Fragments no spoguļa rāmja, kas atradies balles zālē (3.stāvs)
Kad es sāku studēt Rīgā, brīnījos par lielo ēku Doma laukumā, kura tur vienkārši stāvēja nekam gatava. Un tad šeku reku, samērā operatīvi tapa ēkas restaurācija un tajā iemitinājās agrākais Ārzemju mākslas muzejs (pirms tam mita Rīgas pilī). Šodien abas ar Norelli bijām ekskursijā arhitektes Liesmas Markovas vadībā un dzirdējām stāstu par to, kā šī ēka tika atjaunota. Dikti gari nestāstīšu, jo šim projektam ir arī grāmata, kurā viss ir sīki un smalki aprakstīts. Vienu vārdu sakot, man dikti patika 🙂 Stāstījums tika sadalīts pa posmiem, kā notika restaurācijas darbi. Protams, ka jāsāk ar pagrabu! Tajā ierīkota garderobe, tualetes un ”izstāde” pavisam īsumā par ēkas vēsturi. Birža ir celta no 1852. – 1855.gadam pēc Pēterburgas arhitekta H.J.Boses projekta Venēcijas renesanses palaco stilā. Tas izskaidro arī vestibilā griestos iekārto gondolu, kas patiešām vesta no Venēcijas.
Tālāk nonācām vestibilā, kas patiesībā ir iekšējais pagalms. Man ļoti patīk tā ieiešana Biržā. Sākotnēji ir gribēts izmantot ieiešanu caur Lielo zāli, jo tur skats, vēriens, kolonnas…, bet nevar jau tā pa taisno iebrist izstādē. Bet skats jau būtu labs!
Šajā stūra telpas grīdā ir tikai dažas oriģinālas flīzes. Pārējās atvestās no mākslas štrota 🙂
Ja Lielajā zālē izstādes mainās četras reizes gadā (ja nekļūdos), tad muzejā ir piecas pastāvīgās ekspozīcijas: Austrumu galerija, Senās Ēģiptes kabinets, Gleznu galerija, Rietumu galerija un Sudraba kabinets. Visās šajās atjaunotajās telpās bija īpaši jādomā par grīdu, sienas krāsu, oriģinālā saglabāšanu un mūsdienīgām vajadzībām. Es neesmu nekāda zinošā, bet manuprāt ir ļoti skaisti un labi savienota vēsture ar mūsdienām. Jau iedomājoties, ka kāpņu telpa krāsota ar rokām, mākslīgā marmora restaurācija veika 1500 m³ platībā, kas ir bijusi arī 18./19.gs. iecienīts apdares veids, varu tikai nopūsties apbrīnā. Tāpat ir īpaši piedomāts pie vitrīnām – dažas pasūtītas jau gatavas, bet dažas veidotās speciāli ekspozīcijai, piemēram, porcelāna lustrai.
Porcelāna lustras fragments
Lai vispār varētu uzbūvēt tādu Biržu, nācās nojaukt dažas blakus esošās ēkas. Neskaitot Doma baznīcu, kas ir nedaudz tālāk, birža bija tolaik lielākā ēka tai apvidū. Bet ne vienmēr ēka pildījusi biržas funkciju, tajā bijušas daudzas iestādes. 1979.gadā Balles zālē notika pasākums ar dzeršanu, pīpēšanu un izklaidēm. Nākamajā rītā tur vairs nebija ne jumta, ne divas greznākās telpas, kas bija nodegušas, marmora kamīns karstumā izdrupis (zudušo detaļu atjaunošanai izmantots stikls). Šīs zāles varēja atjaunot tikai pēc fotogrāfijām, jo realitātē nekas dižs nebija palicis. Ja es to šodien nebūtu dzirdējusi, es joprojām nezinātu, ka Birža cietusi ugunsgrēkā.
Tur tika stāstīts vēl daudz un dikti visādu foršu sīkumu, bet to bez redzēšanas nevar īsti pārstāstīt. Piebildīšu tikai to, ka mākslas muzeja “Rīgas Birža” ēka ir valsts nozīmes arhitektūras piemineklis.
Pēc izstādes bija burvīga iespēja paklīst pa muzeju. Tā kā esmu klīdusi samērā bieži, tad prātā atsvaidzināju Austrumu galeriju un atkal palūkojos uz to mūmiju, kura guļ bijušajā Biržas seifā.
thestoryofelza 