Vakariņas

jVFfZfnc1m_A_400x600_2mRPEZPfVai jūs jau esat pavakariņojuši? Pie Hermana Koha (Herman Koch, 1953) darba Vakariņas (2009) es tiku, tā teikt, netīšām. Pajautāja, vai gribēšu lasīt un pat nezinot, kas tas vispār ir, teicu jā. Prieks par savu pozitīvo atbildi, jo lasāmais bija labs.

Divi brāļi kopā ar savām sievām vakariņo smalkā restorānā, kurā vieta jāpasūta vismaz pusgadu iepriekš. Viņi pļāpā par šo un to, bet gaiss savelkas aizvien spiedošāks. Kaut kad vajadzētu sākt runāt par galveno – par abu pāru bērniem, kuri ir izdarījuši ko tādu, kas varētu sabojāt visu turpmāko dzīvi. Kā rīkoties, cik tālu iet savā mīlestībā?

Visas laimīgās ģimenes ir vienādas; un visas nelaimīgās ģimenes ir nelaimīgas katra savā veidā,.. /11.lpp./

Šis darbs mani kaut kādā veidā ir pārsteidzis. Tematiski šis nav no vieglākajiem darbiem, tomēr tas lasījās ārkārtīgi viegli. Vakariņas, kuru laikā tika apspriestas daudzas un dažādas tēmas, smagiem soļiem tuvojoties kulminācijai, ļauj mums iepazīt katru no varoņiem – gan personīgi, gan ģimenes paradumos, audzināšanā un uzskatos. Kas tad ir atgadījies, ka nepieciešams vakariņot smalkā restorānā un kāpēc vispār tādas privātas sarunas nenorisinās mājās? Negribas nospoilot pašu būtiskāko, bet tas ir kas tāds, kam risinājumu katrs rastu citādāku. No vienas puses tas ir nelaimes gadījums, no otras puses to var uzskatīt arī par noziegumu. Lai nu kā, jārīkojas gudri, citādi bērnu dzīves būs sabojātas.

Pauls, viens no brāļiem, kurš stāsta šo stāstu – gan par savu brāli, visām viņa dīvainībām un kaitinošajām raksturīpašībām, par viņa sievu, par sevi un savu ģimeni – tas viss ļauj tik labi iepazīt šo četrotni. No šī stāstījuma rodas sajūta, ka brāļu attiecības ir diezgan vēsas un tas kaut kādā veidā ietekmē arī  bērnus. It kā netieši, bet tomēr. Vēl mani urda jautājums – vai bērnībā pieredzētas lietas/situācijas paliek noglabātas zemapziņā un tās pašas situācijas pieaugot tiek neapzināti atkārtotas? Konkrēti runājot par šo darbu, man tāda sajūta ir. Ja Paula dēls bērnībā nebūtu piedzīvojis dažus strīdīgus gadījumus (reakcijās, es domāju), vai viņš būtu izaudzis citādāks? Nē, viņš ir labs puika, bet nelāgā situācijā gan iekūlies.

Protams, tas ir šausmīgi, mēs visi esam mācīti domāt, kas tas ir šausmīgi, taču pasaule bez nelaimēm un vardarbības – vienalga, vai tā ir dabas vai cilvēku izraisīta – būtu pilnīgi nepanesama. /160.lpp./

Darbā tiek skarta arī tēma, kas šobrīd ir diezgan aktuāla. Mums ir ļauts domāt brīvi, plaši utt. Realitātē, kad šīs domas, tiek izklāstītas, tās var būt nepieņemamas un tāpēc nepareizas. Man prieks par tēvu, kurš ļāva dēlam radoši izpausties, bet pārsteidza direktors, kurš nerīkojās pareizi. Es par ”kastītes” domāšanu. Mēs visi gribam, lai bērni būtu radoši savā domāšanā un neļautos vienai pareizajai domai. Nu ok, par darbā aprakstīto situāciju vēl varētu padiskutēt, bet es runāju par būtību.

Šajā darbā jautājumu nudien ir daudz. Ne tikai, cik ļoti vecākiem būtu jāupurējas bērnu dēļ, vai vecāku mīlestībai ir robežas, bet arī kā atrast pareizos risinājumus, kas vispār ir pareizs (ja nekas nav balts un melns) un kā tajā visā nepazaudēt patieso morāles jēdzienu (kas ir diezgan elastīgs…).

*Grāmata lasīta sadarbībā ar apgādu Jānis Roze

By elzastory Posted in nieki

Asinis zilas, debesis pelēkas

indexSen nebija gadījies lasīt vēstures romānu! Undines Radzevičūtes (Undinė Radzevičiūtė, 1967) Asinis zilas, debesis pelēkas (2017) izrādījās nedaudz citādāks darbs kā biju iedomājusies. Pirmais kāpēc es gribēju šo darbu – lietuviete. Man ir radusies sajūta, ka man patīk lietuviešu literatūra!

Man pašai grūti uzrakstīt sakarīgu anotāciju, tāpēc īsumā no pēdējā vāka: Livonija, 15.gadsimts. Livonijas ordeņa ziedu laiki garām, bet tas nemazina bruņinieku un komturu vēlmi iegūt ietekmi. 21.gadsimts, Lietuva. Radu pierunāta rakstniece sāk meklēt dzimtas saknes. Savos atklājumos nonāk pie pārsteidzošām lietām. Vai tās tiks atzītas par pieņemamām?

Viņš teica: ģimene ir liels spēks, šajās zemēs un un zem šīs saules visu politiku diktē ģimenes. /173.lpp./

Man ar Livoniju ir bijušas īpašas attiecības. Tās saistītas ar studiju laikiem un to pagalam trako viduslaiku eksāmenu. Lai tiktu pie eksāmena, bija jāspēj atbildēt uz daudz dažādiem jautājumiem par Livoniju. Tik traki mācījos (kalu galvā), ka šobrīd neatceros praktiski neko (loģiski!). To, ka šīs teritorijas bija pilnas intrigu, viltu un nodevībām – to gan es atceros. Autore to visu ir parādījusi tik spilgti! Cik paskatījos, lielos vilcienos šis darbs atbilst vēsturiskajai patiesībai, bet nedomāju, ka tam šajā darbā būtu tik liela nozīme. Patiesībā, mazliet žēl, ka autore tik maz iepin 21.gadsimta varones, jo šai ģimenē ir problēmas ar vēstures, dzimtas sakņu pieņemšanu. Man būtu gribējies lasīt šādas paralēlās līnijas, ne tik daudz tikai Livonijas notikumus. Lai nu kā, viduslaiki ir tāds īpašs posms. Arī citos laikos ir bijušas nodevības, kari, atriebības alkas un vēlme izrādīt savu drosmi, tomēr Livonija šķiet tuvāka. Ir nedaudz grūti iztēloties, kā tas ir bijis – šis man nepatīk, to novācam; es kāroju Rīgas zemes, rīkoju karus; kaut kur tāltālās zemēs dzīvoja pāvests, kas pakustināja mazo pirkstiņu un ordeņa gaitas mainās par 180 grādiem.

Kad es pieķēros šai grāmatai, mani tracināja valoda. Man tā šķita tik saraustīta, sadrumstalota. Tad es nejauši izlasīju vienu interviju un nonācu pie domas, ka šis lakonisms, kas rodas no teikumu skaldīšanas, patiesībā lieliski parāda bruņinieku, mestru, bīskapu un citu personāžu drudžaino domu gājienu. Autore ir strādājusi mākslas reklāmas nozarē un tur ir jāprot izteikties īsi. Arī šajā darbā viņa to dara, izsakās īsi. Lai gan es nevaru teikt, ka mani tas vienalga netracināja. Es pieņēmu šo… manieri, bet vienalga domāju, ka būtu labāk tās domas savienot. Beigās jau biju tik pamatīgi ielasījusies, ka to tā vairs neizjutu.

Es zinu, ka tā nedrīkst, bet Sabaļauskaite man labāk patika. Lai nu kā, šis darbs man lika atcerēties, ka mani jau gadiem gaida vēl viens darbs par Livoniju un tas bija patīkams iedvesmas mirklis. Lasiet!

*Grāmata lasīta sadarbībā ar apgādu Jānis Roze

Gogoļa disko

cover_778bc4651cb1b12fd5949f898fbe9d9cDažas grāmatas izskatās un izklausās tik crazy, ka tas nostrādā kā katalizators lēmumam par lasīšanu. Un tā nu es ķēros klāt Paša Matsinova, īstajā vārdā Pāvo Matsina (Paavo Matsin, 1970) darbam Gogoļa disko (2016).

Viss sākas ar to, ka kabatzaglis Konstantīns Opiatovičs tramvajā ievēro vienu makten lielu ērmu. Personīgie novērojumi saka, ka no šādām personām labāk turēties pa gabalu. Viena maza nejaušība un Opiatovičs jau viņam ir blakus un… ko, kā? Tas tak Gogolis!

Šī nav viegla grāmata. Nu, tādā izpratnē, ka par šo ir grūti runāt nepasakot visu priekšā un vienlaicīgi to daudzo kruzuļu un juku dēļ. Romāns ir tik pilns ar visādām šķietami sīkām un nevajadzīgām detaļām, ka man pagāja laiciņš, kamēr es vispār ”iebraucu” galvenajos tēlos un viņu dīvainībās. Neesmu lasījusi Rīgas zilo gvardi, ko izdevis Mansards, bet cik grāmatas prezentācijā nopratu, tā arī pilna ar daudziem autora jaunradītajiem/pielāgotajiem vārdiem. Piemēram, šeit darbība notiek kaut kādā nākotnē, Vīlandē, kuru ir okupējuši krievi. Līdz ar to daudzi vārdi ir žargonā kā, piemēram, ”stiļaga”, ”ņemodnijs” un daudzi citi. Vispār, runājot par laiku, tad tas arī ir totāls sajaukums – it kā nākotne, bet ir atgriezusies pagātne. Kā teica autors: “Tā ir distopija – nākotne, bet ar pagātnes seju. Tāda kā retro pasaule”.

Man ir sanācis lasīt tikai divus Nikolaja Gogoļa darbus. Viņa stāsts ”Šinelis” ir nedaudz pārdabisks. Matsins savukārt šajā darbā no Gogoļa ir ielicis to šausmu elementu, kas saistāms ar bailēm. Līdz ar to Gogolis tiešām ir kā katalizators visu varoņu pārvērtībām, jo pats Gogolis ir ļoti pasīvs tēls. Visus varoņus vispirms pārņem bailes par tagadni, par sevi pašu. Šīs bailes sākotnēji paralizē, tad pāriet zemapziņā un raisa pārmaiņas. Vienīgais, ko es tiešam nespēju līdz galam izprast – cik reāls bija pats Gogolis?

Ja es nebūtu bijusi grāmatas prezentācijā, to saprast man būtu bijis krietni pinķerīgāk. Vienkārši slīdot pāri tekstam, grūti saprast, kas darās autora prātā, jo tas kiš-miš, kas ir lasāms liekas… pat absurds. Ļaujot vaļu fantāzijai, šo darbu ir iespējams uztvert dažādi. Es palieku pie domas, ka šis darbs ir absurds, bet ar jēgu likt mums domāt par sevi šajā laikā un neaizmirst pagātni. Labi gribot, to visu ir iespējams sapludināt vienā veselumā.

*Grāmata lasīta sadarbībā ar apgādu Jānis Roze

Tifānija Smelga: Ziemdaris

300x0_ziemdaris_978-9934-0-7902-3Vispirms sākšu ar faktu, kas mani tik tiešām ļoti, ļoti priecē – Terija Pračeta sērijas raita izdošana un jau pirms laiciņa paspēta izlasīt arī trešā daļa Smelgas sērijā Ziemdaris (2006). Ja viss notiek kā šim, līdz vasarai zināsim visus Smelgas notikumus 🙂

Vienas mazas nejaušības dēļ, Tifānijai jāpošas kāzām. Stop! Vēl ne, bet ziemas gars viņā ir ieskatījies. Rādās, ka Tifanijai būs jāizdomā, kā tikt ārā no šīs nejaukās ķezas, kurā iekūlusies kāju dēļ. Un it kā tā būtu vienīgā problēma…

Pirmais, ko gribas atzīmēt – šīs daļas iznākšana bija trāpījusi tieši laikā, respektīvi, grāmatā notiekošais sakrita ar gadalaiku aiz loga. It kā ziema, bet jaušamas pavasara vēsmas. Runājot par pašu darbu, lasījās tikpat raiti, cik pārējās un tas ir labi. Tapat man ir prieks par kolorītajiem tēliem, taču šoreiz īpaši iesmaidīju par Omu mammužu! Radās sajūta, ka viņu būtu prieks satikt. Savukārt Tifānija tā īpaši nebija mainījusies, ja nu vienīgi pieņēmusies raganzinībās. Es zinu, ka šie darbi ir pusaudžu auditorijai, tomēr man gribētos lielāku Tifānijas attīstību. Jā, tie darbi, ko viņa paveic stāsta beigās ir varonīgi, tomēr viņas pašas personībā gribas nedaudz izaugsmes.

Kaut kur jau tiem autoriem ierosmes jārod un mani savaldzināja grieķu mīts par to, kā ziemu nomaina pavasaris. Nav ne jausmas vai atradu īsto mītu par Persefoni un Dēmetru (zinātāji var droši pastāstīt patieso mītu), taču to izlasot, varu tikai apbrīnot Pračeta spēju to pielāgot savai idejai. Pāris atpazīstamu pavedienu bija, bet tiešām nav ne jausmas vai tas ir bijis īstais ierosmes avots. Ziemdaris nav viens no dieviem, bet tikai gars. Gars, kurš sadomājis darīt visu, lai iegūtu Tifāniju. Savukārt, Tifānijas nākotne nav apskaužama, jo tikai no viņas ir atkarīgs vai turpmāk būs mūžīga ziema vai tomēr vasarai būs pienākt.

Jā, šī salīdzinoši bija citādāka nekā iepriekšējās. Nemācēšu pat pateikt kāpēc. Vai tas, ka bija iepīts tas mīts vai tas, ka Tifānijas raganošana bija krietni lielāka. Grūti pateikt, bet ar prieku gaidīšu citus viņas ”piedzīvojumus”.

*Grāmata lasīta sadarbībā ar apgādu Zvaigzne ABC