Skaidrums

skaidrumsZiniet, kas ir interesanti? Izlasīju Rītas Jalonenas (Riitta Jalonen, 1954) romānu Skaidrums (2016), biju sajūsmā, bet nevienā brīdī neaptvēru, ka šis uzvārds teorētiski man ir zināms. Esmu tak arī lasījusi viņas vīra darbu 14 mezgli līdz Griničai. Prieks par rakstošām ģimenēm, bet vēl lielāks prieks, ka autore atklāja man Dženetas Freimas dzīvesstāstu. Tas ir tik… traģisks un vienlaicīgi spēcīgs!

Stāsts ir par reāli dzīvojušu Jaunzēlandes rakstnieci Dženetu Freimu (1924 – 2004). Šis nav biogrāfisks romāns, tomēr lielie notikumi ir reāli: viņa daudzus gadus tika uzskatīta par garīgi slimu un turēta psihiatriskajā slimnīcā, kur viņa piedzīvoja pāris simtu elektrošoku. Visu šo elli viņai palīdzēja izturēt vārdi – kad vien spēja, viņa slepenībā rakstīja. Kad viņu no turienes atbrīvoja, viņa sarakstīja daudz grāmatu, arī par šo posmu.

[..] izrādās, priekš manis eksistēja arī kaut kas cits, ne tikai rakstīšana un lasīšana, un man nemaz noteikti nevajadzēja nonāvēties. /33.lpp./

Tik ļoti savdabīgs, tik ļoti ievelkošs, ka beigās nav miera līdz nav izlasīts. Tikai miera nav arī pēc izlasīšanas. Es cenšos saprast, kā viņa to izturēja, kā nesalūza. Mani urda jautājums: ja viņas bērnība nebūtu bijusi tāda, vai viņa būtu citādāka? Varbūt vaina ir pašā ģimenē un tas viss kaut kur zemapziņā viņu ietekmēja? Viņas lielā fantāzija, runas veids un dažbrīd arī rīcība priekš tiem laikiem tiešām ir savdabīga, tomēr nesaprotu, kā māte varēja piekrist psihiatriskajai slimnīcai? Kā var likt bērnam gulēt tur, kur tiek guldīti mirušie?!

Pēc Mērtlas nāves vārdi pārvērtās, tiem pieķērās priekšas istabas burvība, atrašanās uz nāves robežas, pārejas telpas un morga ēnas briedums, tie kļuva gremdējoši, auksti un mitri. Ap tiem bija tumšs ūdens un peldot samirkuši mati. /69.lpp./

Apbrīnojami, cik liels spēks var piemist mākslai, rakstībai, vārdiem. Par spēju sevī krāt vārdus un tad ļaut izrakstīties. Darbs ir par gribēšanu tikt uz priekšu, par spēju palikt pie veselā saprāta brīžos, kad jāsastop tik daudz nāvju. Un kad tu zini uz ko tu vēlies tiekties, iestājas skaidrums. Tas viss ir kā meklēt pašam sevi, patieso sevi, kad apkārtējie mēģina iestāstīt ko pilnīgi citu. Jā, viņa izvēlējās cilvēkus, ar kuriem vēlējās tikties, runāties. Tikpat bieži viņa devās vientulīgos klejojumos dažādās pasaules malās un meklēja sevi, savus vārdus, savas izjūtas.

Vārdiem ir spēja darīt divas lietas vienlaicīgi: tikai ar savu klātbūtni vien tie dziedina, taču tie arī atrod sāpes un liek tās izdzīvot no jauna. Atkārtojumā, vārdu aizsardzībā, ir iespējams noturēt savu dzīvību drošībā, tā lai to nespēj skart nāves roka. /250.-251.lpp./

Interesanti, ka autore ļoti, ļoti minimāli izmanto dialoga formu. Šai darbā man tas ļoti patika un tas arī šim darbam piestāv. Šādā veidā autore par Freimu atklāj ļoti daudz sīku nianšu. Man vispār ļoti pie sirds gāja stāstījums. Fantastiska valoda! Šeit aplausi M. Grīnbergai (vienmēr novērtēju šos tulkojumus). Jā, prieks, ka šo darbu tomēr paņēmu lasīšanai un ka mans sākotnējais viedoklis: ”Kaut kāda depresīva grāmata” tika apgāsts vēkšpēdus.

Tiešām iesaku! Tīrā bauda 🙂

*Grāmata lasīta sadarbībā ar apgādu Jānis Roze

One comment on “Skaidrums

  1. Atpakaļ ziņojums: Tikšanās | thestoryofelza

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s