Nedaudz krievu literatūras: Puškins, Gogolis un Bulgakovs

Reizēm ir tā, ka sagribas palasīt citādu literatūru, jo viss mūsdienās rakstītais apnicis/nespēj aizraut. Šoreiz devu priekšroku stāstiem, kurus sarakstījuši dažādi krievu rakstnieki.

Viens no tiem ir Nikolajs Gogolis ar savu Šinelis. Es par tādu stāstu nebūtu neko zinājusi, bet kaut kad senāk DDT to uzveda. Aiziet tā arī nesanāca, bet nu vismaz esmu izlasījusi. Pavisam vienkārši – kādam ierēdnim sāk salt mugura, tiek pārliecināts, ka jāšuj jauns šinelis un tad to… Patiesībā tajā stāstā nekā tāda nav, bet autors kaut kā prot mani aizraut ar to savu neko. Nu, labi, nedrīkst teikt, ka ”tur nekā nav”. Caur Akakiju Akakijeviču (kā tie vārdi rodas?) autors ieskicē 19. gadsimta sabiedrību. Galvenais varonis ir ārprātā nabadzīgs, knapi velk savu dzīvību, lai gan daudz strādā, ir neievērojams un necils. Tāpat kā apvidus, kurā viņš dzīvo. To ka pastāv labāka dzīve un sabiedriskais slānis rāda necerēts uzaicinājums iedzert tēju kolēģa mājās. Vai dzīve var rādīties nedaudz gaišāka, ja tiec pie skaistas virsdrēbes? Jā, pašam Akakijam tas ienes gaišumu viņa vienmuļajā dzīvē, bet darba biedri izrādās diezgan ārišķīgi, jo pēkšņi viņu pamana un vairs nezobojas. Un kas notiek beigās? Neliels šausmu elements, kas liek domāt – kas notiek? Nezinu, kā ir ar citiem izdevumiem, bet mans ir ļoti skaisti ilustrēts!

Arī Aleksandra Puškina Pīķa dāmā beigās ir šis pārdabiskums. Līdz tam stāsts neliekas nekas sevišķs – veca grāfiene savā apgādībā ņem jaunu sievieti un skolo. Dzīve rit pēc grāfienes iegribām, līdz jaunā sieviete pie loga samana vīrieti, kurš diezgan klaji izrāda savas simpātijas. Aplidošanas pūles un reiz viņa piekrīt ieaicināt viņu namā. Un ar šo brīdi ir jautājums, kas uzvarēs: mīlestība vai paša alkas pēc veiksmes? Es nespēju pieklājīgi uztvert 19.gadsimta mīlas tēmas un visa tā aplidošana un vēstuļu rakstīšana, jaunavu reakcijas manī raisa vieglu smaidu. Nemācēšu īsti teikt, ko autors ar šo darbu īsti gribēja teikt, tomēr – neesiet alkatīgi!

Vēl par dažiem Mihaila Bulgakova stāstiem. No šī krājuma es nelasīju Teātra romānu un Jaunā ārsta piezīmes, jo ir jau lasīts un blogā pieminēti. Mani interesēja tikai stāsti un jā, viņu ir grūti izstāstīt, raksta fantastiski! Nevienu no tiem es īpaši neizcelšu, tomēr man patīk veids kādā Bulgakovs parāda savu laiku – cilvēkus, sabiedrisko iekārtu, uzskatus utt. Neesmu lasījusi iepriekšminēto autoru biogrāfijas, tomēr Bulgakovā man patīk, ka viņš savos darbos iepin gan savus dzīves faktus, gan redzējumu. Piemēram, Pēkšņais uzbrukums un Es nogalināju ir epizodes par Pilsoņu karu, kurā pats ir piedalījies (gan brīvprātīgi, gan piespiedu kārtā).

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s