Elizabete ir pazudusi

elizabeteEs kādu brīdi sēdēju un domāju, kāpēc es vispār esmu gribējusi lasīt Emmas Hīlijas (Emma Healey, 1985) romānu Elizabete ir pazudusi. Nekādu reālu iemeslu es nespēju ieraudzīt, man vienkārši ir gribējies lasīt. Reizēm gadās arī tā!

Elizabete ir 82 gadus veca kundze, kuras atmiņa klibo. Lai kaut cik spētu sev palīdzēt, viņa raksta zīmītes. Tas vai viņa atcerās, kāpēc ir tapusi vienai vai otra piezīme ir jau cits jautājums. Visā šajā piezīmju jūklī, visu laiku priekšplānā izpeld teikums: ”Elizabete ir pazudusi”. Moda ir pārliecināta, ka tas kaut ko nozīmē un – kur tad viņa ir?

Būsim godīgi – uzrakstīt grāmatu var gandrīz katrs, bet vai gandrīz katrs var uzrakstīt grāmatu, kas liek aizdomāties par mūsu līdzcilvēkiem? Hīlija ar šo debijas romānu ir pieskārusies tēmai, par ko nemēdz runāt romānu rindās (t.i., es noteikti neko tādu nebiju lasījusi, jo Savādais atgadījums ar suni naktī ir kaut kas nedaudz cits). Tātad, Moda nav parasta pensionāre, kura ir ieņēmusi prātā vienu frāzi un aidā! Modai ir demence, kura diezgan strauji progresē un autore ir mēģinājusi parādīt pasauli saslimušās Modas acīm.

Anotācijā rakstīts, ka Moda mani gan sasmīdinās, gan saraudinās, bet tā nenotiek. Man Modas bija ārkārtīgi žēl. Un viņas meitu var tikai apbrīnot, jo uzņemties atbildību par šādu cilvēku ir smagi. It īpaši ja viņa visu laiku taujā vienu un to pašu – kur ir Elizabete? Jāatzīst, ka es ar interesi sekoju līdzi Modas detektīves gaitām, jo kādā brīdī visi viņai apkārt esošie cilvēki man sāka šķist aizdomīgi. Es zinu, ka tas nebija iespējams, bet es cerēju, ka Moda neaizmirsīs ko ir atklājusi.

Pirms demence bija tik ļoti progresējusi, Modas atmiņa uzvedās savādi. Caur šīm atmiņām bija iespējams ielūkoties Modas pagātnē un uzdot tagadnei līdzīgu jautājumu – kur ir Sūkija? Kur viņa ir pazudusi? Šīs atmiņas aptver laika posmu uzreiz pēc Otrā pasaules kara, kad viņas māsa apprecējās un kādu dienu uzvedās nedaudz neierasti un tad vienkārši pazuda. Zemapziņā Moda visu laiku ir cīnījusies ar šo jautājumu, jo māsa tā arī netika atrasta. Elizabeti viņa arī nespēj atrast…

Kopumā man šī likās nedaudz smaga un skumja grāmata. Tam ir vairāki iemesli: Moda netiek īpaši ņemta ”par pilnu”; apkārtējo neiecietība, jo viņi jau nezina, ka Moda nav ”normāla”; Modas redzējumā pasaule ir tik nedroša vieta. Es patiesībā nespēju izstāstīt to noskaņu, kādu manī rada šī grāmata. Un šī ir grāmata. Grūti iedomāties visus šos cilvēkus, kuriem realitātē ir jāvadās pēc pašu rakstītām zīmītēm bez nozīmēm un varbūt viņiem jāmitinās veco ļaužu pansionātos.

*Grāmata lasīta sadarbībā ar apgādu Jānis Roze