Simtgades filmas #2

Tik daudz filmu, ka visas uzreiz nevar aptvert! Šī raksta pirmo daļu var izlasīt šeit un šis ir tikai mans subjektīvais skatījums un viedoklis 🙂 Esmu par gandrīz katru dzirdējusi dažādas atsauksmes, tāpēc gribējās piefiksēt savas domas, lai neaizmirstas. Vai arī – mazums, kādreiz rodas izdevība salīdzināt šo un vēlāko redzējumu.

Par to, ka Vectēvs, kas bīstamāks par datoru ir simtgades filma es biju ļoti pārsteigta. Salīdzinot ar citu filmu tēmām, šī vienkārši lec ārā. Šai filmā es nespēju ”rakt” un īsti arī neizprotu tās aktualitāti. Protams, kā izklaidi es to noskatījos, bet tiešām nesaprotu, kāpēc šī ir simtgadē.

Kad redzēju sarakstā Lustrum, man tā neizteica absolūti neko. Tad pirms kādas citas simtgades filmas rādīja treileri un sapratu, ka gribu redzēt Ginta Grūbes filmu, jo tā šķita citādāka. Ne tos parastos stāstus par to, kā bija čekā, kā spīdzināja cenšoties izvilkt neīstas atzīšanās, bet par to, kā tika mēģināts vervēt kultūras cilvēkus, kādām metodēm. Daži pat tika savervēti pret pašu saprašanu. Tik izmanīgi. Man ilgi bija jādomā par nosaukumu. Šis no anotācijas: ”Lustrum bija viens no valsts pārvaldes principiem Romas impērijā, kas noteica – mainoties valsts pārvaldei, iepriekšējās varas pārstāvji ceremoniāli atzīstas visos grēkos un zvēr uzticību jaunajai varai.” Mums tā, diemžēl, nenotika un tagad ir jautājums, ko tas nozīmē mūsu tagadējai varai, vai tas ir tas, kas neļauj mums augt. Filmā stāsta ne tikai par metodēm un cilvēkiem, bet arī par to, kā pēdējos gados šis jautājums uzpeld Saeimas debatēs un nepārtraukti tiek atcelts. Prieks, ka beidzot šī tēma ir kaut cik nedaudz sakustējusies un daļa kartīšu ir redzamas interneta dzīlēs (paldies cilvēkiem, kuri tika pie izpētes!). Tur noteikti nav svarīgāko, bet piekritīšu vienam runātājam no filmas – čeka nebija tāda organizācija, kas kaut ko atstātu nejaušības ziņā. Tur viss bija izkalkulēts. Protams, filma nespēj parādīt visu un šajā jautājumā vēl daudz darāmā. Un prieks, ka Stūra māja ir palikusi atvērta un stāsta savu tumšo pagātni.

1906 ir filma, kuru es nudien ļoti gaidīju. Tagad pēc noskatīšanās jūtu tādu mazu… vilšanos. Kaut kā biju iedomājusies, ka gads pēc revolūcijas ir bijis krietni spraigāks. Visa tā gatavošanās, aģitēšana un viss pārējais man patika, bet tad kad visam bija ”jāiet gaisā”, filma beidzās. Katrā ziņā, pēc treilera noskatīšanās un reklāmas plakāta es biju gaidījusi ko citu. Varbūt, ka tur tā vaina.

Kad tikko parādījās Paradīze ’89 treileris, man bija tāds: “Tā kā varētu, bet īstas vēlmes nav”. Tad, kad to rādīja LTV1, tad gan gribēju redzēt, bet nokavēju (arī skatīšanos arhīvā). Tagad man ir skumji, jo šo neesmu redzējusi. Žēl, bet gan jau vēl kaut kad rādīs!

Laika tilti bija kaut kas… savāds, bet man laikam patika. Vēl īsti nevaru ”izkost”. Tā ir Baltijas valstu kopražojums un stāsta par dokumentālā, poētiskā kino vilni 20.gadsimta 60tajos gados. Visi kadri kaut ko stāstīja un tā, bet neesmu pārliecināta, ka spēju saprast šādu kino.

Kad raidījumā Latvijas filmas Latvijas simtgadei bija sērija par režisores Dzintras Gekas dokumentālo filmu Kurts Fridrihsons, gribēju redzēt, bet ne uz lielā ekrāna. Skumji, ka šo iespēju palaidu vējā tikai tapēc, ka nespēju atcerēties, ka jāskatās. Tā nu atkal neesmu uzzinājusi, kāpēc Fridrihsons ir īpaša personība.

Kā pašas pēdējās esmu atstājusi multenes. Galīgi nebija plānots skatīties, jo kaut kā šis žanrs vairs nesaista, tomēr Splendid Palace svētkos dāvāja brīnišķīgu iespēju. Man reti, kad multfilmas patīk, bet Jēkabs, Mimmi un runājošie suņi tiešām ir kaut kas jauks. Iespējams par patikšanas faktoriem nostrādā atpazīstamā vide, neuzbāzīgais humors un, galu galā, pats stāsts (koku izciršana nudien ir sāpīga tēma). Ja ir vēlme, tēmas šai multenē var atrast daudz un pēc noskatīšanās saprotu, kāpēc pirms seansa runāja par skolēnu diskusijām stundās. Tātad, šis man patika, savukārt otra multene, kuru rādīja kā brīvdabas kino bija Saule brauca debesīs. Mmm… nu šī tiešām ir bērniem. Pasaka, kura ieturēta klasiskā latviešu tautiskajā garā ar daudzu gandrīz tautasdziesmu pavadījumu. Man prieks, ka esmu redzējusi, ļoti patika pēdējais kadrs ar sauli, bet visādi citādi… bērniem 🙂