Mezopotāmija

Zadans_6 Es zināju, ka tā būs! Dabūju savās rokās Serhija Žadana veikumu Mezopotāmija un izlasīju… jau pirms mēnešiem diviem. Jau atkal es nespēju neko uzrakstīt par viņa darbu (tā jau bija ar viņa iepriekšējo veikumu Džezs pār Donbasu)! Un ne jau tāpēc, ka man nepatika. Darbs ir lielisks. Tik lielisks, ka es nespēju sakopot domas un saprast, ko tieši es par šo visu domāju.

Harkiva, pilsēta Ukrainā, kurā visi dzīvo kā prazdami. Stāsts ir par deviņiem vīriešiem, kuri meklē laimi, mīlestību un ciešanas. Katrs to dara citādāk un vienalga mēs nonākam pie kopsaucēja – viss saplūst kopā. Tik ļoti, ka beigās ir dzeja.

Šis pilnīgi noteikti ir darbs, kuru es lasīšu otrreiz. Viens ir tas, ka es gribu, lai tas mani aizķer vēl dziļāk, otrs – es īsti to nespēju atcerēties. Manī peld fragmenti, bet es nespēju šo grāmatu salikt kopā. Man šķiet, ka lasot es kādu pavedienu esmu palaidusi vaļā un visa kopaina man ir izjukusi. Lai kā tur būtu ar to prozu, ļoti izbaudīju dzeju. Tas nedaudz atsauca atmiņā viņa dzejas lasījumus 2016.gadā un tas bija lieliski. Vienmēr esmu apbrīnojusi cilvēku spēju lietas pateikt tik skaisti un vienlaicīgi tik tieši.

Ko vairākums no mums dara, sastopoties ar svešu nāvi? Visbiežāk mēs mēģinām nereaģēt, lai nepievērstu tai uzmanību. Mēs vienkārši izliekamies, ka nāves nav, nepamanām mirušos un nedomājam par dzīvajiem. /27.lpp./

Tas ir tas, ar ko sākas šis darbs. Nē, tas nebūt nav depresīvi, nomācoši vai vēl kā negatīvi. Nāve taču ir dabiska. Tomēr ne jau par nāvi jārunā, bet par dzīvi, ko palicēji cenšas turpināt. Un tad ir vēl tie citi, kuri arī risina daudz dažādas problēmas, tai skaitā, arī tās, kas ir pašu galvās. Jāatzīst, ka sākumā mani mulsināja šie īsie stāsti, jo es tos nespēju salipināt. Tomēr pēc tam jau sāku sazīmēt redzētas epizodes un personas. Viņi visi tak dzīvo vienā pilsētā un nepazīdami viens otru vienalga ir bijuši viens otra tuvumā.