Grāmatstastistika 2018

Ja jau ir iegājies, ka šis ir vienīgais kopsavilkums, ko es veicu, tad jau jāturpina. Pagājušajā gadā dikti priecājos, ka mans lasamais ar katru gadu aug, tomēr 2018.g. ir bijis kaut kāda ziņā dīvains un arī nelasīšanas gads. Pieveicu tikai 55 grāmatas. Daļēji noveļu uz to, ka sanāca mazāk laika lasīt. Esmu kļuvusi arī izvēlīgāka vai.. es nezinu. Mani daudzas neuzrunāja un nespēju vai nu pabeigt vai knapi iesāktas metu pie malas. Twitter manīju skaistu gadu kopsavilkumu, bet man tas sanāks mazs, jo esmu visai vēlu sākusi apkopot lasīto:

  • 2013 – 62;
  • 2014 – 51;
  • 2015 – 58;
  • 2016 – 65;
  • 2017 – 72;
  • 2018 – 55.

Tātad, atkal jau lasīšanas secībā mans labākais, spēcīgākais, atmiņā paliekošākais un visādi citādi sirdi priecējošais TOP 10 (šoreiz tikai 10, jo kaut kā negadījās vairāk trāpīt uz patiešām spēcīgiem darbiem):

  • Ž. P. Didjēlorāns. Lasītājs vilcienā 6:27 – kodolīgs stāsts par to, kā īstās rindas spēj mainīt visiesīkstējušākos prātus
  • F. Iljess. 1913: gads pirms kara – patiešām aizraujošs pētījums par gadu pirms kara mākslas/radošajā pasaulē
  • B. Pomsela. Es biju tikai sekretāre – man nepatīk politika, tomēr šis darbs mani sašūpoja
  • K. Hanna. Lakstīgala – vēsturisks romāns par Otrā pasaules kara sākumu Francijā un divām māsām, kuras cīnās par sevi ar dažādām metodēm. Darbs, kurā var atrast abolūti visu!
  • V. Belševica. Bille – ja nebūtu ekranizācijas, noteikti nebūtu pārlasījusi. Skolas laikā nepratu novērtēt.
  • G. Hanimena. Eleanorai Olifantai viss kārtībā – nemācēšu pateikt kāpēc, bet šis darbs mani atstāja uz mēnesi nelasīšanas pauzē. It kā jau tur nav nekas pārdabisks, tomēr kaut kas mani visai dziļi aizķēra
  • N. Abgarjana. No debesīm nokrita trīs āboli – ak, dodiet man vēl tik skaistu, sirsnīgu, cieņpilnu un sīkstu romānu kā šo! Paldies par tulkojumu!
  • M. Friedenthal. Bites – neglabājiet skapjos, bet elpojiet pakausī galvenajam varonim un izjūtiet laikmetu, dabu, cilvēku
  • H. Mantela. Vilku nams – negaidīti labs, citāds vēsturiskais romāns
  • K. Sabaļauskaite. Silva Rerum IV – noslēgums lieliskajam baroka laika romānam par Norvaišu dzimtu. Spēcīgi kā jau ierasts.

Gada atklājums (autors):

  • Veronēzi – ilgi auklēju skapī viņa romānu līdz saņēmos un izlasīju. Rindā gaida nākamais viņa romāns, kuram jābūt tikpat viltīgam – it kā mierpilns, it kā nekas nenotiek, bet beigās netiec vaļā.
  • Agbarjana – ja nemaldos, armēniete, bet kā viņa mani paņēma ar to savu ciema stāstu! Gribu vēl kaut ko no viņas 🙂
  • Pračets – viņš man nav jaunums, tomēr rakstītā veidā saskāros pirmo reizi. Humorpilna fantāzija, perfekti izdomāta pasaule. Kas vēl vajadzīgs?

Gada neuzrunājošākās/lasīt var:

  • A. Jundze. Putekļi smilšu pulkstenī – bija dikti lielā topā, kaut kad nolēmu izlasīt. Nesanāca. Kaut kā nespēju ielasīties un tādu puslasītu noliku malā. Pat neatminos, par ko bija.
  • H. Vagrants. Ielu muzikanta dienasgrāmata – neticēsiet, bet šo es ļoti gaidīju. Es pat nezinu, ko cerēju atrast starp vākiem, bet es to neatradu. Sanāca neliela vilšanās. Iespējams, grāmatas nudien nevajag salīdzināt, bet gaidīju kaut ko Balodes stilā.

Ruksīgu jauno gadu!

Niekošanās nr.4

Ruksīgu Jauno gadu!

Šim ierakstam bija jātop starp abiem svētkiem, tomēr kaut kā nesanāca laikā pabeigt 😀 Tas ir sīkums. Bilžu kvalitāte ir briesmīga, bet tur es vairs neko nevaru padarīt… Un tātad – iesākumā es biju iecerējusi tās bumbas apstrādāt citādāk, bet uzskatīsiem, ka šī ideja pārceļas uz kādu citu gadu.

IMAG0909

Ļoti iepatikās šī ideja par bumbām ar acīm, bet nez kāpēc rodas asociācijas ar bruņurupučiem nindzjām 😀 Lai iet! Ja atminaties vārdus, drīkst to ierakstīt komentāros 😀

Šīs radās vienkāršas knibināšanās rezultātā. Jāatzīst, ka ne visas pašai patīk, taču ņemot vērā visus tā brīža faktorus, nekas labāks nevarēja sanākt. Nav arī vienotās tēmas, bet nedomāju, ka tas ir kaut kāds šķērslis 🙂