Lasāmgabali XXXIX

Ar katru gadu vasaras mēnešos es izlasu aizvien mazāk un mazāk grāmatu. Sēdeju un domāju: ”Kāpēc tā?”. Atbildi tā īsti neatradu, bet mazu iekrājušos grāmatu čupiņu gan!

 

Fjodora Dostojevska darbu Piezīmes no mirušo nama es izlasīju jau maijā. Gribēju veltīt veselu ierakstu šim darbam, bet kaut kā piemirsās… 😀 Tā nu vismaz pieminēšu. Nav jau tā, ka rakstnieki 19.gs. būtu rakstījuši tukšu, bet Dostojevskis mani kaut kādā ziņā pārsteidza. Varbūt tāpēc, ka rakstīja nevis par nabaga tautu vai, tieši otrādi, par uzpūtību augstākajā sabiedrībā utt., bet par noziedznieku prātu, to kā tas iespējams strādā. Nonākot cietumā (katorgā?), viņš sācis pētīt cilvēkus un nonācis pie dažiem slēdzieniem. Daži no tiem nav īsti pareizi mūsdienu skatījumā, bet doma, ka katrs ir pats atbildīgs par savu krišanu, personības demoralizēšanos man šķiet diezgan pieņemama. Vēl viņš ārkārtīgi daudz raksta par brīvību. Esot izsūtījumā savus divdesmit gadus, arestanti skumst pēc brīvības. Tomēr reizēm izdodas kādu piekukuļot un viņš tiek pie saldiem augļiem – degvīna, reizēm izgājieniem ārpus cietuma robežām. Un ja tev vēl ir nauda…! Tā ir pilnīgi atsevišķa dzīves forma. Ja tu kaut kādā veidā nepielāgojies nežēlīgajam ritmam, tu esi beigts. Bez pielāgošanās nav iespējams izvilkt visas tās desmitgades. Darbs lasījās samērā viegli, tomēr ik pa laikam prātā uzpeldēja doma, ja es darbu noliktu malā, es tam vairs nepieķertos.

***

Sākumā es šai darbā nebiju ieinteresēta, bet tad kad biju, to vairs nekur nevarēja dabūt. Vajadzēja tikai trīs gadus, lai manās rokās neplānoti nonāktu Alvja Hermaņa sarakstītā Dienasgrāmata. Par spīti tam, ka es neesmu redzējusi nevienu Hermaņa izrādi, neesmu bijusi ne vecajā, ne jaunajā/pagaidu JRT ēkā, šis darbs mani ļoti saistīja. Hermanis raksta viegli, nevairoties no neērtām tēmām un citādākiem viedokļiem. Šo atklātību es patiešam novērtēju. Viena sezona ar visiem lidojumiem, radošajiem procesiem, iedvesmām, ieskatu režijā, negāciju vilni utt. Grāmata, kura ir pilna ar dzīvi un visu kas tajā ietilpst.

***

Sofija Kinsela un viņas dzīvespriecīgais rakstības stils. Jāsaka, ka lasīt Šopaholiķe dodas ceļojumā bija diezgan ideāli, ņemot vērā, ka nekas cits tāpat īpaši nelasās. Ar šopaholiķi jau biju iepazinusies iepriekšējā darbā, tāpēc bija prieks atkal viņu satikt 🙂 Šoreiz viņa dodas uz Ņujorku, lai dzīvotu pilnīgi citu dzīvi. Bet tā jau nebūtu Kinsela, kas visu neapgrieztu kājām gaisā! Man tiešām prieks lasīt viņas darbus, jo tie nav banāli, kas, manuprāt, ir diezgan neraksturīgi sieviešu romāniem. Un varu atkārtoties – man šis žanrs nepatīk! 😀 Par šo darbu nav daudz ko teikt, jo… vieglais romāns. Jā, viņai bija/ir atkarība no iepirkšanās, no drēbēm, no modes utt. Vispār grūti saprast kā tas ir, jo es kaut ko jaunu pērku labi ja reizi pusgadā. Lai nu kā, prieks, ka viņa ne tikai cieš no iepirkšanās kāres, bet ir arī gudra, asprātīga un patiesa. Un kas pats galvenais – kaut kā izkulsies no ķezas! Jā, man patīk lasīt Kinselu.

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s