Piezīmes par nervozu planētu

300x0_piezimes_par_nervozu_planetu_vaksMeta Heiga (Matt Haig, 1975) darbs Piezīmes par nervozu planētu (2018) ir man neraksturīga grāmata. Es nemēdzu lasīt darbus ezotērikas, psiholoģijas utt.  virzienā. Varbūt nav īstais vecums, varbūt vispār nav mans lauciņš, tomēr šo darbu man gribējās izlasīt. Vai esi kādreiz aizdomājies par to, cik daudz laika pavadi internetā, cik bieži ielūkojies telefonā un kādu iespaidu tas atstāj uz tevi? Vismaz šie ir tie jautājumi, kāpēc es iepazinos ar Heigu.

Esmu dzirdējusi ļoti labas atsauksmes par viņa iepriekšējo darbu (Iemesli dzīvot tālāk, 2015), tomēr tas mani neuzrunā. Ieskatoties šīs grāmatas anotācijā, es cerēju atrast atbildes uz dažiem satīkloto cilvēku jautājumiem, atkarībām, kā tās ietekmē mūs un apkārtējo vidi. Dažas atbildes esmu atradusi, tomēr šis darbs ir diezgan virspusējs (ko viņš sākumā akcentē arī pats). Jāpiebilst, ka man nostrādā arī grāmatas vāks un nosaukums – it kā nekā īpaša tur nav, bet tik estētisks! Un vēl viena piebilde – es ne vienmēr piekritu Heiga rakstītajam, jo dažbrīd man viņa sacītais šķita pārspīlēts un saasināts. Domāju, ka tur pie vainas ir viņa domāšanas veids piedzīvojot panikas lēkmes un depresiju, jo man tas viss ir svešs.

Šķetinot daudz un dažādu tēmu, Heigs ik pa laikam uzsver, kāpēc vispār raksta šo grāmatu: ”Rakstot šo grāmatu, mēģināju noskaidrot, kā mūsdienu dzīve ietekmē cilvēka psihi un kā saglabāt veselo saprātu, dzīvojot pasaulē, kas padara mūs trakus. /236.lpp./”. Heigs daudzas no uzskaitītajām lietām labprāt ”noraktu” (vismaz man tā tas viss izklausījās), tomēr man šķiet, ka mums ir jāmācās atrast zelta vidusceļš. Piemēram, ziņas. Piekrītu, ka daudzas ziņas mūs satrauc un ietekmē, tomēr norobežoties no tām arī nevajadzētu. Dzīve burbulī nav labāka par stresainu dzīvi no dzirdētajām ziņām.

Viedtālruņi ir padarījuši mūs visus par ziņu reportieriem. Ja notiek kaut kas patiesi briesmīgs – terorakts, meža ugunsgrēks vai cunami -, vienmēr atrodas kāds, kurš to uzņem un pēc tam ieliek internetā. /39.lpp./

Viņš raksta, ka ”daudzi antropologi uzskata tehnoloģisko progresu par galveno cilvēces virzītājspēku /47.lpp./” Es piesliešos šim uzskatam, jo nespēju iedomāties, kas vēl mums ir licis iztaisnot muguru un atklāt uguni. Vai šodienā jūs variet iedomāties mājas ballīti, kurā nav neviena brīža, kad kāds no viesiem nav iegrimis Youtube vai savā telefonā? Es nevaru, jo vienmēr prātā ienāk kāda dziesma, treileris vai vēl kas, ko noteikti gribu saviem draugiem parādīt. Tai brīdī forši, bet reizēm pēc ballītēm domāju, ka atkal neesam spējuši internetu izmantot tikai fonam. Un internets ”apēd” daudz laika. Vispār, runājot par laiku, es nekad uz to nebiju palūkojusies tā, kā to piedāvā Heigs. Man reizumis ir bijis prātā jautājums, kāpēc mēs lietas darām tieši tajos laikos un kāpēc daudzi brīnās, ja pasaku, ka pēc pusnakts vācu māju, jo uznāca luste. Šī sadaļa nudien bija interesanta!

Mēs pārāk labi apzināmies pulksteņa diktēto laiku, bet aizvien sliktāk izjūtam laika dabisko ritumu. Iespējams, jau tūkstošiem gadu cilvēki ir modušies septiņos no rīta, taču pēdējos pārsimt gados mēs mostamies tāpēc, ka ir septiņi no rīta. /77.lpp./

Vai pastāv atkarība no vēlmēm? Pastāv. Mēs tiecamies pēc lietām bez kurām, iespējams, varētu arī izdzīvot. Un nepietiek jau tikai ar lietu, vajag aizvien jaunāku un jaunāku lietas versiju. Tas ir skumji. Mēs tiešām esam patērētāju sabiedrība. Un tas nav labi, jo tas ietekmē daudzas jomas, arī ekoloģiju. Jāatzīst, ka es par to iepriekš īpaši nedomāju, jo nebija sajūtas, ka es būtu izteikta mārketinga un patērnieciskuma upure (drīkst lietot šo vārdu?). Savukārt šobrīd mani nereāli kaitina, ka daudzi nevēlas ražot kvalitatīvas, ilglietojamas lietas un ja tās gadījuma pēc tādas ir, maksā kosmosu. Mani sāk uztraukt ledāju kušana, okeānu/jūru piesārņošana, plastmasas visuresamība, augu un sugu izzušana, mežu izciršana un cilvēka vēlme iegūt visu zemeslodi savās ķetnās.

Lai arī dažas lietas man šķita pārspīlētas, par dažām es būtu gribējusi lasīt vairāk. Heigam piemīt interesanta rakstītprasme – visas tēmas, kuras viņš ”paceļ” ir gana nopietnas, bet neviena nav uzrakstīta sausi kā atreferējot darba tapšanā lasītos pētījumus. Runājot par atbildēm, kuras nedabūju, tad viens no jautājumiem – kāpēc daudzi izvēlas savas brīvdienas pavadīt stundām ilgi tupi vazājoties pa tirdzniecības centriem?

P.S. Šis ieraksts tapa 4 stundas, kuru laikā es trīs reizes ielūkojos gan FB, gan Twitter (tur nekā jauna nebija) un piecas reizes Youtube, lai nomainītu mūziku.

*Grāmata lasīta sadarbībā ar apgādu Zvaigzne ABC

Izstāde: Izcilie modernisti

IMAG1040Pirms pāris nedēļām es aizvedu savu mammu uz izstādi-multimediju šovu Izcilie modernisti. No Monē līdz Kandinskim. Ziniet tas ir tā vērts! Protams, visu to sajūtu es šeit neielikšu. Vispār tāds duālisms: it kā gribas iemūžināt to, šo un vēl to, bet tai pat laikā es nevēlos visu skatīties caur telefonu. Līdz ar to man ir tikai dažas bildes un mazi video fragmentiņi.

Pirms pasākuma es iemetu acis Parīzē notikušajā izstādē un gaidīju kaut ko tādu. Es reāli gribēju staigāt pa gleznām! Tad mūs samulsināja, ka visi uzreiz kaut kur sēžas. Nu, sēdāmies arī mēs! Nevajadzēja. Vajadzēja klusītiņām izstaigāt visu, jo radās sajūta, ka redzējām dikti maz. Nē, bija krāšņi un visriņķī, tomēr tai otrā pusē bija skatāms arī uz grīdas. Tur bija īstā sajūta, kas jāķer! Lai nu kā, arī no savas vietas es smaidīju, sēdēju acis iepletusi un grozīdamās uz visām pusēm.

Es neesmu draugos ar glezniecību, reti kuru atpazīstu, bet jūtu, ka lēnītiņām tuvojos interesei. Visus māksliniekus, protams, nezināju, bet atklāju sev Anrī Ruso – tāda savdabīga māksla, ļoti patika! Kopumā var apskatīt 16 modernisma pārstāvjus (katram apmēram piecas minūtes) – Klods Monē, Edgars Degā, Pols Gogēns, Anrī Ruso, Anrī de Tulūzs-Lotreks, Gustavs Klimts, Pols Sinjaks, Pīts Mondriāns, Amedeo Modiljāni, Vinsents van Gogs, Pjērs Ogists Renuārs, Huans Grīss, Pauls Klē, Francis Marks, Vasilijs Kandinskis un Kazimirs Maļevičs. Visos aprakstos stāsta, ka šajā izstādē tiek parādīti ap 5000 darbu no vairāk nekā 20 pasaules muzejiem.

Kas mani ārkārtīgi šajā šovā/izstādē uzrunāja? Tas, kā 21.gadsimtā šiem darbiem ir atrasta jauna pieeja. Nevis vienkārši slideshow’ā saliktas bildītes, bet ar dažādiem skaņdarbiem – no klasikas līdz elektromūzikai – noķerti mākslinieku darbu noskaņas. Attēli plūst, mainās, saplūst, dūmo, viļņojas un ļauj patiešām ienirt ceļojumā cauri 19.gs.beigu un 20.gs.sākuma mākslas vēsturei. Pabiju gan Monē ūdensrožu tuvumā, gan izceļojos cauri Pīta Mondriāna līnijām. Es mierīgi varētu tur pavadīt trīs seansus pēc kārtas un katru reizi stāvēt citā vietā – redzētais nebūtu atkārtojums, jo no katra ”ekrāna” veras cits mākslas darbs, rakurs, sajūta.

This slideshow requires JavaScript.

Ja ir iespējas, noteikti iesaku piedzīvot pašiem. Izstāde/ šovs apskatāms līdz 10.augustam, Pils ielā 23!

Četru ceļu krustojums

8fWAtVw2dLLX_400x600_2mRPEZPfPēdējā laikā neprotu trāpīt uz labām grāmatām un tāpēc sanāk arī mazāk lasīt. Tad kad es ieraudzīju Tommi Kinnunena (Tommi Tapani Kinnunen, 1973) romānu Četru ceļu krustojums (2014), es sapratu, ka ar šo viss būs. Ne tikai tāpēc, ka somu autors, bet tāpēc ka… būs!

Šis ir četru stāstu romāns, kurā var uzzināt, ko par pasaules kārtību domā vecmāte Marija, viņas meita fotogrāfe Lahja, Lahjas vīrs Onni un Lahjas vedekla Kārina. Visus stāstus caurauž spriedze un tikai beigās var uzzināt, kas grauž katra sirdsapziņu.

Uzreiz – šī būs īsa atsauksme. Ne jau tāpēc, ka man nepatika vai kā, bet tāpēc, ka darbs ir tik pilns dzīves, ka es nemaz neprotu īsti izteikties. Lasīju aizgūtnēm un pārāk ātri pienāca beigas. Par to tiešām skumu, jo es būtu priecājusies lasīt arī par Helenu, Johannesu un Annu. Visa tā dzīve mājā un pati māja kā dzīve. Ne tikai cilvēku stāsts, bet arī vietas, mājas stāsts. Kādi tik laiki tai neskrēja pāri! Tā prasme vienmēr izkārpīties no dažādām situācijām ir tas, ko mūsdienās ir nepieciešams atkārtot vēl un vēl. Jo elastīgāki būsim, jo radošāki tapsim. Protams, nebūtu forši dzīvot bunkuros, bet ir bijuši arī tādi laiki. Pirmajā mirklī es nespēju saprast, kāpēc autors romānu ir dalījis četros stāstos, jo katrs stāsts ir par citu personāžu un ko tādā gadījumā var saprast? Patiesībā, autors ir rīkojies pavisam smalki un lasītājam pašam visas detaļas jāsaliek pareizā secībā!

P.S. No viņiem visiem man visvairāk bija žēl Onni!

*Grāmata lasīta sadarbībā ar apgādu Zvaigzne ABC

Simtgades filmas #2

Tik daudz filmu, ka visas uzreiz nevar aptvert! Šī raksta pirmo daļu var izlasīt šeit un šis ir tikai mans subjektīvais skatījums un viedoklis 🙂 Esmu par gandrīz katru dzirdējusi dažādas atsauksmes, tāpēc gribējās piefiksēt savas domas, lai neaizmirstas. Vai arī – mazums, kādreiz rodas izdevība salīdzināt šo un vēlāko redzējumu.

Par to, ka Vectēvs, kas bīstamāks par datoru ir simtgades filma es biju ļoti pārsteigta. Salīdzinot ar citu filmu tēmām, šī vienkārši lec ārā. Šai filmā es nespēju ”rakt” un īsti arī neizprotu tās aktualitāti. Protams, kā izklaidi es to noskatījos, bet tiešām nesaprotu, kāpēc šī ir simtgadē.

Kad redzēju sarakstā Lustrum, man tā neizteica absolūti neko. Tad pirms kādas citas simtgades filmas rādīja treileri un sapratu, ka gribu redzēt Ginta Grūbes filmu, jo tā šķita citādāka. Ne tos parastos stāstus par to, kā bija čekā, kā spīdzināja cenšoties izvilkt neīstas atzīšanās, bet par to, kā tika mēģināts vervēt kultūras cilvēkus, kādām metodēm. Daži pat tika savervēti pret pašu saprašanu. Tik izmanīgi. Man ilgi bija jādomā par nosaukumu. Šis no anotācijas: ”Lustrum bija viens no valsts pārvaldes principiem Romas impērijā, kas noteica – mainoties valsts pārvaldei, iepriekšējās varas pārstāvji ceremoniāli atzīstas visos grēkos un zvēr uzticību jaunajai varai.” Mums tā, diemžēl, nenotika un tagad ir jautājums, ko tas nozīmē mūsu tagadējai varai, vai tas ir tas, kas neļauj mums augt. Filmā stāsta ne tikai par metodēm un cilvēkiem, bet arī par to, kā pēdējos gados šis jautājums uzpeld Saeimas debatēs un nepārtraukti tiek atcelts. Prieks, ka beidzot šī tēma ir kaut cik nedaudz sakustējusies un daļa kartīšu ir redzamas interneta dzīlēs (paldies cilvēkiem, kuri tika pie izpētes!). Tur noteikti nav svarīgāko, bet piekritīšu vienam runātājam no filmas – čeka nebija tāda organizācija, kas kaut ko atstātu nejaušības ziņā. Tur viss bija izkalkulēts. Protams, filma nespēj parādīt visu un šajā jautājumā vēl daudz darāmā. Un prieks, ka Stūra māja ir palikusi atvērta un stāsta savu tumšo pagātni.

1906 ir filma, kuru es nudien ļoti gaidīju. Tagad pēc noskatīšanās jūtu tādu mazu… vilšanos. Kaut kā biju iedomājusies, ka gads pēc revolūcijas ir bijis krietni spraigāks. Visa tā gatavošanās, aģitēšana un viss pārējais man patika, bet tad kad visam bija ”jāiet gaisā”, filma beidzās. Katrā ziņā, pēc treilera noskatīšanās un reklāmas plakāta es biju gaidījusi ko citu. Varbūt, ka tur tā vaina.

Kad tikko parādījās Paradīze ’89 treileris, man bija tāds: “Tā kā varētu, bet īstas vēlmes nav”. Tad, kad to rādīja LTV1, tad gan gribēju redzēt, bet nokavēju (arī skatīšanos arhīvā). Tagad man ir skumji, jo šo neesmu redzējusi. Žēl, bet gan jau vēl kaut kad rādīs!

Laika tilti bija kaut kas… savāds, bet man laikam patika. Vēl īsti nevaru ”izkost”. Tā ir Baltijas valstu kopražojums un stāsta par dokumentālā, poētiskā kino vilni 20.gadsimta 60tajos gados. Visi kadri kaut ko stāstīja un tā, bet neesmu pārliecināta, ka spēju saprast šādu kino.

Kad raidījumā Latvijas filmas Latvijas simtgadei bija sērija par režisores Dzintras Gekas dokumentālo filmu Kurts Fridrihsons, gribēju redzēt, bet ne uz lielā ekrāna. Skumji, ka šo iespēju palaidu vējā tikai tapēc, ka nespēju atcerēties, ka jāskatās. Tā nu atkal neesmu uzzinājusi, kāpēc Fridrihsons ir īpaša personība.

Kā pašas pēdējās esmu atstājusi multenes. Galīgi nebija plānots skatīties, jo kaut kā šis žanrs vairs nesaista, tomēr Splendid Palace svētkos dāvāja brīnišķīgu iespēju. Man reti, kad multfilmas patīk, bet Jēkabs, Mimmi un runājošie suņi tiešām ir kaut kas jauks. Iespējams par patikšanas faktoriem nostrādā atpazīstamā vide, neuzbāzīgais humors un, galu galā, pats stāsts (koku izciršana nudien ir sāpīga tēma). Ja ir vēlme, tēmas šai multenē var atrast daudz un pēc noskatīšanās saprotu, kāpēc pirms seansa runāja par skolēnu diskusijām stundās. Tātad, šis man patika, savukārt otra multene, kuru rādīja kā brīvdabas kino bija Saule brauca debesīs. Mmm… nu šī tiešām ir bērniem. Pasaka, kura ieturēta klasiskā latviešu tautiskajā garā ar daudzu gandrīz tautasdziesmu pavadījumu. Man prieks, ka esmu redzējusi, ļoti patika pēdējais kadrs ar sauli, bet visādi citādi… bērniem 🙂