Reiz kādā no akcijām es sagrābos veselu kalnu grāmatu no apgāda Mansards un nu beidzot es šo kalnu mazinu. Pirms kāda laiciņa priekš sevis uzrakstīju īsās piezīmes par divām Mansarda izdotajām grāmatām (joprojām liela patikšana pret ”Bitēm”!). Izlasījušās vēl divas un nu laiks tās atzīmēt.
Nu jau vairs neatceros, kas mani uzrunāja pērkot Ežēna Grīna Atjaunošana, taču beidzot esmu to izlasījusi. Darbs stāsta par diezgan kutelīgu laika posmu pēc Otrā pasaules kara. Par neapzinātu iesaistīšanos vēstures notikumos, kuros tu neesi vēlējies piedalīties (ne no tāda aspekta) un otrs – kā atrast savu patieso identitāti, ja tavu valsti pasludina par vairs neeksistējošu. Prieks, ka romānu var ātri izlasīt, bet es neteikšu, ka tas mani aizķēra. Tas ir labs, bet kaut kas tajā stāstījumā man nenostrādāja.
Savukārt uz Mikolaja Ložiņska darbu Grāmata es skatījos jau labu laiciņu un beidzot radās izdevība pieķerties. Esmu pārsteigta, ka darbs izlasījās tik ļoti ātri! Pa pāris vakariem. Galvenais varonis raksta grāmatu par savu ģimeni – vecākiem, vecvecākiem. Interesantais aspekts – ģimenes stāstu var uzrakstīt atminoties lietas un notikumus ap tiem. Lietu un priekšmetu vēsture, bet tik daudz par šo ģimeni! Kopumā darbs man patika, stāsts ir jāsakārto pašam, jo autors neaizraujas ar notikumu secību. Ak jā, šīs ģimenes stāsts tiek ievīts vēstures/attīstības ietvaros un tas šo stāstu skaisti papildina 🙂
thestoryofelza 