāvētas dzērvenes, saulespuķu sēklas, rieksti utt.
• 1 šķipsna sāls

Pagatavošana:

1. Saputo sviestu ar cukuru un olām. Pēc tam klāt ber visas sausās sastāvdaļas un kārtīgi samaisa.
2. Uz pannas kārto nelielas piciņas (pūšas, tāpēc nevajadzētu likt pārlieku cieši!) un cep 200 grādos 15-20 minūtes.

Sanāks daudz, pilna bļoda!

*Recepte aizgūta no neta

Mēness hronikas, 4: Vintera

Nu jau kāds laiciņš pagājis un iespaidi būs nosēdušies. Pirmo daļu es izlasīju 2017.gadā. Jau pāris ierakstus atpakaļ par Tifāniju Smelgu teicu to, ko varu teikt arī par šo – prieks, ka šis piedzīvojums ir beidzies un vienlaicīgi arī skumji šķirties no varoņiem, Mēness un Zemes.

Vintera ir daudz iemīļotāka mēnesiešu vidū, bet viņa nekādā veidā nebūs karaliene. Lai arī viņa uz to nemaz nepretendē, viņas pamāte, nu jau krietni labi iepazītā karaliene Levana viņā redz tikai un vienīgi konkurenti un draudu. Kad Mēness karalistē ierodas jau labi iepazītā kompānija, briest revolūcija!

Kā jau noprotat, arī šī ir pārveidota pasaka un šoreiz par Sniegbaltīti. Galvenajos vilcienos viss ir tik precīzi! Un šī nav tikai pasakas variācija, tajā ir iepīti arī iepriekšējie stāstu pavedieni. Kā jau no atsauksmes uz atsauksmi atkārtojos, tad – apbrīnoju šo spēju pasakā pastāstīt savu stāstu un vienlaicīgi nepazaudēt pasakas motīvus. Un kad es ieraudzīju, cik bieza ir šī grāmata, sapratu, ka stāsts būs pamatīgs. Nebija ne sasteigtu beigu, ne dižas stiepšanas garumā. Varbūt kādā brīdī likās, ka par daudz pārīšu, bet neaizmirstam, ka šeit satiekas četru pasaku varoņi un pasakas meitenēm rakstītas ar laimīgām beigām (t.i., princis satiek princesi) 🙂

Darbs lasās ļoti viegli un tieši tādu man vajadzēja šajā atvaļinājumā. Prieks, ka caur visām daļām tas nemainījās – ieturēts tas pats rakstības stils, tas pats humors, asprātības, dzēlība. Notikumi visu laiku uzņem apgriezienus un kad jau sāka šķist, ka nu gan nekas vairs pārsteidzošs nevar notikt… Bum! Tikko notika. Es pie pirmās grāmatas atsauksmes sūkstījos, ka autore nav iepazīstinājusi ar Mēness karalisti, ka darbība notiek tikai uz Zemes. Patiesībā autore ļoti skaisti iepazīstina lasītāju ar šo pasauli – vispirms Zeme, kaut kur Japānas apgabals, tad Francija, kosmoss un tad Mēness. Šajā darbā visa darbība norit Mēness karalistē un tā tiek parādāta tikpat smalki, cik Zeme pirmajā daļā.

Prieks arī par tēliem un viņu attīstību. Iepriekš rakstīju, ka katras daļas ”jaunā princese” tiek kārtīgi iepazīstināta ar lasītāju, bet vienalga priekšplānā izvirzījās Sindera. Šajā daļā viss notiek mēreni – katrs tēls attīstās mijiedarbībā ar citiem. Šeit galvenā ir Vintera, viņai blakus stāv Sindera un prieks, ka viņas viena otru nenomāca. Es vēl domāju, ko man domās darīt ar karalieni Levanu. Viņa neattīstījās. Teorētiski jau viņa ir perfekta un ja es tā nedomātu, man būtu gals klāt, bet jā – kā tēls viņa mani nepārliecina.

Ja jāsaka daži vārdi par visu sēriju kopumā, jutos aizraujoši. Princeses var būt kiborgi, hakeres, zemnieces utt. Prinčiem nav jābūt tupiem un augstprātīgiem. Man ļoti patika autores pasaku variācijas, kuras vairāk bija kā piedzīvojumu stāsts četrās daļās. Stāsts, kurā savijās fantāzija, zinātniskā fantastika, piedzīvojums un jā – kaut kur esošā romantika, kas nebija pārāk uzbāzīga (vienalga prātā sev atgādināju, ka šo līniju diktē pasakas). Kad man sagribēsies kaut ko saistošu un vieglu, noteikti pārlasīšu 🙂

*Grāmata lasīta sadarbībā ar apgādu Zvaigzne ABC

Mērijas ceļojums. Grosvaldu ģimenes stāsts

Par šīs izstādes apmeklēšanu es domāju jau no brīža, kad tā tika atklāta. Tomēr dažādu iemeslu dēļ es to apmeklēju tikai tagad. Ir tā vērts un vēl līdz nākamās nedēļas beigām (24.11) to var paspēt izdarīt. Kāpēc es gribēju redzēt? Mani aizrāva filma, pats stāsts un tāpēc gribēju zināt, ko spēj piedāvāt izstāde (apskatāma Mākslas muzejā). Vēl runāja, ka izstāde ir kā filmas turpinājums un tas nav melots.

Man šķiet, ka mēs sākām no nepareizā gala, bet ja galvā pēc tam visu sakārto, nav ne vainas. Tātad lielos vilcienos caur Grosvaldu ģimenes stāstu, apmeklētājs tiek iepazīstināts ar ģimenes likteni un arī ar svarīgām Latvijas vēstures epizodēm. Un tā, pamazām caur ģimenes gaitām mēs nonākam pie galvenās varones – Mērijas Grīnbergas jaunākās (1909–1975). Ar ko viņai gadījies būt zināmai? Ar to, ka mums ir Latvijas Nacionālais mākslas muzejs ar visām tās vērtībām (arī dažiem citu muzeju rekvizītiem). Viņa bija tā, kura brīvprātīgi pieteicās būt par pavadoni vilcienā. Beigās viņa palika viena un savu uzdevumu izpildīja – atgriezās no Vācijas ar 11 vagoniem, pilniem ar mākslu; nozagts bija ļoti maz.

Man ļoti gribas pieminēt šo dzimtu vārdos – Mērijas Grīnbergas jaunākās mamma, latviešu etnogrāfijas pētniece un popularizētāja Mērija Grīnberga vecākā (1881–1973), advokāts, Rīgas Latviešu biedrības ilggadējs priekšnieks Frīdrihs Grosvalds (1850–1924) ar kundzi Mariju Grosvaldi (1857–1936), viņu bērni un mazbērni – diplomāts, Latvijas sūtnis Francijā Oļģerds Grosvalds (1884–1962), gleznotājs Jāzeps Grosvalds (1891–1920), ārlietu dienesta darbinieces Līna Grosvalde (1887–1974) un Margarēta Ternberga (dz. Grosvalde, 1895–1982), kā arī matemātiķis Emanuels Grīnbergs (1911–1982) (info no neta, bet to ļoti labi izklāsta arī izstāde). Tik plaša saime, tik plaša arodu amplitūda un ietekme. Man ārkārtīgi patika kā izstādes veidotāji ir strādājuši ar atmiņām, dienasgrāmatām un citiem pierakstiem, piemēram, stāsts par 10 baltām kleitām vai atmiņas par adītajiem cimdiem. Tas viss izstādei piedeva personiskumu, emocionalitāti un ļāva labāk saplūst ar vēstījumu.

Izstāde ir plaša – 4.stāvā un Kupola zālē. Labāk nevarētu vēlēties, jo ļoti patika tas gaišums, kas tur bija, tās baltās sienas un neuzbāzīgums. Bez ģimenes stāsta izstādē ir izstādīti Džo (Jāzepa) darbi, kas nekad nav bijuši Latvijā. Ja atmiņa neviļ tie atceļojuši no Zviedrijas – tematiskie gleznu cikli Latviešu strēlnieki (1916 – 1917) un Austrumu cikls (1918 – 1919). Virzoties tālāk, nonākam pie pašas Mērijas – vienā telpā var redzēt saujiņu priekšmetu, kurus atgādāja atpakaļ (tas vainags!) un otrā tverta viņas personība, raksturs. Un šajā telpā mani visvairāk fascinēja divas lietas. Stāsts par gleznu, kuru uzskatīja par pazudušu, bet tā brīnumainā kārtā nonāca izstādes veidotāju rokās un filma, kurā 98gadīgā Tatjana Pāvele stāsta par Mēriju. Apbrīnoju gan veco sieviņu un viņas ļoti labo atmiņu un arī Mēriju. Piemēram, tika jautāts, vai Mērija viņai ir stāstījusi par pašu braucienu, jo nav daudz piezīmju par šo laiku. Daudz stāstījusi! Kad viss tika sagatavots izvešanai, par vērtīgu uzskatīja visu, ko varēja pacelt. Muzejā atstāja tikai lielgabarīta lietas. Laikā, kad jau notika atgriešanās, brīvajā laikā Mērija esot visas kastes pārcilājusi – likusi vērtīgās lietas (piem., Melngalvju sudrabu) apakšā, bet mazāk vērtīgos rokrakstus virspusē. Tas varētu izskaidrot, kāpēc viņai izdevās atvest lielāko daļu priekšmetu. Par viņas nesavtīgumu varētu liecināt arī fakts, ka viņa vienkārši ticēja, ka viņai šis darbs ir uzticēts un tas ir jāizdara līdz galam. Piemēram, reiz sēdējusi vagonā ar baru iereibušiem vīriem un sākusi pierakstīt viņu krievu leksiku. Šie sarosījušies un teikuši, ka viņa pieraksta, ko viņi runā un gribējuši viņu izmest no vagona. Lai tā nenotiktu, viņa sadedzināja piezīmju grāmatu, kurā rakstīja. Žēl, jo tajā ir bija daudz vērtīgas informācijas par lietām, ceļojumu. Arī Pāvelas kundzei balsī dzirdams rūgtums, ka Mērijai atgriežoties, varas iestādes nevis pateicās ar rakstu vai ordeni, bet lika rakstīt paskaidrojumu grēdu un beigās atlaida no darba. Mērija daudz neskuma, bija priecīga, ka palikusi dzīva.

Izstāde ir iedvesmojoša un man atkal sagribējās noskatīties filmu. Šis mums ir gaišs stāsts, kuru nodot tālāk.

P.S. Nebiju piefiksējusi, bet izrādās, ka saistībā ar visu šo ir bijis digitālais projekts #Grosvaldi1919, kur stāstīja par šo dzimtu – Grosvaldiem. “Grosvaldu ģimenes notikumi 1919. gadā tiks atklāti caur korespondenci, dienasgrāmatām, atmiņām, preses ziņām, fotogrāfijām un mākslas darbiem. Tāpat varēs sekot līdzi tam, kā 2019. gadā noris darbi pie dzimtas izpētes un popularizēšanas, veidojot izstādi, veicot zinātnisko un populārzinātnisko pētniecisko darbu.” (lsm.lv)

Lasāmgabali XXXIX

Man ik pa laikam ietrāpās izlasīt dažus darbus, kuri man patika, bet negribas izplūst sīki un smalki aprakstos. Tad nu šoreiz būs trīs ļoti dažādi darbi, par kuriem gribu izteikt piezīmes pašai priekš sevis. Divi jau zināmi autori un viens man bija jaunums. Mani kaut kādā mērā viņš savaldzināja, tāpēc šobrīd lasu citu viņa darbu. Kas zina, varbūt es reiz atkal pieķeršos viņa “Pieneņu vīnam” un pabeigšu to, nevis pametīšu jau pirmajās lapās.

Ar Māra Runguļa pirmo darbu es iepazinos pirms diviem gadiem. Toreiz pie Pastaiga mirušo pilsētā mani piesaistīja Brektes vārds. Ieraugot otro daļu Trīs nāves Mārtiņdienā, es daudz nevilcinājos un vēru vaļā vākus. Priecēja pirmā rindkopa, kura atgādināja īsumā par iepriekš lasīto (man patīk, ka autori tā dara). Mani priecēja arī Brektes ilustrācijas, īsteni viņa stilā. Jau atkal mēģināju saprast, cik atvērti domāšanā bijuši vecāki, kad pirka saviem bērniem šo grāmatu, jo… Brekte. Viņa ilustrācijām ir kaut kāds savāds šarms, kurš visiem droši vien neiet pie sirds (par izstādes apmeklēšanu gan man vēl jāpadomā). Bet runājot par pašiem stāstiem – man bērnībā būtu paticis. Skolas pasākums, visi sēž zālē, sveču gaismā un klausās dažādos spoku stāstus, kurus stāsta trīs Nāves. Cenšos saprast, vai šāda veida pasākums sanāktu arī mūsdienās un kaut kas liek domāt, ka nē. Izlasīju ātri, vienā vakarā un secinājums – spoki ir dažādi un ar tiem tikai pa labam.

Pagājušajā gadā man bija iespēja gan izlasīt, gan būt klāt Valda Rūmnieka grāmatas Starp Mežaparku un Murjāņiem atvēršanas svētkos. Pagājušajā nedēļā manās rokās nonāca autobiogrāfijas otrā daļa No Raiņa līdz Čakam un te būtu vietā precizējums – no iecerētajām trīs daļām, šī tomēr ir divdaļīga autobiogrāfija. Tieši tāpat kā pirmajā daļā, arī šajā autors sevi atstāj otrā plānā, priekšplānā izceļot laiku no 1980-2018, savus līdzcilvēkus, darbus, nedarbus, politisko, māksliniecisko un radošo gaisotni. Man bija ārkārtīgi interesanti lasīt par Rakstnieku savienību, tās nama likteni un, protams, par politiskajām kaislībām un to ietekmi uz radošajiem ļaudīm. Jāatzīst, ka nespēju saprast, kā viens cilvēks ir spējis strādāt augstos amatos, vienlaicīgi būt radošs lietrārajā laukā, darboties TV un tam visam pa vidu būt ģimenes cilvēks. Vienkārši apbrīnojami! Un es atkārtošos – es arī gribu lasīt romānu par Sudrabkalnu!

Mans jaunatklājums bija Reja Bredberija zinātniskā fantastika. Kā jau minēju, kaut kad mēģināju lasīt to Pieneņu vīnu, bet nesanāca. Kad rokās turēju Marsiešu hronikas, kaut kā nesavilku kopā faktu, ka tas ir tas pats autors. Ļoti labi! Tātad, ņemot vērā, ka šis darbs ir uzrakstīts pirms pusgadsimta, esmu ļoti pārsteigta par tās tematisko aktualitāti šodien. Man ļoti patika, ka darbs ir no marsiešu skatpunkta rakstīts. Ir visa attīstība un tad pamazām Marsu pārņem cilvēki. No nodaļas uz nodaļu ir notikusi attīstība pretējā virzienā. Tas tik ļoti sasaucās ar to, ka mums patīk izjaukt lietu dabisko kārtību, piedrazot vidi un nemaz neklapēt ar ausi par notikušajām pārmaiņām līdz var būt par vēlu. “Mums, zemiešiem, ir īpašs talants sagraut visu dižo un skaisto. Ja mēs Ēģiptē Karnakas templī vēl neesam iekārtojuši karsto cīsiņu tirgotavu, tad vienīgi tādēļ, ka tā ir nomaļa vieta, kur nevar izvērst lielo biznesu.” /118.lpp./ Tā kā šo darbu izlasīju jau pirms kāda laika, tad nespēju vairs uzrakstīt citas uzvirmojušās domas, bet domas par dabu, civilizācijas saglabāšanu un marsiešu eksistenci ir saglabājušās. Man patika un patika arī garstāsti, kas iekļauti krājumā Tagad un mūžīgi. Varbūt par to arī kaut kad uzrakstīšu.