Skaidrums

Ziniet, kas ir interesanti? Izlasīju Rītas Jalonenas (Riitta Jalonen, 1954) romānu Skaidrums (2016), biju sajūsmā, bet nevienā brīdī neaptvēru, ka šis uzvārds teorētiski man ir zināms. Esmu tak arī lasījusi viņas vīra darbu 14 mezgli līdz Griničai. Prieks par rakstošām ģimenēm, bet vēl lielāks prieks, ka autore atklāja man Dženetas Freimas dzīvesstāstu. Tas ir tik… traģisks un vienlaicīgi spēcīgs!

Stāsts ir par reāli dzīvojušu Jaunzēlandes rakstnieci Dženetu Freimu (1924 – 2004). Šis nav biogrāfisks romāns, tomēr lielie notikumi ir reāli: viņa daudzus gadus tika uzskatīta par garīgi slimu un turēta psihiatriskajā slimnīcā, kur viņa piedzīvoja pāris simtu elektrošoku. Visu šo elli viņai palīdzēja izturēt vārdi – kad vien spēja, viņa slepenībā rakstīja. Kad viņu no turienes atbrīvoja, viņa sarakstīja daudz grāmatu, arī par šo posmu.

[..] izrādās, priekš manis eksistēja arī kaut kas cits, ne tikai rakstīšana un lasīšana, un man nemaz noteikti nevajadzēja nonāvēties. /33.lpp./

Tik ļoti savdabīgs, tik ļoti ievelkošs, ka beigās nav miera līdz nav izlasīts. Tikai miera nav arī pēc izlasīšanas. Es cenšos saprast, kā viņa to izturēja, kā nesalūza. Mani urda jautājums: ja viņas bērnība nebūtu bijusi tāda, vai viņa būtu citādāka? Varbūt vaina ir pašā ģimenē un tas viss kaut kur zemapziņā viņu ietekmēja? Viņas lielā fantāzija, runas veids un dažbrīd arī rīcība priekš tiem laikiem tiešām ir savdabīga, tomēr nesaprotu, kā māte varēja piekrist psihiatriskajai slimnīcai? Kā var likt bērnam gulēt tur, kur tiek guldīti mirušie?!

Pēc Mērtlas nāves vārdi pārvērtās, tiem pieķērās priekšas istabas burvība, atrašanās uz nāves robežas, pārejas telpas un morga ēnas briedums, tie kļuva gremdējoši, auksti un mitri. Ap tiem bija tumšs ūdens un peldot samirkuši mati. /69.lpp./

Apbrīnojami, cik liels spēks var piemist mākslai, rakstībai, vārdiem. Par spēju sevī krāt vārdus un tad ļaut izrakstīties. Darbs ir par gribēšanu tikt uz priekšu, par spēju palikt pie veselā saprāta brīžos, kad jāsastop tik daudz nāvju. Un kad tu zini uz ko tu vēlies tiekties, iestājas skaidrums. Tas viss ir kā meklēt pašam sevi, patieso sevi, kad apkārtējie mēģina iestāstīt ko pilnīgi citu. Jā, viņa izvēlējās cilvēkus, ar kuriem vēlējās tikties, runāties. Tikpat bieži viņa devās vientulīgos klejojumos dažādās pasaules malās un meklēja sevi, savus vārdus, savas izjūtas.

Vārdiem ir spēja darīt divas lietas vienlaicīgi: tikai ar savu klātbūtni vien tie dziedina, taču tie arī atrod sāpes un liek tās izdzīvot no jauna. Atkārtojumā, vārdu aizsardzībā, ir iespējams noturēt savu dzīvību drošībā, tā lai to nespēj skart nāves roka. /250.-251.lpp./

Interesanti, ka autore ļoti, ļoti minimāli izmanto dialoga formu. Šai darbā man tas ļoti patika un tas arī šim darbam piestāv. Šādā veidā autore par Freimu atklāj ļoti daudz sīku nianšu. Man vispār ļoti pie sirds gāja stāstījums. Fantastiska valoda! Šeit aplausi M. Grīnbergai (vienmēr novērtēju šos tulkojumus). Jā, prieks, ka šo darbu tomēr paņēmu lasīšanai un ka mans sākotnējais viedoklis: ”Kaut kāda depresīva grāmata” tika apgāsts vēkšpēdus.

Tiešām iesaku! Tīrā bauda 🙂

*Grāmata lasīta sadarbībā ar apgādu Jānis Roze

Pazaudēto lietu glabātājs

Ja es iepriekš būtu dzirdējusi, ka Rūtas Hoganas (Ruth Hogan, 1961) romānu Pazaudēto lietu glabātājs (2017) tiek ielikts kategorijā ”Atvaļinājumu romāns”, es, visticamāk, šo romānu negribētu lasīt. Ir labi, ka es pirmo ieraudzīju vāku. Man ziedu motīvi nepatīk (kur nu vēl rozes!), bet šajā vākā ir tāds šarms!

Laura, domādama, kā lai tiek ārā no kritiskās situācijas savā dzīvē, spontāni pieņem izaicinājumu un dodas pie Entonija Peardū uz interviju. Viss ir labi un viņa kļūst par pazaudēto lietu glabātāja asistenti. Tomēr pienāk brīdis, kad Laurai pašai jāuzņemas šie ”pienākumi” un jāatrod lietām to likumīgie īpašnieki.

Tā lieta, ko man bija labi nezināt pirms pieķēros pie šī darba lasīšanas – tas ir sieviešu romāns, tā saucamā, vieglā literatūra. Šī nezināšana man noderēja, jo man tiešām ir prieks, ka esmu šo darbu izlasījusi. Par spīti faktam, ka daudzas lietas spēju paredzēt, es šo stāstu izbaudīju. Šis nebija sieviešu romāns no klasiskā gala. Varbūt viducītī piekusu no tā nepiepildīto sapņu cukura, bet tas bija tikai uz to brīdi. Lai arī priekšplānā būtu jābūt Laurai un Entonijam, tomēr tā nebija.

Darbam ir divas paralēlās līnijas un es ilgi, ilgi nespēju tās savienot. Šīs līnijas savienojas tikai pašās beigās. Jāsaka, ka autore ir ļoti skaisti nostrādājusi pie detaļām. Absolūti visi sīkumi, kuriem varbūt es arī nepievērsu pienācīgu uzmanību, tiek novietoti savās vietās, kad ir pienācis īstais laiks. Un tieši šie sīkumi ir šī darba pērlītes, ja tā var teikt. Entonijs ir rakstnieks, kurš reiz ir rakstījis ļoti skaistus stāstus. Un skaistus stāstus viņš raksta arī par lietām, kuras ir kaut kad kaut kur atradis. Šie stāsti man lika domāt par manu lietu nozīmi. Otrajā līnijā darbojas Spridzinātājs, kurš ir izdevējs un ļoti mīl suņus. Es biju pārliecināta, ka tā ir tā saikne starp līnijām, bet nav. Viņi nekad nav sastapušies.

Ne mazākajā mērā neesmu sieviešliteratūras speciāliste, tomēr uzdrošināšos apgalvot, ka Hoganu no ”klasikas” atšķir arī valoda (viegli lasāma; humors, kas liek pasmaidīt; trāpīgi izteicieni), vērojumi literatūras lauciņā (kādi žanri ir vairāk pieprasīti; izdevēju domas utt.), kultūras iepīšana (lasītājs spēs šo atpazīt? cik erudīts ir lasītājs?). Daudz un dažādu knifu, kas iepīti. Katrā ziņā no romāna dveš tik liela cilvēkmīlestība, cenšanās darīt lietas labi un kā šķiet pareizi, ka tas viss rada ticamību. Tās pāris neveiklās epizodes (situācijas ziņā) es spēju iedomāties arī dzīvē un domāju, ka tā ir arī kādam reāli gadījies. Lai nu kā, kad grāmatu izlasīju, uzrakstīju draugam, ka gribu viņu apskaut.

*Grāmata lasīta sadarbībā ar apgādu Zvaigzne ABC

Mēs, XX gadsimts: Ikstena, Repše, Bankovskis

Kāds laiciņš iepauzēts šai sērijā. Tā kā manās rokās maz pamazām ir nonākušas teju visas atlikušās, laiks pieķerties lasīšanai un nelielai izziņai.

Noras Ikstenas Mātes piens (2015) ir grāmata, kurai es ļoti ilgi pretojos. Gandrīz vai ar visām četrām. Ja man jautā kāpēc, tad es īsti iemeslu pateikt nevaru – vai nu tas, ka darbs bija mega populārs, vai tur strādā nosaukums, kas mani neuzrunā vai.. Lai nu kā, noignorēju reiz man teikto frāzi: ”Tev droši vien nepatiks”, izmantoju iespēju un izlasīju. Jā, sākums bija kā bija, bet tad es aizvien vairāk ielasījos, aizvien vairāk iejutos meitas ādā un tā tā lieta aizgāja. Man ļoti patika beigas! Domājot par tēmu, kādu Ikstena ir pacēlusi, nu… traki! Traki, neloģiski un cilvēka garu lauzošs laiks bijis. Man kaut kādā mērā bija lielas skumjas par mātes likteni, jo… tā attieksme un situācija bija tik nepieņemama un neloģiska, ka es saprotu, kāpēc viņa pamazām sabruka. Un vienlaicīgi es īsti nespēju viņu izprast – to nespēju pārkāpt sev pāri, dzīvot tālāk. Gandrīz vai kauns teikt, bet šis ir pirmais darbs, ko izlasu no Ikstenas, līdz ar to apbrīnoju viņas spēju caur trim paaudzes sievietēm parādīt tik aptverošu laikaposmu: mātes māte – padomju gados dzīvojoša sieviete, kura pieņem faktu, ka nav vairs Latvijas, bet klusībā cer, ka tā atgriezīsies; māte, kura varētu būt spoža padomju laika zinātniece ginekoloģijā, ja ne kāds incidents un meita, kura pilnībā atdodas padomju vadlīnijām līdz sāk dzīvot prātā dubultu dzīvi, jo atklāj patieso brīvības garšu. Laikā, kad šis darbs iznāca, dzirdēju daudz atsauksmju-sūdzību, ka nepatīk šis triju sieviešu stāsts, ka nevarot saprast, kura ir kura… Jā, sākumā ir grūti saprast, bet nedomāju, ka tas ir šķērslis. Kad ielasās, ir viegli atšķirt, kura ko stāsta. Noteikti vēl kaut ko no viņas palasīšu 🙂

Kaut kā nu tā sanācis, ka arī par Gundegas Repšes Bogeni (2016) man teica: ”Nu nezinu, vai tev patiks”. Par spīti dažādajiem viedokļiem, gribēju iegūt pati savējo. Un esmu pārsteigta par šo citādo viedokli, jo mums lielos vilcienos lietas sakrīt… Neesmu liela latviešu literatūras lasītāja (bet lielāka nekā agrāk), bet nekad nebiju lasījusi Repši (šādu teikumu vēlāk es atkārtošu vēlreiz). Kā jau šai sērijā, arī Repše atrod neērto tabu – klusēšana par notikumiem. Cik daudz cilvēks var atļauties un vai atļaujas pateikt kā lielāka priekšā? Vai klusēšanas/spītības dēļ ir vērts mirt?  Šis ir stāsts par kādu ģimeni pašā kara priekšvakarā, par pirmo izvešanu, lielo neziņu, sašutumu uzzinot, ko vara var atļauties. Tas ir kā rīt pašlepnuma krupi cerībā, ka nenosmaks (bet varbūt nāve nesīs atvieglojumu?). Un tam visam pāri ir kāda neparasta mīlestība, kas teorētiski nav pieļaujama. Un arī tā tiek noklusēta, cik vien ilgi iespējams. Katrā ziņā Lesteri nav parasta latviešu ģimene un man patīk, kā caur viņiem autore parāda šo laika posmu. Jā, skarbi, nežēlīgi, bet lai galīgi viss nepārvērtos bezcerībā, kaut kāds pamats sevī jārada. Ja ne reāls, tad vismaz garīgs.

Ar Paula Bankovska darbu 18 (2014) man sanāca kaut kā pagalam jocīgi. Strādāju grāmatnīcā, vēl nezināju par šīs sērijas eksistenci plus man bija garlaicīgi un es mazliet pašķirstīju šo darbu (jo nebiju lasījusi Bankovski). ”Pff..” un noliku atpakaļ plauktā. Pēdējā laikā turos pie atziņas, ka – ja kāda grāmata negrib lasīties, nav ko mocīties; ja būs lemts, tā agrāk vai vēlāk pati atgriezīsies. Un tā notika arī ar šo. Man prieks, ka izlasīju! Stāsts, kura divas līnijas šķir gadsimts, bet jautājumi ir tikai pamainījuši savu formu. To daļu, kas attiecās uz 1917.gadu  izbaudīju. Dezertēšana, slēpšanās, misijas saņemšana, domas par brīvas Latvijas iespējamību. Tik visa kā daudz vienam cilvēkam gada garumā! Ainas, kurās viņš stāsta par to, kā tieši pasludina valsts izveidi atstāja tādu… hmm, savādu noskaņu. Viens ir tas, ka es nezinu, kā realitātē tas ir noticis, neesmu lasījusi nevienu reālu dienasgrāmatu par šo notikumu/noskaņu, no otras puses – tik svarīgs mirklis! Grūti iedomāties/savienot redzamo svinīgo fotogrāfiju ar to, ko par atmosfēru un klātesošajiem stāsta varonis. Savukārt mūsdienu līnija stāsta par fotogrāfijām, centieniem atminēt pagātni, savienot faktus un pretējais – latviešu tauta nemanāmi izšķīst.

…brīvību vispirms nevajag meklēt cilvēkos vai politiskās iekārtās, bet mūsu pašu dabiskajās saknēs. /112.lpp./

Un nespēju iztikt bez šī citāta:

Tas vienmēr ir ļoti vērtīgi – sēdēt un gudri dirst, cik viss ir slikti, bet pašam neko nedarīt. Pat nemēģināt. Jo mēģināt jau nav vērts. Viss tāpat skaidrs. Vainīgi ir tie citi.  /151.lpp./

Nameja gredzena kods

Pirms mēneša, 27.jūnijā, Zvaigznes ABC Prezentāciju zālē tika prezentēta jau trešā spēlfilmas/vēstures grāmata Nameja gredzena kods (2019). Sapņu komanda 1935 kaut kā palaidu garām, bet uz Rīgas sargiem gan es biju. Tāpēc es zināju, ka gribu būt gan šajā prezentācijā, gan iemest aci grāmatā.

Man ir ārkārtīgs prieks, ka ir tapis šāds projekts – grāmata, kurā var izlasīt gan filmas scenāriju, gan pēc tās piemeklētos vēstures faktus utt. Var jau gudri spriest, cik Nameja gredzens ir slikta filma, iesmiet par Zemgales jūru, filmu angļu mēlē utt., BET! Bet visi aizmirst noskaidrot vai tā maz bija paredzēta kā vēsturiskā/dokumentālā filma. Jā, protams, arī man pirmajā mirklī likās jocīgi, ka Namejs ir zviedrs, ka angļu valodā, bet man tas netraucēja. Prieks, ka tiek akcentēta zemgaļu tauta, gredzens kā brīvības simbols, interpretētas lietas, kas šodienā diemžēl vairs nav noskaidrojamas. Tā kā filma nav vēstures atspoguļojums, par tādu kalpo šī grāmata. Par šo sadaļu ir parūpējusies viena no grāmatas autorēm Ilze Zveja. Kā pati izteicās prezentācijā: ”Mans uzdevums bija veidot paralēlu stāstu par laiku, kad dzīvojis Namejs: no hronikām līdz dažādu vēsturnieku tekstiem.” (citāts aptuvens) Pati bijusi ļoti pārsteigta, kad V. Klišāns, kā labāko darbu par šo laiku, ieteicis 1935.gada grāmatu 🙂

Jāsaka, ka šī ir ļoti savādi definējama grāmata, tāds kā vidutājs starp nosacīti vēsturisko filmu un autentisko vēsturi. Vienā lapaspusē varam iepazīties ar scenāriju, otrā pusē – vēsturiskos faktus. Piemēram, bija jautājums, cik liela ir bijusi zemgaļu tauta. Visus tos aprēķina paskaidrojumus neatminos, bet lēš, ka starp 20-50 tūkstošu zemgaļu. Vēl – zemgaļu kapi ir vieni no bagātākajiem, sieviešu ikdienas darbi, strīdi par zemgales ostas atrašanās vietu, cik liela patiesībā ir bijusi Nameja loma kā karalim. Ir lietas, kuras mūsdienās vairs nav iespējams noskaidrot, piemēram, kā zemgaļi ir izklaidējušies? Neba visu laiku karoja. Filmā bija interpretācija par vāles spēli, bet realitātē ir pieņēmums, ka zemgaļiem, iespējams, ir bijusi spēle līdzīga gladiatoru cīņām – sagūsta ienaidnieku un liek tiem cīnīties līdz nāvei /V.Klišāns/.

Kopumā man šī (un arī divas iepriekšējās grāmatas) liekas ļoti vērtīgas. Tās nevarēs izmantot vēstures stundās, bet interesantus faktus atrast gan var. Un ja kaut ko gribēsies uzzināt sīkāk, grāmatas beigās ir izmantoto avotu un literatūras saraksts. Man ļoti patīk, ka I. Zveja nepieslējās kāda viedoklim, bet pieminēja visus pastāvošos, katru argumentēja un neteica, ka šis nu gan ir slikti. Prieks par vieglo grāmatas lasīšanu, par daudzajām bildēm – gan no filmas, gan vēsturiskajiem attēliem un par atraktīvo grāmatas prezentāciju! Iesaku 🙂

A. Grauba rāda gredzenu un stāsta: ”Gredzena lomai bija divi gredzeni. Šis ir kaskadieris.”

*Grāmata lasīta sadarbībā ar apgādu Zvaigzne ABC