Mezopotāmija

Zadans_6Es zināju, ka tā būs! Dabūju savās rokās Serhija Žadana veikumu Mezopotāmija un izlasīju… jau pirms mēnešiem diviem. Jau atkal es nespēju neko uzrakstīt par viņa darbu (tā jau bija ar viņa iepriekšējo veikumu Džezs pār Donbasu)! Un ne jau tāpēc, ka man nepatika. Darbs ir lielisks. Tik lielisks, ka es nespēju sakopot domas un saprast, ko tieši es par šo visu domāju.

Harkiva, pilsēta Ukrainā, kurā visi dzīvo kā prazdami. Stāsts ir par deviņiem vīriešiem, kuri meklē laimi, mīlestību un ciešanas. Katrs to dara citādāk un vienalga mēs nonākam pie kopsaucēja – viss saplūst kopā. Tik ļoti, ka beigās ir dzeja.

Šis pilnīgi noteikti ir darbs, kuru es lasīšu otrreiz. Viens ir tas, ka es gribu, lai tas mani aizķer vēl dziļāk, otrs – es īsti to nespēju atcerēties. Manī peld fragmenti, bet es nespēju šo grāmatu salikt kopā. Man šķiet, ka lasot es kādu pavedienu esmu palaidusi vaļā un visa kopaina man ir izjukusi. Lai kā tur būtu ar to prozu, ļoti izbaudīju dzeju. Tas nedaudz atsauca atmiņā viņa dzejas lasījumus 2016.gadā un tas bija lieliski. Vienmēr esmu apbrīnojusi cilvēku spēju lietas pateikt tik skaisti un vienlaicīgi tik tieši.

Ko vairākums no mums dara, sastopoties ar svešu nāvi? Visbiežāk mēs mēģinām nereaģēt, lai nepievērstu tai uzmanību. Mēs vienkārši izliekamies, ka nāves nav, nepamanām mirušos un nedomājam par dzīvajiem. /27.lpp./

Tas ir tas, ar ko sākas šis darbs. Nē, tas nebūt nav depresīvi, nomācoši vai vēl kā negatīvi. Nāve taču ir dabiska. Tomēr ne jau par nāvi jārunā, bet par dzīvi, ko palicēji cenšas turpināt. Un tad ir vēl tie citi, kuri arī risina daudz dažādas problēmas, tai skaitā, arī tās, kas ir pašu galvās. Jāatzīst, ka sākumā mani mulsināja šie īsie stāsti, jo es tos nespēju salipināt. Tomēr pēc tam jau sāku sazīmēt redzētas epizodes un personas. Viņi visi tak dzīvo vienā pilsētā un nepazīdami viens otru vienalga ir bijuši viens otra tuvumā.

Ūdens sastāv no noslēpumiem, jāuzmanās,
lai tevi neievelk dziļās akās,
tur, kur gaida rēgi ar zivju galvām,
maigām astēm – iemīlējušies un pamesti.

*Grāmata lasīta sadarbībā ar apgādu Jānis Roze

Tifānija Smelga: Man būs pusnakts kleita

9789934081415_86Nu jau kādu laiciņu grāmatnīcu plauktos gozējas Terija Pračeta jaunākā daļa sāgai par Tifāniju Smelgu – Man būs pusnakts kleita (2010). Vēl tikai atliek sagaidīt pēdējo, piekto daļu un kas zina, varbūt vēlāk vēl kaut ko padzirdēsim no Diskpasaules.

Tifānija Smelga ir kļuvusi par sava novada raganu un dara visu, kas viņas spēkos. Tomēr, lai cik centīga, čakla un laba viņa būtu, pamazām no apkārtējiem ragana sāk izjust nepatiku pret viņu. Arī pati Tifānija jūt ko nelabu virmojam gaisā. Kas ir šis kāds vai kaut kas, kas visiem jauc prātu un liek domāt ļaunas domas?

Šo daļu es ”izrāvu” pa pāris vakariem, tieši tik labs! Šis darbs man likās nu jau krietni pieaugušāks un nobriedušāks. Beidzot es jutu pieaugušu un patiesi atbildīgu Tifāniju, kas dara savus raganas darbus uz pilnu klapi! Brīdī, kad sapratu, ka šī daļa kaut kādā mērā ir iepriekšējās daļas turpinājums (notikumos), tad mana interese tikai auga. Par Pračeta valodnieciskumu un rakstības stilu esmu izteikusies iepriekš, tāpēc nevēlos atkārtoties. Humors bija, ironija bija, notikumu kāpinājums bija un smukas beigas arī bija. Protams, beigas nedaudz varēja paredzēt, bet man tas netraucēja.

Gluži kā iepriekšējai daļai, arī šai man gribējās pameklēt leģendu, kuru Pračets ir dzirdējis bērnībā. Neizklausījās, ka esmu atradusi īsto, tomēr uzzināju par zaķi, kurš nozaga uguni un ar to padalījās ar visiem cilvēkiem un zeme beidzot nebija auksta. Nē, nē, darbā zaķene lec ugunī un tas nav gluži tas pats, ko tā dara mītā.

P.S. Fīgli ir jauki elfi, tomēr man prieks, ka šajā daļā viņu nebija daudz 😀 Lai gan novērtēju viņu pieķeršanos savai pakalnei un draudiem cīnīties ar zobiem un nagiem un vēl skarbāk, ja vien tas būs vajadzīgs!

*Grāmata lasīta sadarbībā ar apgādu Zvaigzne ABC

Izstāde: Jūgendstils Rīgā. Kolekcijas desmitgade

Man patīk, ka draugi un paziņas dalās ar saviem iespaidiem par kādām vietām, notikumiem un vispār redzēto. Tādā veidā arī uzzināju par brīnišķīgu izstādi Jūgendstils Rīgā. Kolekcijas demitgade, kuru apmeklēju pirms dažām dienām Rīgas mākslas telpā (Kungu iela 3).

Izstādē pavadīju daudz laika un ik pa laikam iedomājos: kad pēc gadsimta veidos izstādi par mūsu laiku, ko tur varēs redzēt? 20.gadsimta sākumā ir dzīvots skaisti, īpaši piedomāts par lietu estētisko noformējumu. Man gribējās piefiksēt katru rišiņu, nieciņu un līniju. Īpaši uzkavējos arhitektūras un viesistabas apskatē un domāju par iespējamajām sarunām. Dāmas savās skaistajās kleitās, kungi – uzvalkos, fonā mūzika no gramofona; visiem rokās smalki veidotas glāzes ar kādu stiprāku dzērienu un visas tās sarunas par modi, politiku un kultūru. Jā, es zinu, ka ne visiem viss bija tik skaisti, bet šeit mēs runājām par laikmeta vadlīnijām.

Lai es (un daudzi citi) varētu šādi domāt, muzejs Rīgas Jūgendstila centrs glabā un popularizē jūgendstila kultūrvēsturisko mantojumu. Viņu veidotā izstāde iepazīstina ar pašu veidoto kolekciju desmit gadu garumā. Man ārkārtīgi patika, ka viss ir pārdomāts un izstādīts tematiski, līdz ar to es atsevišķos priekos baudīju porcelāna, stikla, metāla, fajansa kolekcijas, interjera priekšmetus, dāmu un kungu apģērbus un aksesuārus, grāmatas, periodiku, gleznas un fotogrāfiju. Vēl mazais prieciņš par to, ka izstāde ne tikai parādīja tā laika arhitektūru, bet arī īpaši izcēla arhitektu Konstantīna Pēkšēna un Vilhelma Bokslafa radošo darbību.

Ja es pareizi saprotu, tad šai izstādei tiek rīkotas arī īpašas eksursijas un koncertu vakari. Pati izstāde apskatāma līdz 22.septembrim.

This slideshow requires JavaScript.

Lasāmgabali XXXIX

Ar katru gadu vasaras mēnešos es izlasu aizvien mazāk un mazāk grāmatu. Sēdeju un domāju: ”Kāpēc tā?”. Atbildi tā īsti neatradu, bet mazu iekrājušos grāmatu čupiņu gan!

 

Fjodora Dostojevska darbu Piezīmes no mirušo nama es izlasīju jau maijā. Gribēju veltīt veselu ierakstu šim darbam, bet kaut kā piemirsās… 😀 Tā nu vismaz pieminēšu. Nav jau tā, ka rakstnieki 19.gs. būtu rakstījuši tukšu, bet Dostojevskis mani kaut kādā ziņā pārsteidza. Varbūt tāpēc, ka rakstīja nevis par nabaga tautu vai, tieši otrādi, par uzpūtību augstākajā sabiedrībā utt., bet par noziedznieku prātu, to kā tas iespējams strādā. Nonākot cietumā (katorgā?), viņš sācis pētīt cilvēkus un nonācis pie dažiem slēdzieniem. Daži no tiem nav īsti pareizi mūsdienu skatījumā, bet doma, ka katrs ir pats atbildīgs par savu krišanu, personības demoralizēšanos man šķiet diezgan pieņemama. Vēl viņš ārkārtīgi daudz raksta par brīvību. Esot izsūtījumā savus divdesmit gadus, arestanti skumst pēc brīvības. Tomēr reizēm izdodas kādu piekukuļot un viņš tiek pie saldiem augļiem – degvīna, reizēm izgājieniem ārpus cietuma robežām. Un ja tev vēl ir nauda…! Tā ir pilnīgi atsevišķa dzīves forma. Ja tu kaut kādā veidā nepielāgojies nežēlīgajam ritmam, tu esi beigts. Bez pielāgošanās nav iespējams izvilkt visas tās desmitgades. Darbs lasījās samērā viegli, tomēr ik pa laikam prātā uzpeldēja doma, ja es darbu noliktu malā, es tam vairs nepieķertos.

***

Sākumā es šai darbā nebiju ieinteresēta, bet tad kad biju, to vairs nekur nevarēja dabūt. Vajadzēja tikai trīs gadus, lai manās rokās neplānoti nonāktu Alvja Hermaņa sarakstītā Dienasgrāmata. Par spīti tam, ka es neesmu redzējusi nevienu Hermaņa izrādi, neesmu bijusi ne vecajā, ne jaunajā/pagaidu JRT ēkā, šis darbs mani ļoti saistīja. Hermanis raksta viegli, nevairoties no neērtām tēmām un citādākiem viedokļiem. Šo atklātību es patiešam novērtēju. Viena sezona ar visiem lidojumiem, radošajiem procesiem, iedvesmām, ieskatu režijā, negāciju vilni utt. Grāmata, kura ir pilna ar dzīvi un visu kas tajā ietilpst.

***

Sofija Kinsela un viņas dzīvespriecīgais rakstības stils. Jāsaka, ka lasīt Šopaholiķe dodas ceļojumā bija diezgan ideāli, ņemot vērā, ka nekas cits tāpat īpaši nelasās. Ar šopaholiķi jau biju iepazinusies iepriekšējā darbā, tāpēc bija prieks atkal viņu satikt 🙂 Šoreiz viņa dodas uz Ņujorku, lai dzīvotu pilnīgi citu dzīvi. Bet tā jau nebūtu Kinsela, kas visu neapgrieztu kājām gaisā! Man tiešām prieks lasīt viņas darbus, jo tie nav banāli, kas, manuprāt, ir diezgan neraksturīgi sieviešu romāniem. Un varu atkārtoties – man šis žanrs nepatīk! 😀 Par šo darbu nav daudz ko teikt, jo… vieglais romāns. Jā, viņai bija/ir atkarība no iepirkšanās, no drēbēm, no modes utt. Vispār grūti saprast kā tas ir, jo es kaut ko jaunu pērku labi ja reizi pusgadā. Lai nu kā, prieks, ka viņa ne tikai cieš no iepirkšanās kāres, bet ir arī gudra, asprātīga un patiesa. Un kas pats galvenais – kaut kā izkulsies no ķezas! Jā, man patīk lasīt Kinselu.