Balodis un zēns

Ik pa laikam gadās palasīt pilnīgi citas pasaules autorus un tā es nospriedu, ka jāizlasa vēl kāds izraēliešu autors, piemēram, Meirs Šalevs (1948) un viņa sarakstītais Balodis un zēns (vēl no Izraēlas autoriem ir lasīts tikai D. Grosmans Bārā ienāk zirgs) . Jāatzīst, ka šaubījos par šīs grāmatas lasīšanu, jo mani nobiedēja tie dubultie mīlasstāsti. Risks ir atmaksājies daļēji, jo es joprojām nesaprotu savu patika/nepatika.

Tātad, kā jau minēju, ir divi paralēlie sižeti – viens ir no Neatkarības kara laika, bet otrs pusgadsimtu vēlāk. Pirmajā ir stāsts par pusaugu meiteni un zēnu. Abi ir pasta baložu kopēji un sūta ziņas ar baložu palīdzību. Otrs ir par Jaīru, kurš laulībā nejūtas labi. Tā nu viņš klejo un meklē savu vietu.

Hmm, man šis romāns bija interesants no dažiem aspektiem, bet ne no tās, par ko raksta anotācijās. Kaut kā šie mīlasstāsti mani neaizķēra. Man bija ārkārtīgi interesanti lasīt par pasta baložiem, par to kā viņus audzē, šķiro, māca. Kā baloži ir spējīgi būt greizsirdīgi un kā no bailēm var nomirt ar sirdstrieku. Cik ļoti uzmanīgam ir jābūt baložu kopējam, cik prasmīgam viņam ir jābūt, lai spētu iemācīt baložiem mīlēt savas mājas un pildīt savu uzdevumu. Un visas tās vēstis, ko viņi nogādāja – vai nu kapsulā vai pie astes piesietajā zoss spalvā. Tāpat man bija aizraujoši lasīt par Jaīra klejojumiem putnu pasaulē, vadājot putnu tūristus. Par klejojumiem, kuri noveda pie savas vietas meklējumiem, pie savas mājas atrašanas (vai arī šeit jāsaka paldies mammai, kura iedēstīja viņam šo domu?). Fascinēja, ka tā vietā, lai visu nojauktu un pēc tam uzceltu, viņš ar visām četrām metās iekšā atjaunošanas darbos (kas tika diezgan smalki aprakstīts).

Ko es ar to visu gribu teikt? Viss, kas attiecās uz augstākminēto, man patika. Tas bija kaut kas tāds, ko es līdz šim nebiju lasījusi. Šo romānu izceļ kā mīlestības romānu, tomēr attiecībā uz mani tas nestrādā. Iespējams, es tam nespēju noticēt. Ne tai kara laika, ne tai pusgadsimtu vēlāk. Man šis romāns ir par mājām. Vienalga, esi balodis vai cilvēks, svarīgas ir mājas. Vieta, kurā būt sev.

*Grāmata lasīta sadarbībā ar apgādu Jānis Roze

Rīta Jalonena un viņas “Skaidrums”

 

Ar nelielu sevis piespiešanu, 19.septembrī devos uz Ziemeļvalstu Ministru padomes biroju Latvijā satikt somu autori Rītu Jalonenu (atsauksme par viņas darbu lasāma šeit, bet nelasiet tikai atsauksmi. Noteikti izlasiet arī darbu). Gari nerakstīšu, bet pāris teikumus gan.

Interesanti, ka jau 9 gadu vecumā viņa ir zinājusi, ka būs rakstniece. Tā viņa teica savai bērnības draudzenei un draudzenes viņas ir vēl joprojām. Ilgi, ilgi krājusi teikumus sevī, pirmā grāmata tapa 35 gadu vecumā un tā bija paredzēta jauniešiem. Ar tiem teikumiem vispār ir interesanti – ja prātā ienāk teikums, bet vēlāk to nekādi nav izdevies atcerēties, tad esot bijusi sajūta, ka viņa ir pilna ar teikumiem. Un nav veselīgi būt pilnai ar nepateiktām lietām. Tā arī sāka rakstīt. Viņa diezgan daudz arī runāja par bibliotēku nozīmi savā dzīvē un par lasīšanu bērnībā. No šī visa man interesanta likās vieta, kurā viņa stāsta par savu bibliotekāri, kura teikusi: “Nu jāsāk lasīt pieaugušo literatūra” un likusi vispirms izlasīt visu no A, tad B utt. Pie burta “D” viņai šī spēle apnika 😀

Šī tikšanās bija saistīta tieši ar viņas vienīgo (vismaz pagaidām) latviski tulkoto darbu Skaidrums. Saistībā ar to, viņa sevi diezgan spēcīgi asociē ar Dženetu Freimu. Pat ne īsti asociē. Viņa kaut kādā ziņā jūtas kā viņas vietniece, ar sajūtu, ka pašai Freimai šis romāns patiktu. Bija jautājums, kā viņa nokļuva līdz viņai, ņemot vērā faktu, ka Freimas darbi nav tulkoti somu valodā. Izrādās, ka pirmā saskarsme ir bijusi jau 1994.gadā, kad ar vīru bijusi Jaunzēlandē un kādā grāmatu veikalā prasījusi labāko vietējo rakstnieci. Viņai ieteica pašas Freimas sarakstīto autobiogrāfiju. Jā, tas bija sen. Šo romānu viņa sarakstīja 2016.gadā, pa lielam pateicoties māsas draugiem, kuri netīšām iepazinās ar jaunzēlandieti, kurš strādāja arhīvā un pētīja Freimas biogrāfiju. Jalonena ļoti cer, ka ar savu romānu viņa izraisīs interesi un Freimu sāks tulkot somu valodā.

Tā kā romāns ir ne tikai par rakstnieci, bet arī par vārda spēku un radošuma nenogalināšanu sevī, tad arī viņai tika uzdoti jautājumi par šo tēmu. Interesanti, ka viņa visu raksta ar roku (kā Freima). Sākotnēji tie bija dzejoļi un vēstules tagadējam vīram. Viņai ir ļoti daudz rokrakstu, vienā piegājienā var būt izmantoti dažādi. Interesanti, ka viņa darbos iepin pavisam nelielas epizodes no personīgās dzīves. Un tas ir viņas rakstības stils. Vispirms ir sarakstītas dažādās epizodes, lietas, kas tai brīdī šķiet svarīgas un kad ir sajūta, ka romāns ir dzimis, viņa šīs epizodes liek kopā. Protams, viss netiek izmantots un pastāv liela iespēja, ka to izmantos kādā citā romānā.

Vispār viņa atstāja tādu ļoti spēcīgu un patīkamu iespaidu par sevi. Es nezinu, vai man gribētos lasīt viņas jauniešiem domātās grāmatas, bet vēl kādu “pieaugušo” es labprāt izlasītu. Viņas valodā ir bauda.

Mākslas muzeja ”Rīgas Birža” stāsts

Fragments no spoguļa rāmja, kas atradies balles zālē (3.stāvs)

Kad es sāku studēt Rīgā, brīnījos par lielo ēku Doma laukumā, kura tur vienkārši stāvēja nekam gatava. Un tad šeku reku, samērā operatīvi tapa ēkas restaurācija un tajā iemitinājās agrākais Ārzemju mākslas muzejs (pirms tam mita Rīgas pilī). Šodien abas ar Norelli  bijām ekskursijā arhitektes Liesmas Markovas vadībā un dzirdējām stāstu par to, kā šī ēka tika atjaunota. Dikti gari nestāstīšu, jo šim projektam ir arī grāmata, kurā viss ir sīki un smalki aprakstīts. Vienu vārdu sakot, man dikti patika 🙂 Stāstījums tika sadalīts pa posmiem, kā notika restaurācijas darbi. Protams, ka jāsāk ar pagrabu! Tajā ierīkota garderobe, tualetes un ”izstāde” pavisam īsumā par ēkas vēsturi. Birža ir celta no 1852. – 1855.gadam pēc Pēterburgas arhitekta H.J.Boses projekta Venēcijas renesanses palaco stilā. Tas izskaidro arī vestibilā griestos iekārto gondolu, kas patiešām vesta no Venēcijas.

Tālāk nonācām vestibilā, kas patiesībā ir iekšējais pagalms. Man ļoti patīk tā ieiešana Biržā. Sākotnēji ir gribēts izmantot ieiešanu caur Lielo zāli, jo tur skats, vēriens, kolonnas…, bet nevar jau tā pa taisno iebrist izstādē. Bet skats jau būtu labs!

Šajā stūra telpas grīdā ir tikai dažas oriģinālas flīzes. Pārējās atvestās no mākslas štrota 🙂

Ja Lielajā zālē izstādes mainās četras reizes gadā (ja nekļūdos), tad muzejā ir piecas pastāvīgās ekspozīcijas: Austrumu galerija, Senās Ēģiptes kabinets, Gleznu galerija, Rietumu galerija un Sudraba kabinets. Visās šajās atjaunotajās telpās bija īpaši jādomā par grīdu, sienas krāsu, oriģinālā saglabāšanu un mūsdienīgām vajadzībām. Es neesmu nekāda zinošā, bet manuprāt ir ļoti skaisti un labi savienota vēsture ar mūsdienām. Jau iedomājoties, ka kāpņu telpa krāsota ar rokām, mākslīgā marmora restaurācija veika 1500 m³ platībā, kas ir bijusi arī 18./19.gs. iecienīts apdares veids, varu tikai nopūsties apbrīnā. Tāpat ir īpaši piedomāts pie vitrīnām – dažas pasūtītas jau gatavas, bet dažas veidotās speciāli ekspozīcijai, piemēram, porcelāna lustrai.

Porcelāna lustras fragments

Lai vispār varētu uzbūvēt tādu Biržu, nācās nojaukt dažas blakus esošās ēkas. Neskaitot Doma baznīcu, kas ir nedaudz tālāk, birža bija tolaik lielākā ēka tai apvidū. Bet ne vienmēr ēka pildījusi biržas funkciju, tajā bijušas daudzas iestādes. 1979.gadā Balles zālē notika pasākums ar dzeršanu, pīpēšanu un izklaidēm. Nākamajā rītā tur vairs nebija ne jumta, ne divas greznākās telpas, kas bija nodegušas, marmora kamīns karstumā izdrupis (zudušo detaļu atjaunošanai izmantots stikls). Šīs zāles varēja atjaunot tikai pēc fotogrāfijām, jo realitātē nekas dižs nebija palicis. Ja es to šodien nebūtu dzirdējusi, es joprojām nezinātu, ka Birža cietusi ugunsgrēkā.

Tur tika stāstīts vēl daudz un dikti visādu foršu sīkumu, bet to bez redzēšanas nevar īsti pārstāstīt. Piebildīšu tikai to, ka mākslas muzeja “Rīgas Birža” ēka ir valsts nozīmes arhitektūras piemineklis.

Pēc izstādes bija burvīga iespēja paklīst pa muzeju. Tā kā esmu klīdusi samērā bieži, tad prātā atsvaidzināju Austrumu galeriju un atkal palūkojos uz to mūmiju, kura guļ bijušajā Biržas seifā.

Vēstule ar pielikumu

Pirmais, kāpēc es gribēju izlasīt Ineses Dreimanes darbu Vēstule ar pielikumu (2019) ir fakts, ka šī grāmata tika prezentēta Stūra mājā. Jā, es netiku, bet ieintriģēta gan biju. Pašķirstīju grāmatnīcā un pēc 10 minūtēm attapos, ka esmu jau iekritusi stāstā.

20.gadsimta 30.gadu beigas bija pilnas ar dažādām priekšnojautām. Neviens nekad nebūtu iedomājies, ka šo jauniešu lielie dzīves plāni tik ļoti sagriezīsies ļaunā virpulī. Kā cilvēki ir spējīgi rīkoties tik necilvēcīgi, varmācīgi?

Jāatzīst, ka tīri tikai pēc anotācijas es šo grāmatu varbūt arī nelasītu, jo daudz darbu par kara laiku, notikumiem utt. Prieks, ka bija iespēja šo darbu grāmatnīcā pašķirstīt, jo tas galīgi nav pierastais vēstures romānu formāts. Šeit galvenajā lomā ir cilvēks – kā viņam fiziski un mentāli sadzīvot ar notikušo, ja visi saka: ”Aizmirsti un dzīvo tālāk”? Lasot vienu brīdi gan pavīdēja doma, ka šis ir labi uzrakstīts romāns par zināmām lietām, bet es tā maldījos! Šo tēmu nemaz tik daudzi necilā un mazliet žēl. Lasīt šo darbu bija kā lasīt atdzīvinātu vēsturi. Tas bija tik pilns ar emocijām, ka, jā, arī man noritēja asara. Man šķiet, ka es nemaz neesmu tā īsti lasījusi darbu par to, kas notiek cilvēku galvās un sirdīs pēc izvešanām utt. (nav gadījies arī lasīt par domām to galvās, kas to visu organizēja).

Es biju tik ierauta visos notikumos, ka sākotnēji nemaz nepamanīju, ka daži fakti, cilvēki un notikumi ir palikuši ”karājamies gaisā”. Un kad es tiku līdz Epizodēm, tad.. tad bija tā asara. Nu kā var tā darīt? Kā tik neapdomīgi drīkst izjaukt otra dzīvi? Jā, šī nodaļa ļoti skarbi visu saliek pa vietām.

Šim darbam ir ļoti daudz atsauksmju un recenziju, tāpēc man nav vairs īsti ko teikt. Tik varu vēlreiz no sirds apgalvot, ka šis darbs ir jālasa, par to ir jārunā un es gribu vēl šīs vēsturnieces/autores darbus!

*Grāmata lasīta sadarbībā ar apgādu Zvaigzne ABC